Jaunās asinis. Saruna ar JRT aktieriem Agati Kristu, Tomu Harjo un Gerdu Lapošku

Pirms četriem gadiem Jaunais Rīgas teātris (JRT) pirmo reizi tā pastāvēšanas vēsturē paziņoja par sava aktierkursa uzņemšanu Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA). Toreiz ar asprātīgiem video sociālajos tīklos jauniešus vilināja teātra vecmeistari un arī pats Hermanis. Tā studijām pieteicās rekordliels reflektantu skaits – kopā 280. Studijas uzsāka 18 jaunieši, absolvēja 12, bet strādāt JRT sākuši 11. Arī tas ir vēsturisks notikums – līdz šim lielākais jauno aktieru skaits, par kādu sezonas sākumā pieaugusi JRT trupa. Teātris, kas reiz solīja novecot kopā ar savu publiku, 2023. gada pavasarī tiks pie savas pārbūvētās un atjaunotās mājvietas Lāčplēša ielā 25 atslēgām, kur būs trīs skatītāju zāles: vajadzīga būs gan jauna enerģija, gan pavisam cits vienlaikus spēlējamo repertuāra izrāžu skaits.

Lūgti atsaukt atmiņā iestājeksāmenus un iemeslus, kāpēc uz tiem toreiz, 2018. gada vasarā, devušies, jaunie aktieri vispirms to sauc par ļoti īpašu, pat pārpasaulīgu pieredzi. Kādam tā bijusi nejaušība, vēlme pamēģināt, kāds par būšanu teātrī sapņojis kopš bērnības. Kā toreiz intervijā Latvijas Televīzijai par uzņemšanas kritērijiem sacīja LKA Skatuves mākslas katedras vadītāja Zane Kreicberga – tādus esot grūti nosaukt. Būtiska ir gan spēja nospēlēt galveno lomu, gan prasme strādāt kolektīvā, īpaši ņemot vērā JRT izkopto ansambļa darbu.

Iestājeksāmeni – kā pa miglu

Viens no uzņemtajiem studentiem bija Toms Harjo. Tolaik jau pazīstams fotogrāfs un videomākslinieks. Viņš atzīst, devies izmēģināt spēkus tikai tāpēc, ka aktierkursu uzņēmis JRT. Sapratis, ka tā ir vienīgā iespēja tikt pamācīties pie Alvja Hermaņa, Gunas Zariņas, Viļa Daudziņa, Kaspara Znotiņa, Gundara Āboliņa... "Patiesībā pat bija vienalga, ko apgūt," saka Toms. Sākumā bijis pārliecināts, ka interesē režija, arī viņa fotodarbi tikuši inscenēti un sasaukušies ar šo profesiju. Tomēr studiju gaitā sapratis, ka visvēlamākais rezultāts viņam ir kļūt par aktieri – pakļāvīgu materiālu, ar kuru strādā citi.

Agate Krista stāsta, ka nav sapņojusi tieši par konkrētu mākslinieku satikšanu, bet kopš agras bērnības gribējusi savu nākotni saistīt ar teātri. Bijis vienalga, ko darīt, kaut iet par garderobisti. "Bija ideja par Valmieras teātra kursu, ko uzņēma gadu iepriekš. Tomēr sapratu, ka mana vēlme būt teātrī ir pārāk izmisīga un tas nav pareizais prāta stāvoklis, ar ko sākt. Tad es pati sevi piebremzēju, teicu – tu nenomirsi, ja netiksi. Palika vieglāk, un gadu vēlāk stājos uz JRT kursu. Es, līdzīgi kā Toms, visu laiku domāju, ka būšu režisore. Tagad gan nesaprotu, no kurienes manī toreiz bija tāda vēlme." Tālāk jau viss izklausās vienkārši – nākusi uz iestājeksāmeniem un iestājusies. Tomēr šodienas atmiņās to pāris dienu pārbaudījumi ir kā "pa miglu".

Trešais mūsu sarunā, Gerds Lapoška, iespējams, pamanīts visvairāk. Kā pats atzīst – visticamāk, kino dēļ. Viņš redzams jau divās Matīsa Kažas filmās – īsternā "Kur vedīs ceļš" un komēdijā vienā kadrā "Ūdens garša". Kad vienojamies par šīs intervijas laiku, viņš ir Edinburgā, kur notiek vēl vienas Matīsa Kažas filmas – "Neona pavasaris" – pasaules pirmizrāde. Gerds tajā spēlē vienu no galvenās varones Laines (Marija Luīze Meļķe) draugiem. Viņa īpašajā baritonā skanēs arī šī gada pasaules diktāts latviešu valodā.

"Man vienmēr šķitis, ka teātris ir tā vērts, lai to mīlētu. Kopš pusaudža gadiem biju aktīvs teātra apmeklētājs, vēlāk jau snobisks skatītājs," stāsta jaunais aktieris (nu jau arī dramaturgs un režisors – jaunajā sezonā JRT repertuārā gaidāms Gerda paša rakstītas lugas iestudējums).

"Pēc 12. klases stājos uz režiju Pēterburgā. Jau pavasarī biju iesniedzis dokumentus un visus nepieciešamos materiālus. Pēc Jāņiem man zvanīja no Krievijas un aicināja