Nākotne gāzes kamerā. Par Čulpanas Hamatovas monoizrādi 'Post Scriptum'

Jaunā Rīgas teātra iestudējums "Post Scriptum", kas tapis Alvja Hermaņa režijā, pilnīgi noteikti ir politiskais teātris. Taču vispirms svarīgi uzsvērt tā mākslinieciskās kvalitātes: izrādes skatītājiem pusotru stundu ļauts būt kopā ar talantīgu aktrisi, tuvplānā izsekojot visai sarežģītam vairāku paralēlu tēmu savijumam. Čulpana Hamatova izrādē izspēlē vismaz trīs varoņu dzīves epizodes un netieši ļauj ielūkoties arī pašas aktrises dvēseles pretrunās.

Iestudējuma dramaturģisko ietvaru veido šķietami vienkārša kombinācija. Galvenā varone, kuru iemieso Čulpana Hamatova, ir literatūras skolotāja Nadja Piemaskavā. Viens no viņas skolēniem pēkšņi sacerējumam ar brīvo tematu izvēlējies Dostojevska "Velnu" nodaļu. Zīmīgi, ka tieši to, kas sava pornogrāfiskā rakstura dēļ dažādos izdevumos tikusi cenzēta. Seko skolotājas Nadjas pārmiesošanās jau divos Dostojevska varoņos – aktrise izspēlē šo nodaļu, pārmaiņus runājot gan Stavrogina, gan batjuškas Tihona tekstus. Stavrogina stāsts ir visai baiss, un arī paši "Velni" nav vien filozofiska pasaciņa. Zemtekstā – sabiedrība raujas pašiznīcināties, slaktējot citam citu, mēģinot visu skaidrot ar Dieva vārdu un sātana gribu.