Dzīvespriecīgie un kaislīgie latvieši. Intervija ar 'Silmaču' Antoniju – Ditu Lūriņu

Jau 12 gadus Dita Nacionālā teātra "Skroderdienās" ir staltā un lepnā Silmaču saimniece Antonija. Pēc Indras Rogas iestudējuma pirmizrādes 2010. gadā viņas Antoniju kritiķi sauca par pārsteigumu – vispirms sieviete un pēc tam saimniece. "[..] aktrise hrestomātiskajam tēlam piešķir ne tikai spilgtu temperamentu un jaunu enerģiju, bet arī atbruņojošu sievišķību un sirsnību," grāmatā "100 izcili Latvijas aktieri" raksta teātra zinātniece Guna Zeltiņa. Bet, kad pienāks laiks veceņu lomām, tad Dita gribētu sākt ar Pindacīšu.

Šogad "Skroderdienu" klātienes izrādes ir arī atgriešanās pie "normālās dzīves" gada ritējuma. Iepriekšējās divas pandēmijas vasaras Dita izbaudījusi tieši svētku mierīgo, rimto garu, kad nekur nav jāsteidzas un neko nevar nokavēt.

"Mūsu dzimtā nav senu Jāņu svinēšanas tradīciju, bet esam gan muti rasā mazgājuši, gan laiduši ezerā uguntiņas, gan dziedājuši pie ugunskura," stāsta aktrise. Bet uz jautājumu par savu tautastērpu atbild – līdz tam vēl iekšēji jānobriest.

"Skroderdienas" Nacionālā teātra aktieriem nāk ar svētku un arī noguruma sajūtu. Tomēr šogad pēc divu gadu pārtraukuma tās atkal tiek spēlētas klātienē.

Sajūtas tik un tā ir līdzīgas. Maratons tomēr ir un paliek maratons, un tam vajag spēku. Droši vien tā ir daudziem maniem kolēģiem, bet par sevi varu teikt pilnīgi noteikti – Jāņi ir tie svētki, kurus nemaz neprotu citādi svinēt, kā vien Silmačos uz skatuves. Tie ir mani Jāņi. Taču šogad ir īpaša sajūta, jo beidzot varēšu atgriezties savā gada ciklā. Šie divi pandēmijas gadi visus mūs ir izsituši no normāla sezonas ritma, bija izjaukts iekšējais pulkstenis. Man ir cerība un arī sajūta – ja sezona noslēdzas ar "Silmačiem", tad ar pasauli viss būs kārtībā.