Ietriekt asmeni dzīvā miesā. Recenzija par izrādi 'Naži vistās'  (1)

Deivida Harovera "Naži vistās" Latvijas teātrī iestudēti otro reizi – Gata Šmita versijā Dailes teātrī (2006) kaislīgo attiecību trilleri izspēlēja Rēzija Kalniņa (Jaunā sieviete), Valdis Liepiņš (Zirgu Viljams) un Artūrs Skrastiņš (Gilberts Horns), savukārt Ingas Tropas iestudējumā sarežģītie aktieriskie uzdevumi attiecīgi uzticēti Agnesei Budovskai (Jaunā sieva), Gundaram Grasbergam (Ponijs Viljams) un Ivaram Kļavinskim (Gilberts Horns).

Mūsdienu skotu dramaturga Deivida Harovera debijas luga "Naži vistās" (Knives in Hens) sarakstīta 1995. gadā, taču lugas sižets būtībā ir pārlaicīgs, jo ieved skatītāju pirmatnējā pasaulē. Ciemata iedzīvotāji dzīvo vienkāršu dzīvi, ko veido darbs (lauks), ēdiens (pavards), miesas kārības un ciets miegs (gulta), bet kā atskaites punkts viņu eksistencei ir bailes no Dieva dusmām. Šajā primitīvajā pasaulē neiederīga ir arāja Viljama sieva, kura arvien vairāk sajūt aicinājumu pēc kaut kā lielāka, plašāka un sāk meklēt vārdus visām ap viņu esošajām lietām un parādībām. Kritiķi lugā saskatījuši paralēles ar Bernarda Šova "Pigmaliona" tēmām, taču Harovers šo valodas formēšanās procesu atspoguļo krietni brutālāk un vienādo to ne tikai ar varones garīgo, bet arī fizisko (tostarp seksuālo) izaugsmi, izlaužoties no apkārt esošās sabiedrības važām un alkstot iegūt brīvību – gan spējā formulēt savas domas, gan ieraugot "tālo lauku", kas ir aiz tuvējā apvāršņa, gan sekojot sava ķermeņa dziņām un alkām.

Vienlaikus luga balstīta pastorāles ainavā, reflektējot par cilvēka ciešo saistību ar dabas un dzīvnieku pasauli, taču šķietamā idille sagrūst līdz ar dzirnavnieka parādīšanos, kurš Jaunajā sievā iesēj šaubas par pastorālās dzīves harmoniju.

Atšķirībā no jau pieminētās Dailes teātra versijas, kas bija nosaukta par "mīlas trilleri", Ingas Tropas iestudējuma žanrs pieteikts kā drāma jeb "stāsts par pieaugšanu", un tā centrs, nepašaubāmi, ir sievietes pašidentitātes meklējumu tēma, visu apkārtējo atstājot otrajā plānā.

Agneses Budovskas Jaunā sieva ir fascinējošs aktierdarbs, kas zīmēts ar smalkām līnijām, bet vienlaikus satricina ar milzīgo iekšējo spēku. Izrādei sākoties, varone skatītāju acu priekšā burtiski piedzimst no nekurienes, tumsas un tukšuma – jeb izkūņojas no milzīga smilškrāsas palaga. Viņa pamazām iepazīst vidi ap sevi, atklāj savas ekstremitātes – rokas un kājas. Taču, ainām ritot uz priekšu, Austras Hauks veidotā scenogrāfija ar Lienītes Slišānes niansētās gaismu partitūras palīdzību no mājīgas, siltas vides pārtop par ieslodzījumu, iezīmējot robežu starp šo – pazīstamo, šauro – telpu un ārpasauli, kura Jauno sievu vilina un baida vienlaikus. Budovskas varone sākotnēji savas domas formulē lēni, it kā taustoties, meklējot vārdus un kopējot vīra – Gundara Grasberga Arāja – intonācijas un ķermeņa pozas, taču pamazām iegūst varu gan pār savu ķermeni un tā vēlmēm, gan runas aparātu.

Daudziem skatītājiem atmiņā ir Agneses Budovskas Salomes duets ar Gundara Grasberga Jāni Kristītāju režisora Viestura Kairiša iestudētajā "Salomē" (2018). Izrāde "Naži vistās" ir savdabīga atgriešanās pie Oskara Vailda lugas tēmām par iekāri un varu, tikai šoreiz – pavisam citā, raupji primitīvā attiecību kodā un estētikā. Gundara Grasberga arājs, ciemā saukāts par Poniju Viljamu savas mīlestības pret zirgiem dēļ, ir tēls, kurā dominē dzīvnieciska, kokaini neveikla plastika un vienkārša runas forma. Dzīvniecisks ir arī veids, kādā arājs gūst apmierinājumu, atkārtoti uzklūpot sievai no mugurpuses un Jaunās sievas sejā radot jautājumu, vai tiešām tā tam ir jābūt. Grasbergs ar režisores dotajiem aktieriskajiem uzdevumiem tiek galā nevainojami, atklājot varoņa psiholoģiju, taču izrādes pieteikumā definētās zemapziņas dzīles tēla būtība tā arī neaizsniedz, jo tā interpretācija ir par seklu un sevi izsmeļ jau iestudējuma vidū. Arājs izrādes stāstā tā arī paliek funkcijas līmenī, ilustrējot Jaunās sievas primitīvo laulību, no kuras viņa sākotnēji neapzināti, vēlāk jau mērķtiecīgi vēlas izrauties.

Režisore izrādei izvēlējusies ļoti specifisku, atmosfērisku skaņu un mūzikas partitūru, kurā dominē dabiskas, t.i., cilvēka balss radītas skaņas – čuksti, elsas, rituāli atkārtoti vārdu virknējumi u. tml. Tas iestudējuma audiovizuālo noskaņu no pastorāla zemnieku stāsta pavērš pirmatnējo alu cilvēku estētikā, raisot disonansi ar Deivida Harovera lugā viscaur klātesošo cilvēka un Dieva attiecību tēmu. Tomēr atzīstami, ka radošā komanda nav vairījusies no apzināti groteskiem brīžiem, ienesot tēlu attiecībās arī dažu labu komisku brīdi, kas atsvaidzina psiholoģiski saspringto izrādes vēstījumu, sevišķi Jaunās sievas un Ponija Viljama attiecību līnijā.

Kostīmu māksliniece Evelīna Deičmane-Vida katram izrādes varonim radījusi viņa būtību izsakošu vizuālo ietērpu. Arāja un viņa sievas zemnieciskais, netīrais apģērbs disonē ar dzirnavnieka Gilberta Horna stilizēto 19. gadsimta intelektuāļa ārieni, spilgti iezīmējot Jaunās sievas braucienu uz dzirnavām kā ieiešanu jaunā, viņai svešā vidē, kurā viņa ir klaji neiederīga. Lugā dzirnavnieks pieteikts teju kā mefistofelisks tēls, no kura baidās viss ciems, taču no kura ir atkarīga graudu samalšana un līdz ar to iztikšana. Runas par viņa baiso būtību (tostarp sievas un bērnu nogalināšanu) iedveš bailes arī Budovskas Jaunajā sievā, taču Ivara Kļavinska tēlojumā varoņa noslēpumainā dimensija ātri vien izgaist, atklājot simpātiska, viegli ciniska intelektuāļa seju, kurš ir noguris no apkārt esošās primitīvās vides un neaptēstās sabiedrības. Kaut arī attiecību līniju abi aktieri izspēlē precīzi, līdzpārdzīvojumu šis stāsts neraisa, tādēļ izrādes fināls izskan bez gaidītās kulminācijas.

Izrādes vairāk nekā divas stundas garajā ritējumā aktieriem līdzās tēlu attiecību izspēlei jāveic arī sarežģīti tehniskie uzdevumi, transformējot un pārbīdot dekorāciju. Skatuves centrā esošais lielais, brūnais galds pilda ne tikai savu pamatfunkciju, bet, pabīdīts zem milzīgā, visu skatuves telpu aizsedzošā audekla, kļūst par simbolisku altāri – upurgaldu, uz kura izrādes sākumā gluži kā ieslodzījumā pārsvarā atrodas Agneses Budovskas Jaunā sieva. Audekls tiek izmantots arī kā palīgrīks simbolisku ainu izspēlēšanā, caur to materializējoties sapņu vai murgu tēlu siluetiem vai tam apvijot un žņaudzot aizmigušo ķermeņus, bet finālā tas kļūst par slepkavības ieroci. Scenogrāfija, kurā iekļaujas arī Inetas Sipunovas veidotās videoprojekcijas, ir simboliski ietilpīga, taču tehniski piņķerīga. Ja sākotnēji ainu maiņa norit dinamiski, tad redzētajā pirmizrādē izrādes temps pamazāk kļūst arvien gausāks, tehniskajām pārbūvēm aizņemot arvien lielāku laiku un jūtami sairdinot izrādes struktūru.

Iestudējums ir veiksmīgs papildinājums Nacionālā teātra mazo zāļu repertuārā, taču vislielākais prieks ir par aktrisi Agnesi Budovsku, kura Jaunās sievas lomā atklājas pavisam neierastā un ļoti sarežģītā ampluā, apliecinot jaunu sava talanta šķautni.