Kopība un īstums. Recenzija par Valmieras vasaras teātra festivālu

Festivāla skatīšanās pieredze gribot negribot iznāk katram sava, gluži kā līdzņemamās sajūtas un pēcdomas. Festivāls savā ziņā līdzinās kaleidoskopam, kur katrā kustībā vieni un tie paši gabaliņi sakrīt citās kombinācijās, veidojot negaidītus rakstus. Tā arī izrāžu skatīšanās pieredze slāņojas uz iepriekš gūtajiem iespaidiem un veido katram savu iespaidu un asociāciju stāstu. Droši vien pie šīs atziņas es nebūtu nonākusi, ja vien mana skatīšanās pieredze šoreiz nebūtu sakritusi divos pabeigtos un pašpietiekamos atziņu lokos.

Mans festivāla stāsts šogad sākās Valmiermuižas pļavās, kur, gan karstā saulē pārvarot bruģētus ceļa posmus, gan brienot cauri zālei, mēs nonākam līdz "Hamoka komūnai". Visi izrādes skatītāji, pirms tam iedalīti kādā no trim grupām, devušies iepazīt savu "komūnas" dzīvi. Man ir ticis Leļļu teātra aktiera Matīsa Millera lietu stāsts. Citās grupās ar savu lietu dzīvesgājumu iepazīstina Endīne Bērziņa un Ģirts Dubults.

Dramaturģe Ance Muižniece radījusi visnotaļ asprātīgu monologu virkni, atklājot, ko lietas varētu izstāstīt par saviem īpašniekiem, ja vien tām ļautu runāt (un ja vien mēs dzirdētu, ko tās runā). Konkrētajā gadījumā lietas ir ļoti piktas, jo Matīss jau kopš Jāņiem ir prom no mājām un dzīvo hamokā. Šūpuļtīklā vai mugursomā jau ilgāk par mēnesi mīt arī viņa mantas. Katrai no lietām ir savs skatījums uz notiekošo un sava bēda.

Tā kā Matīss Millers lieliski pārvalda objektu teātra tehniku, skatīties to ir interesanti un jautri. Matīsa lietu komūnā dzīvo sapņotājs hamoks, kas labprātāk būtu Bejonses kleita, nevis šūpuļtīkls, īstens vīrišķības iemiesojums un siržu lauzējs – mugursoma, kas fano par grupu "Dakota" un jo īpaši par tās "Kurtizāņu ugunskuru", draudzīgs un visus apmīļot gribošs guļammaiss, ar ēzelīša Iā sindromu sirgstošais paklājiņš, pašnāvniece zobu birste, somas dibenā negaidīti iedzīvojies krūšturis, kas vēlas kļūt par visas komūnas karogu, ilgi nelietots bārdas skujamais, gandrīz izlādējusies skanda un vēl citas praktiskas ikdienas mantas.

Visos šajos stāstiņos ir gana daudz realitātes, lai būtu interesanti sekot. Matīsa Millera piešķirtais lietu raksturs padara tās vēl konkrētākas, ļaujot saprast, kā jūtas novārtā pamestas mantas, par kurām neviens nerūpējas. Ar teatrālo spēli un jokiem "Hamoka komūnā" pilnīgi neuzbāzīgi, bet pamanāmi ieskanas arī morāles nots par sadzīvošanas mākslu un savstarpējo uzmanību kā mazās, tā lielās lietās. Dažas no Matīsa mantām vēlētos mainīt savu saimnieku, tādēļ aktīvi darbībā tiek iesaistīta arī publika. Mūsu grupiņā ir vien pāris bērnu (kas tomēr ir primārā šīs izrādes auditorija), taču tas absolūti nemulsina atdzīvojušos priekšmetus savas ilgas un sāpes adresēt pieaugušo auditorijai. Izrādes noslēgumā lietām izdodas pārliecināt to saimnieku, ka laiks doties mājās, un mūsu jaukā grupiņa atkal dodas ceļā, lai satiktos ar citām. Viss beidzas ar kopīgu griešanos dejā un mazo "wow" mirkli bērniem, kad, lielo, smago vāku cilādama, sāk runāt īsta atkritumu tvertne. Izrādei izdodas nodibināt to uzticēšanās un paļaušanās trauslo sajūtu, kas visam notiekošajam piešķir īstuma dimensiju. Tieši šīs sajūtas dēļ Valmieras vasaras teātra festivālā gribas uzkavēties iespējami ilgāk un atgriezties allaž no jauna.

Uzlādēta ar mazo lietu enerģiju, dodos tālāk uz izrādi "Rinda", kas mani pārņem kā teatrālā prieka šalts. Dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce kopā ar režisoru Tomu Treini pievērsusies gluži ikdienišķai tēmai – rindai. Ja pirmajā brīdī man rinda saistās ar padomju mantojumu, tad, ciešāk aplūkota, tā ir saskatāma visur. Valmieras "Multikluba" autostāvietā, kas uz brīdi pārtapusi spēles laukumā, neuzkrītoši sāk pulcēties aktieri, mēģinot saprast, kur labāk nostāties, lai būtu pirmie rindā. Viss noskaidrojas līdz ar Meinarda Liepiņa apsarga ierašanos. Tajā brīdī arī manā atmiņā ataust rindas veikalos pie apsarga, lai uzrādītu iekļūšanai veikalā derīgu Covid-19 sertifikātu. Rindā cilvēki iepazīstas, noskaidro attiecības, caur blakusstāvošo telefonu sarunām piedalās viņu dzīvēs.

Toms Treinis un Aigars Apinis ir uzbūruši absolūti burvīgu ainu, kā mēs, rindā stāvošie, izskatāmies apsarga acīm. Tā ir kustību partitūra, kas saskan ar apsarga austiņā skanošo mūzikas ritmu. Ir pilnīgi skaidrs, ka neatkarīgi no mūzikas motīva rinda vienmēr dzīvos un kustēties tieši tās ritmā. Vienīgais teikums, kas vienmēr izlauzīsies caur jebkādu mūzikas aizsegu, ir: "Kurš pēdējais?"

Izrāde spēlējas gan ar cilvēku pārvietošanos rindās (skaidrojot ķermeņa kustību no fizikas perspektīvas, ko skatītājiem uzskatāmi ilustrē Ilzes Pukinskas četru suņu saimniece), gan ar virtuālajām rindām, kurās ikviens ir sabijis, gaidot savu kārtu pie ārsta, gan ar gaidu rindām, ko mēs sagaidām no savas dzīves un sava līdzcilvēka. Tiklīdz mēs esam pieraduši domāt šo rindu kategorijās, Anna Nele Āboliņa labi nostādītā kolektīva vadītājas balsī aicina visus klātesošos stāties rindā uz deju. Ar nožogojuma mietiņiem izpildītā Gatves dejas horeogrāfija man ir šīs izrādes negaidītākais un asprātīgākais mākslinieciskais pārsteigums. Taču precīzu un labi atpazīstamu momentu ir daudz, kā arī atpazīstamu raksturu un situāciju. Īpaši gribas izcelt Inese Ramutes padzīvojušo krievu sievieti, kas visai izrādei kā stīgu cauri izvija viņas rindā notikušo iepazīšanās stāstu, vai mazliet dzīves apbružāto Janusa Johansona varoni. Kā mazas pērlītes uzmirdz Diānas Kristas Stafeckas uznācieni, ar krietni pamatīgāku bagāžu izrādei cauri iet Annas Neles Āboliņas grūtniece. Mazliet vairāk krāsu vai tēla apjoma gribētos Eduarda Johansona, Riharda Jakovela un Ģirta Rāviņa varoņiem, bet pieļauju, ka kādā citā izrādē akcenti var sakārtoties, izceļot arī šo varoņu būtību.

Izrādē pieredzes stāsti ir savijušies ar teatrāli izspēlētiem kultūrcitātiem, vedinot gan domāt par cilvēka un sistēmas attiecībām, gan atpazīt situācijas no personiskās pieredzes, gan vienkārši ļauties spēles priekam. Pat saprotot, ka vizuāli spilgtais un daudznozīmīgais izrādes sākums uz beigām nedaudz izplēn, veidojot arvien jaunus rindu tēlus, kuru saturiskais piepildījums atstāts pašu skatītāju ziņā, manī "Rinda" atstāj spilgtas teatrālās fantāzijas nogulsnes. Nākamajā reizē, gaidot pie biļešu pārbaudes vai stāvot rindā pēc dzēriena, es apzinos, ka atkal esmu dzīves neizbēgamākajā situācijā – stāvu rindā.

Savu pirmo teātra festivāla dienu es noslēdzu ar Valtera Sīļa veidoto izrādi "Uzvara ir tikai mirklis". Šī izrāde festivāla programmā ir atgriezusies no 2020. gada. Tieši tikpat spilgti kā pirmo reizi izrāde paver durvis uz gluži citu – sporta – pasauli. Kristiāna Kareļina, Artura Krūzkopa un Jāņa Kroņa stāsta aizrauta, arī es esmu gatava skatīties Latvijas izlases futbola spēles. Un, līdzīgi kā sportā, arī teātrī īstās emocijas var gūt vien klātesot, pārdzīvojot un izdzīvojot to visu uz vietas. Tieši tāpat kā sportā, arī teātrī mēs katru reizi ceram uz mākslas brīnuma dzimšanu. Un ir patiess prieks un aizkustinājums, kad izdodas ar to sastapties.

Piektdienas karsējošo sauli sestdienas rīts nomaina ar lietus šaltīm, kas dienai dod veldzējošu svaigumu, bet vienlaikus arī nelielu izaicinājumu, jo vairums festivāla izrāžu notiek brīvdabā.
Pie Stāvajiem krastiem gleznainā Gaujas ielokā sākas mana festivāla diena ar izrādi "Plaušas". Precīza vietas izvēle ir viena no Valmieras teātra festivāla panākumu atslēgām. Nezinu, kā festivāla organizatori un režisore Inese Mičule ir nonākuši tieši līdz šim meža stūrim Gaujmalā, bet iztēloties vēl iederīgāku vietu vīrieša–sievietes attiecību stāstam uz laika upes fona ir grūti.

Vīrieti šajā izrādē pārstāv mūzika jeb komponists Staņislavs Judins, bet sievieti – deja, kustība Lienes Stepenas izpildījumā. Izrādes radošajai komandai ir izdevies atrast ļoti precīzu māksliniecisko ekvivalentu sievietes–vīrieša attiecībām, jo abi mākslas žanri ir saknē atšķirīgi un vienlaikus viens otru papildinoši. Lienes Stepenas sāktā kustība atbalsojas Staņislava Judina kontrabasa skaņās un otrādi – mūzikas motīvs kalpo kā iedvesma dejai. Tieši tāpat kā ievibrētas, šīs kustības arī beidzas. Lietus klātbūtne izrādē ienesusi savas scenogrāfiskās nianses. Lai pasargātu instrumentu un tehniku, tukšajā skatuves telpā ir parādījusies balta telts. No tehniskas detaļas šis scenogrāfijas elements kļūst par satura daļu, nevilšus nodalot varoņu telpas un viņu stāstā ienesot papildu atsvešinājuma tēmu. Vērojot abu partneru attiecības, viņu centienus saprast vienam otra māksliniecisko pašizpausmi jeb būtību uz gleznainās ainavas fona, notiekošais ir kā mirklis no kāda lielāka dzīves auduma, tādēļ tempa negludumi ir vien sīkas nepilnības, kas netraucē kopējai noskaņai.

Izrāde "Plaušas" saturiski sasaucas ar manu nākamo festivāla izrādi "Tuvie tālie", ko veidojuši jaunie mākslinieki Elīza Dombrovska un Kirils Ēcis. Ienākot telpā, visi skatītāji vēlīgi saņem publicētu izrādes manifestu un norādes, ko visu mums vajadzēs iztēloties un kā visam būtu vajadzējis būt, ja pasaule būtu pilnīga: "Izrāde "Tuvie tālie" ir stāsts par sešu klejojošu stāstnieku un muzikantu satikšanos, kas balstīta savās un špikotās dziesmās, personīgos un noklausītos stāstos, sapņos un pasakās par piederības – iederības meklējumiem."

Anna Klišāne, Ivars Krasts, Gerds Lapoška, Jurģis Lūsis, Kirils Ēcis un Elīza Dombrovska radījuši savdabīgu koncertuzvedumu, nemitīgi jaucot robežas starp pašatklāsmi, pašironiju un paštīksmināšanos. Aprakstīt šīs izrādes vēstījumu ir visai grūti, jo vairāk nekā pie apziņas tas vēršas pie sajūtām un iedarbina asociācijas. Vērojot izrādi, var gan gūt atsauces uz simtgadīgiem tekstuāliem un vizualitātes meklējumiem, gan aizdomāties par jauniešu spēju tvert pasauli jaunās oriģinālās kopsakarībās, gan fiksēt iepatikušos elementu atkārtotu izmantojumu. Jaunais, blondais Kirils Ēcis zilos rītasvārkos manī raisa asociācijas ar Mazo princi, kam piederēja pašam sava planēta.

Kirila Ēča dzeja ir tik talantīgi uzrakstīta, ka tā patiešām pārstāv savu Visumu. Dzeja un jauniešu tiešums rada interesi uzkavēties viņu pasaulē, bet viņu pašpietiekamība raisa šaubas, vai kaut viens no mums tur ir gaidīts. Tiklīdz izrādes laikā mums tālie tēli ir pietuvinājušies, ļaujot ielūkoties viņu dzīves telpā, tā viņi fiziski aizbēg un finālā publikai māj jau aiz loga no gluži citas pasaules. Kritiski vērtējot, šī ir viena no negludākajām festivāla izrādēm, taču vienlaikus tas ir viens no rosinošākajiem iestudējumiem, kas atstāj visvairāk pēcdomu, jo "Tuvie Tālie ir attālums starp Mums" (citāts no manifesta) un man ļoti gribētos to mazināt.

2022. gada festivāla kulminācija un manifests šī gada centrālajai tēmai "Brīvdomība" nešaubīgi ir lielformāta koncerts "Citu dziesmu svētki" Valmieras pilsētas estrādē. Izrāde tiem un par tiem, kuri dumpojās deviņdesmitajos un gadsimtu mijā. Teju 20 Latvijas "underground" mūzikas darbus pūtēju orķestrim "Rīga" un apvienotajam korim aranžējuši seši komponisti: Jēkabs Nīmanis, Platons Buravickis, Emīls Zilberts, Oskars Herliņš, Edgars Mākens un Sabīne Ķezbere. Lai arī pieteikts kā koncerts, "Citu dziesmu svētku" vēstījums pie manis nonāk tieši ar aktierspēli.

Krietnu brīdi pirms izrādes muzikālā sākuma uz skatuves stāv vientuļš aktieris Sandis Runge pie autobusu pieturas "Dikļu skola". Izrāde veido ironisku sasauci ar Jura Neikena organizētajiem pirmajiem dziedāšanas svētkiem Dikļos. Arī šādā saturiskā salikumā Valmieras festivāla dziedāšanas svētki notiek pirmo reizi: "Inokentija Mārpla", "Voiceka Voiskas", "Pest of a Child", "Baložu pilni pagalmi", "Hospitāļu ielas", "Non Skid", "Sirke" un vēl daudzu citu grupu un izpildītāju darbi nekad nav skanējuši kora salikumā. Lai kā es iederētos deviņdesmito gadu jauniešu auditorijā, izrādās, ka "uderground" kultūru es pārzinu ļoti vāji. Dziesmu vārdi ir izaicinoši un ritms atskabargains, tomēr kora un pūtēju orķestra pārlikumā viss izklausās krietni harmoniskāk un gludāk nekā oriģinālā. (Uzveduma ierakstu var noklausīties šeit)

Festivāla programmā "Citu dziesmu svētki" ir nodēvēti par koncertu, taču skatuves darbība krietni pāraug pat lielkoncerta rāmjus. Režisoram Mārtiņam Meieram ir izdevies divus lielus statiskus kolektīvus un aktieru grupu sakausēt vienotā veselumā, radot pilnvērtīgu izrādi, kuras centrā ir Sanda Runges ceļš no kora zēna līdz pagrīdes kultūras mesijai. Reizē ar Latvijas pagrīdes un nekomerciālās mūzikas stāstu izrāde vēsta arī par nepiekļaušanās un nepakļaušanās kultūru.

Izrādes vizuālos pretpolus veido spuraini, panciski, ar ķēdēm un grebenēm rotājušies jaunieši – Latvijas Kultūras akadēmijas studenti Agate Marija Bukša, Rūdolfs Sprukulis, Santa Breikša, Aleksandrs Bricis, Dārta Cīrule, Edijs Klievēns, Elza Rūta Jordāne, Elizabete Milta, Evelīna Priede, Kristaps Kristers Ozols, Olafs Putrālis, Ričards Murāns, Tomass Ralfs Ābolkalns, Velta Birze, Tatjana Gurēviča – pret akurāti un vienādi melnbaltā tērpto kori. Patiesībā koris nav tikai dziesmu izpildītāji, bet dzīvs, pulsējošs un mainīgs veselums (te jāizceļ horeogrāfes Lindas Mīļās veikums).

Izrādes "undeground" jauniešu dzīve ir kā traukšanās ar auto, kur ik zīme atgādina par ātruma ierobežojumiem un brīdina par priekšā gaidāmiem straujiem pagriezieniem vai krustojumu ar galveno ceļu. Sanda Runges varonim ar piederēšanu alternatīvajai kultūrai vien ir par maz. Viņam vajag doties arī pret šo straumi, tādēļ uz skatuves uzbrauc viņa paša vadītais auto.

Izrāde ir pārpilna ar dažādiem kultūrcitātiem un atsaucēm, un, pat nepretendējot to visu nolasīt vai tulkot, izrādes galvenais vēstījums skatītājus sasniedz visai nepārprotams. Tas vēsta par izaugšanu un pieaugšanu. Visi spurainie lēni un negribīgi novelk savas ādas jakas, noņem ķēžu kārtas un dodas iekļauties dziedātājos, kamēr koris, novilcis baltos kreklus, arvien vairāk tiecas līdzināties jauniešiem. Tā viņi satiekas: sabiedrība pietuvojusies mūzikai, bet jaunie un dumpīgie iztrakojas un pieaug. Vienīgi viens skatuves priekšā stāv kails mākslinieks. Savukārt manī vēl ilgi pēc izrādes rezonē ar krāsu flakoniņu uzpūstais jautājums uz dekorāciju sienas: ar ko tu dedz savu lāpu?

Šeit arī man bija paredzēts likt šī gada festivālam punktu un, bagātinātai ar "undeground" kultūru, doties prom, ja vien dzīves dramaturģija neienestu savus akcentus. Nevietā nostrādājusi signalizācija liek visai vakara auditorijai pamest izrādes "Vēsā" skatītāju zāli vien dažas minūtes pēc tās sākuma. Ēkas pārbaude neliecina par kādiem reāliem draudiem, taču speciālistiem neizdodas veikli atrast problemātisko vietu un trokšņojošo signalizāciju apklusināt, tādēļ, mākslinieku atbalstīta, festivāla vadība pieņem lēmumu operu "Vēsā" spēlēt pusnaktī, pēc "Citu dziesmu svētkiem". Izrādās, ka pusnakts stunda šai operai piedien pat vairāk nekā novakare.

Izrādes pamatā ir dāņu rakstnieka Jerna Rīla stāstu krājums "Vēsā jaunava un citi blēņu stāsti", kas atklāj grenlandiešu mednieku dzīvesziņu un izdzīvošanas noslēpumus.

Iedvesmojoties no stāstiem un to radītās noskaņas, mednieku kopienas dzīvi skatuves tēlos pārradījuši: idejas un telpas autore Katrīna Neiburga, komponiste Anna Ķirse, režisors Klāvs Mellis, kustību režisore Kristīne Brīniņa un kostīmu māksliniece Berta Vilipsone. Šis patiesi ir komandas darbs, kur visi elementi darbojas harmoniskā kopsalikumā, uzburot pirmatnīgu kosmosu ar cilvēku kā dabas daļu. Viss redzētais pārveļas līdzīgi milzu sniega bumbai (vai izrādes gadījumā – milzu papīra bumbai), kas čaukstēdama lēni kustas pāri skatuves telpai. Aprakstīt izrādes atmosfēru vārdos ir gandrīz neiespējami, jo jebkura no izrādes norisēm nosaukta vai aprakstīta pazaudē daļu savas noslēpumainās varenības. Skatīties šo izrādi ir kā piedzīvot krāšņu un iespaidīgu dabas parādību. Īstuma elementu notiekošajam piešķir arī Maksima Šenteļeva un Jēkaba Nīmaņa unikālo, speciāli izrādei veidoto instrumentu skanējums un Latvijas Radio kora dalībnieku dziedājumi inuītu valodā, diriģenta Artūra Gaiļa vadītiem.

Bez ļoti spēcīgās un iedarbīgās noskaņas, kas īpaši uzrunā nogurušo skatītāju jutekļus pusnaktī, izrādē noris reāla darbība un sižetiski notikumi. Redzēt visas skatuves norises nav iespējams, par ko jau izrādes sākumā brīdina Klāvs Mellis, piebilstot, ka ar redzēto būs pietiekami un nokavēt neko nav iespējams. No pieejamā skatpunkta, visticamāk, katram veidojas savs izrādes stāsts par ziemeļniecisko dzīves ritumu: par zveju sniega klātā jūrā, par jauna, švītīga svešinieka ierašanos, par nāvi, bēru svinībām, kuras pāraug dzīrēs un kautiņā, un izlīdzinošo sniegu, kas beigu beigās pārklāj visus dzīves notikumus.

Izrādes spēles laukums ir visa topošā mākslas telpa "Kurtuve". Skatītājiem ir iespēja vērot notiekošo no malas, sēžot sānu vietās, vai griezties uz rotējošas platformas spēles (ko ik pa brīdim ar bobsleja stūmēju enerģiju smagi kustina jaunieši) telpas vidū. Man tika iespēja ļauties stūmēju darbinātai platformas kustībai, kur darbības kadri nomaina cits citu, bet apkārt virmo dzīve, čaukst sniegs un skan dabas balss.

Valmieras dzestrā nakts pēc šīs pirmatnības ir kā lēna mošanās no sapņa. Ar to arī mans festivāla piedzīvojums ir galā. Braucot mājās pa naksnīgajiem ceļiem, es atceros vēl vienu izrādē "Tuvie tālie" izskanējušu domu graudu: izvēloties būt šeit, mēs vienlaikus izvēlamies nebūt daudzās citās vietās. Es patiešām jau sesto gadu augusta sākumā izvēlos būt Valmierā, lai piedzīvotu festivālu. Šo manu izvēli nosaka ne tikai profesionālā interese, bet primāri pati festivāla atmosfēra. Man tas ir ikgadējs tikšanās prieks un kopābūšana teātrī. Kopība ir arī viens no festivāla atslēgas vārdiem. Teātra kopābūšana ar skatītāju, teātra kopābūšana ar pilsētu, tās ritmu un piedāvātajām iespējām, kā arī pašu teātra cilvēku kopābūšanas iespēja.

Otrs festivāla atslēgas vārds ir īstums. Katra izrāde un viss festivāls kopumā ir godīga, patiesa saruna ar skatītāju. Pat ja kāda izrāde nav perfekta, tās īstums un vēlme sarunāties ar skatītāju uzrunā un atbruņo, pārvēršot festivāla baudīšanu īstos teātra svētkos. Šī gada festivāls man ir piedāvājis citus, nepamanītus vai drīzāk neapzinātus, skatpunktus. Ir tik labi, ja kāds ik pa laikam atgādina, ka uz notiekošo var paskatīties no citas perspektīvas. Tieši tas dzīvē ienes jaunu pieredzi un jaunas krāsas.