Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs filmā "Ūdens garša" tēlo cilvēku, kura apziņu savā kontrolē ir pārņēmis sektas līderis, kas sola visiem absolūtu brīvību. Kā tas notiek? Kā no tā izvairīties? Vai kultūras cilvēkiem ir jāiesaistās politikā? Kāpēc Keišs iestājās par Čulpanu Hamatovu, taču saprot tos, kuri aktrisi nosodīja? Vai demokrātija pieļauj citu viedokli par karu? Vai iespējams vispār atturēties no viedokļa paušanas, kā to izdarīja Vladislavs Nastavševs?
Ar karu Ukrainā zināmā mērā saistīts izrādījies arī Andra Keiša jaunākais darbs kino – filma "Ūdens garša", kas uzņemta pagājušajā vasarā. Andra varonis ir viens vairākus miljonus vērtā projekta "Ūdens māja" dalībniekiem – tā ir noslēpumaina organizācija/sekta, ko vada kāds Meistars. Tirgojot "strukturēto ūdeni", kas it kā spēj izārstēt no jebkuras garīgas un fiziskas likstas, Meistars ar saukļiem par "citu viedokli", "pilnīgu brīvību" un "savu patiesību" iebaro cilvēkiem melus. Ar "jauno patiesību" pārņemtie sekotāji ir gatavi akli izpildīt katru līdera vēlmi, pat doties nāvē.
Kā jums, kas tik ģeniāli nospēlēja Ostapu Benderu, šķiet, cik viegli ir manipulēt ar cilvēkiem?
Ar katru tas ir atšķirīgi. Apkārt ir tik daudz informācijas, bet kara laikā tā ir arī galēji emocionāla rakstura informācija – cilvēku tā burtiski pārklāj. Ja runa ir par mani, esmu ne tik daudz intelekta, cik emociju cilvēks, tāpēc vienmēr cenšos turēties pie faktiem – tad es nezaudēju sevi. Tiklīdz redzu raudošu bērnu, zaudēju spēju analizēt, kļūstu nikns, burtiski vēlos nogalināt visus pāridarītājus. Respektīvi, uz mani var iedarboties ar emocionālu informāciju. Ar analītiskā "gala" cilvēkiem, kuriem matemātikā bija "desmit", var manipulēt ar nepatiesu faktu palīdzību.
Kādi avoti jums šodien palīdz orientēties?
Es lasu portālu "Meduza" un skatos "YouTube" kanālu "Zhivoi gvozdj", ko veido "Eho Moskvi" žurnālisti. Lasu arī latviešu ziņu portālus, jo man ir svarīgi redzēt manas valsts pozīciju.
Daudziem latviešiem notikumi Ukrainā atgādina viņu pieredzi Otrajā pasaules karā.
Tieši tā! Mēs redzam, ka Krievijas armija ir iebrukusi svešā teritorijā un pilnībā ar to identificējamies. Mēs paši jūtamies kā nokļuvuši zem tankiem. Noskaties reportāžu no pagraba Mariupolē – un vairs nespēj dzīvot kā agrāk. Kādreiz man patika sociālajos tīklos publicēt priecīgas fotogrāfijas.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
