Gaišums mani sauc. Recenzija par izrādi 'Kalendārs mani sauc'

Andra Kalnozola romāns "Kalendārs mani sauc" par lasītāju hitu kļuva burtiski uzreiz pēc parādīšanās 2020. gada nogalē. Jau pavasarī grāmata piedzīvoja vairākas atkārtotas tirāžas, un pat mana personīgā grāmatiņa nu jau pieredzējusi vairākus lasītājus. Gandrīz vienlaikus izskanēja informācija, ka interpretāciju romānam gatavs taisīt gan teātris, gan kino. Vienlaikus par grāmatu bija dzirdami/lasāmi gan sajūsmas pilni vērtējumi, gan neizpratnes pilna vilšanās, tāpat kā par režisora Mārtiņa Eihes iestudējumu Valmieras Drāmas teātrī. Taču es droši vēlos apgalvot, ka Eihe kopā ar radošo ansambli radījis savu, neatkarīgu mākslas darbu. Pat ja darba kodols un iedvesmas avots bijis konkrētais Kalnozola darbs.

Reizē amizanti un loģiski Eihes izrāde iesākas ar problēmu – vajag lugu. Bez lugas nevar, tas skaidrs arī stāsta galvenā varoņa Oskara bandai jeb draugu kompānijai, kas sapulcējusies bijušās fabrikas "Nākotne" ceha telpās. Amizanti tāpēc, ka šajās izrādes etīdēs jūtama Valmieras teātra iestudējuma ironija: zināms, ka teātra mākslā luga var būt un var nebūt.

Valmieras iestudējumā Kalnozola romānu lugā veiksmīgi pārvērtusi Rasa Bugavičute-Pēce, bet Kalnozola Oskara romāna un izrādes pamats ir viņa pasaules redzējums, reizē vienkāršs un reizē skaistu paradoksu pilns. Mēs kā Oskara izrādes skatītāji tiekam pārliecināti, ka "normālā teātrī" nepieciešama luga, taču tieši Oskara izrādi "Skumju tehnika" Valmieras teātra interpretācijā tikpat labi iespējams uztvert kā avangarda mākslas eksperimentu. Šīs "galējības", tieši tāpat kā romānā, arī izrādē visu laiku ir klātesošas: bērnība un vecums, draudzība un vientulība, dzīvs un miris, autobiogrāfiskums un fantāzija, slimība un veselība, bērnišķi naivs skats pasaulē un filozofiska retorika...

Šo reizē vienkāršo un sarežģīto Oskara pasauli skatuves telpā iekārtojusi Pamela Butāne, spēlei piedāvājot laukumu lielas piepūšamās atrakcijas-slidkalniņa priekšā. Tātad skatītājs tiek ieaicināts spēļlaukumā, kura centrs ir liels, zils aplis. Tajā ienākot, gandrīz visi ansambļa dalībnieki uzreiz sagumst, salīkst vai ieņem kādu konkrētu tobrīd izspēlējamā varoņa ārējo tēlu (ārpus savām epizodēm tie vai nu apsēžas skatuves malā noliktajos krēslos, vai ieiet kulisēs pārtapt nākamajām ainām). Tikmēr Meinarda Liepiņa Oskars ar vieglu smaidu sejā visu izrādes laiku ir skatītāja acu priekšā un konstanti saglabā lēnīgumu. Ja viņš runā, tad lēni, bet ļoti precīzi – lai būtu uztverami visi valodas paradoksi. "Ja runā"... nozīmē to, ka Oskars, lai arī ir galvenais vēstītājs, bieži visā tikai noskatās klusējot. Viņa runāto vai domāto palaikam izspēlē kāds cits no aktieru ansambļa, pārmaiņus "ievietojoties" Oskara galvā vai iemiesojot Oskara satiktos cilvēkus.

Rasai Bugavčutei-Pēcei lieliski izdevies lugas formātā gan sakoncentrēt romāna caurviju darbības, gan saglabāt romāna oriģinālo formu. Pavisam vienkārši un reizē oriģināli atrisināta ainu maiņa: izrādes dramaturģiskajā materiālā katrai stāsta epizodei dots atslēgas vārds (līdzīgi – ar vienu vārdu – nosaukumi doti romānā numurētajām nedēļām, kas tālāk atdalās kā kalendāra dienas ar attiecīgajiem sieviešu un vīriešu vārdiem). Izrādē ainu pārejas tiek izspēlētas, noplēšot kārtējo lielo "kalendāra lapu" spēles laukuma labajā sānā, kur atklājas jaunās ainas centrālais vārds.

Būtiska loma noskaņas radīšanā ir Emīla Zilberta muzikālajai partitūrai, kur viskošāk atmiņā iespiedusies epizode ar grupas "ABBA" dziesmas "deformēšanu" diskotēkas ainā. Tāpat realitātes deformācija iezīmēta kustību partitūrā (kustību režija – Aigars Apinis). Ja katrs no ansambļa kādā brīdī spēlē arī Oskaru, ir svarīgi, ka visi kopā viņi ir viens veselums, kurā cits citu jūt no pusvārda un acu skata. Šajā brīdī atminējos Mārtiņa Eihes reiz tieši Valmieras teātrī iestudēto "Nāves ēnā", kas bija tik pārliecinošs ansambļa darbs, ka togad "Spēlmaņu naktī" pat tika ieviesta jauna kategorija – "Gada aktieru ansamblis". Un arī šoreiz Valmieras Drāmas teātra aktieri pierāda, cik labi prot strādāt ansamblī.

Pat "pirmziemnieki" Diāna Krista Stafecka un Kārlis Dzintars Zahovskis ne brīdi nerada šaubas par savu piederību šim ansamblim un šai spēles kvalitātei. Katrs no izrādes dalībniekiem jūt sevi kā nozīmīgu kaleidoskopa fragmentiņu, uz brīdi iekrīt gropītē – saspēlē ar Meinarda Liepiņa Oskaru – un atkal pakāpjas sānis.

Iestudējumā izdevies izvairīties no tiešām romāna ilustrācijām – skatuviskās darbības drīzāk ir metaforiskas, iestudētas it kā nedaudz "nepareizi", bet joprojām saglabājot loģisko pasaules cēloņsakarību. Šo risinājumu vidū saturiski visjaudīgākā ir šķietami primitīvā bandas šļūkšana pa piepūšamās atrakcijas slidkalniņu.

Reizē klusināti un tajā pašā laikā gana kolorīti ir visi stāsta varoņi. Mārtiņa Liepas sirsnīgais un omulīgais Ļeņins, Mārtiņa Meiera kautrīgi šarmantais Kalle (ar stibu bikšu starā), Aigara Apiņa stostīgais mācītājs Arvīds (runājot tekstus baznīcas akustikā, ieslēdzas mikrofona skaņu efekts), koša kā Bārbija – Annas Neles Āboliņas diskotēkas "dzīvnieciņš" Vikija... Aktieriem epizodiskajās lomās ļoti labi izdodas nepārspīlēt ar grotesku, iekļaujot katrā no šiem ārēja paskata dīvainīšiem arī daļu no Oskara gaišuma un miera. Pat Ineses Ramutes dzērājsieva Janīna, Regīnas Devītes vienkārši sirsnīgā Oskara mamma un Annas Neles Āboliņas kurlā Maiga ar visu pelēko grimu un kostīmu "nabadzīgumu" ir kā mīļas lupatu lellītes. Tādējādi rodas sajūta, ka mēs katrs kādā dvēseles stūrītī esam kā Oskars. Un otrādi. Par draugu nozīmi un otra jušanu daudz runā arī pats Oskars.

Lai gan Oskara izrādītes nosaukums ir "Skumju tehnika" un Eihes iestudējuma apakšvirsraksts ir "maiguma drāma", esot šajā notikumā, pārņem pārpasaulīgs miers. Iespējams, tas tāpēc, ka, līdzīgi kā grāmata, arī iestudējums dod cerību tam, ka ir iespējams ieraudzīt daudz, daudz gaišuma. Vajag tikai iet tam pretī.