Matvijenko tika uzaicināts par premjeru Milānas Teatro alla Scala, Parīzes Grand Opéra, "American Ballet Theatre", Maskavas Lielajā teātrī, Sanktpēterburgas Mihaila un Marijas teātros, bija slaveno Kijivas un Novosibirskas baleta trupu mākslinieciskais vadītājs, piedalījās spilgtajā starptautiskajā projektā "Dejas karaļi" un īstenoja savus – spožus un panākumiem bagātus, kopā ar slavenajiem horeogrāfiem Dvaitu Rodenu un Edvardu Klugu. Skatuves mākslinieka karjeru savietoja ar pedagoga darbu Vaganovas Baleta akadēmijā. Taču 2022. gada martā kopā ar ģimeni – baleta primadonnu Anastasiju Matvijenko un diviem bērniem – aizbrauca no Sanktpēterburgas, kur dzīvoja un strādāja pēdējos gados.
14. novembrī Deniss Matvijenko kopā ar Ukrainas klasiskā baleta trupu kāps uz Latvijas Nacionālās operas skatuves. Programmā – Latvijas publikai labi pazīstamā slovēņu horeogrāfa Edvarda Kluga baleti "Quatro" un "Radio&Juliet".
23. februārī jūs nosvinējāt savu dzimšanas dienu. Bet jau nākamajā rītā sākās karš. Tobrīd bijāt Sanktpēterburgā, vai ne?
Jā.
Jūsu ieraksts "Instagram" par aizbraukšanu no Krievijas stipri atšķīrās no tik pārdomātajiem paziņojumiem, ko sociālajos tīklos mēdz publicēt sabiedrībā pazīstami ļaudis. Vai bija grūti atrast īstos vārdus?
Godīgi sakot, man joprojām ir grūti atrast vārdus.
"Aizlidojam bez jebkāda plāna," rakstījāt jūs ...
Plānu patiešām nebija nekādu. Tāpēc aizbraukuši mēs saskārāmies ar jaunu realitāti – sadzīvisko vispirms: visīsākajā laikā vajadzēja atrast darbu sev, skolu bērniem un tā tālāk. Droši vien cilvēki, kuri gatavojas emigrēt, par to visu domā laikus. Viņiem kaut kur jau ir darba līgums, teātris, dzīvesvieta... Taču, ziniet... Es bieži esmu kļūdījies. Bet šis lēmums noteikti nebija kļūda. Lai cik smagi mums nebūtu gājis.
Kad satikāmies iepriekšējo reiz, jūs teicāt: "Es vienmēr esmu optimists. Pat vispesimistiskākajās situācijās. Visu mūžu ticu cilvēkiem. Viņu sirsnībai, talantam, žēlsirdībai. Nedrīkst neticēt." Tie bija laimīga cilvēka vārdi. Kā ir tagad?
Domāju, ka pie šiem vārdiem ir jāturas. Bet tagad... (nopūšas - aut) Tagad tas ir kļuvis tik grūti, ka reizēm šķiet – tu to nejaudāsi. Karš... Tas ļoti spēcīgi maina visus, kurus skar, pat tos, uz kuriem nekrīt bumbas. Tomēr es esmu un palieku optimists, tik un tā ticu cilvēkiem un uzskatu, ka žēlsirdībai ir jābūt. Vienmēr. Ja cilvēkam tās nav, - kas tad viņu atšķir no dzīvnieka? Nekas.
Cik reizes dienā jūs skatāties ziņas?
Ziņas... Ziņas mēs saņemam drošticamas, teiksim tā – no pirmavotiem. Ziniet, man šķiet, ka agrāk kari bija daudz godīgāki nekā tagad. Tagad kara darbībai tiek pievienots propagandas karš, bet propaganda reizēm ir daudz spēcīgāka par kaut kādām bumbām, manā skatījumā. Katru ziņu var tā apvērst, jebkurus vārdus tā sagrozīt, ka nelietis taps cildens, bet labu cilvēku nolīdzinās līdz ar zemi. Tas arī notiek. Masu informācijas līdzekļi un sociālie tīkli ar šādiem paņēmieniem pamanās pataisīt cilvēkus par biomasu. To es saku par Krieviju... Kas notiek ar viņu smadzenēm – tas taču... Nav saprotams, kā tik vienkārši var tam visam ticēt. Bet viņi – tic. Es pats to esmu redzējis.
Vai jūs tas pārsteidza, izbrīnīja?
Drīzāk izraisīja vilšanos. Tāpēc, ka ir taču kaut kādas lietas, kas ir absolūti... kā lai pasaka... saprotamas. Ka nekas nav svarīgāks par cilvēka dzīvību. Ka vainīgs vienmēr ir tas, kurš ir uzbrucis.
Es 24. februārī braucu uz attālu pilsētu darba darīšanās – skatīties izrādi. Un pēkšņi izrādījās, ka šī varbūt ir vienīgā iespēja vismaz uz pusotru stundu atslēgties no realitātes, - teātra izrāde. Bet cilvēki, kuri paši ir uz skatuves? Vai viņus skatuve dziedē?
Protams. Sacīšu jums kā baleta cilvēks, kā radošs cilvēks – iegājis zālē, es vienmēr esmu laimīgs. Agrāk tas glāba, ja gadījās kaut kādas mūsu parastās dzīves raizes un problēmas, tagad glābj brīžos, kad pēc visām šīm ziņām kļūst pavisam skumji. Aizej uz nodarbību vai trenējies pats, un goda vārds – uz to brīdi vari aizmirsties. Pat vēlāk, jau izgājis uz ielas, atgriezies savā dzīvē, joprojām jūti tādu kā morālu atbalstu, vai. Tādēļ tādas lietas ir vajadzīgas. Ne velti Otrā pasaules kara laikā skatuves mākslinieki brauca uz fronti, uzstājās, dziedāja, dejoja... Jo māksla tomēr dod cerību, dod gaismu. Un žēlsirdību, par kuru runāju iepriekš.
Zinu, ka esat sekojis līdzi daudzu Ukrainas dejotāju likteņiem un iesaistījies, palīdzējis. Taču nezinu detaļas.
Nu... Ko lai stāsta, kādas tur detaļas... Vienkārši tad, kad tas viss sākās... Sēdēt Sanktpēterburgā, zinot, ka tavu pilsētu, tavu dzimto Kijivu bombardē, bija ļoti, līdz nelabumam pretīgi. Lai arī manas vainas tur nebija nekādas, protams, un tomēr...
Mēs taču uzzinājām jaunumus ne jau no televīzijas, ar mums runāja draugi, pedagogi, dejotāji, kuri bija varējuši izbraukt no bīstamajiem rajoniem, – bet, ko darīt tālāk, kur apmesties, viņiem nebija ne jausmas... Neatceros, kā tas sākās – šķiet, Nastja, mana dzīvesbiedre, pajautāja, vai man ir kāds paziņa Čehijā. Es vērsos vispirms pie Aivara Leimaņa. Uzrakstīju viņam, viņš uzreiz man piezvanīja, mēs apspriedāmies un sākām veidot kaut ko līdzīgu platformai, kur tika iesaistīti teātru direktori, skolu direktori... (Ļoti īsā laika sprīdī pavisam iesaistījās aptuveni 120 cilvēki, precizēja Latvijas Nacionālā baleta vadītājs Aivars Leimanis. – aut.) Tā tas sākās... Godīgi sakot, tajā laikā nesanāca izgulēties, jo visu laiku pieteicās kāds no jauna... Centāmies iekārtot ne tikai baleta cilvēkus... Īsi sakot, piedalījāmies. Nav tā, ka es ar to tagad plātītos – nē. Mēs palīdzējām, kā spējām, tas arī viss.
Starp citu, trīs ukraiņu meitenes no Sanktpēterburgas uzņēma mūsu baleta trupā.
Kad būšu Rīgā tiksimies. Es droši vien viņas pazīstu, tāpat kā viņas mani.
Domāju, ka nav tāda dejotāja, kurš nepazītu jūs. Interesanti, vai jums – ar tādu dzimtas koku – bija jelkādas izredzes nenonākt baletā?
Baidos, ka ne. Kad tēvs pajautāja, vai gribu dejot, es atbildēju – jā, protams! Biju ļoti aktīvs puisēns, kopš trīs gadu vecuma uzstājos koncertos, mani vienkārši palaida uz skatuvi, es tur izdarījos pēc sirds patikas – un arī visiem citiem patika. (Denisa vecāki dejoja Ukrainas galvenajā folkloras deju ansamblī "Slavutič", kuru bija dibinājis viņa vectēvs Georgijs Klokovs - red.) Taču tālab jau mācīties nevajadzēja. Bet pēc "Jā, protams!" nācās mācīties. Un pieņemt, ka tas, kas tev patīk, citiem reizēm kaut kā ne visai... Tā sagadījās, ka nonācu baleta skolā nevis tāpēc, ka pats par to sapņotu – bet zinu daudzus, kuriem tas bija īsts sapnis: Nikolaju Ciskaridzi, Vladimiru Malahovu, Vadimu Pisarjovu -, bet tāpēc, ka visa mana ģimene bija dejotāji. Protams, galvenais nav arī tas. Galvenais ir, lai izdodas. Jo mūsu profesijā neko nevar izplānot. Tā ir neparedzama.
Runā, ka cilvēka vidējais mūža ilgums kļūst garāks. Vai drīkst jautāt, kā ir ar dejotāju profesionālo mūžu – vai pagarinās arī skatuves dzīves ilgums?
Domāju, ka šīs lietas nav saistītas. Mēs atceramies Gaļinu Ulanovu, atceramies Irinu Kolpakovu, kura 50 gadu vecumā dejoja "Apburto princesi", - tas nenotika vakar, bet pirms pusgadsimta un vairāk... Tam ir sakars ar ko citu, ar cilvēka "fiziku". Skatuves darba gados ķermenis nolietojas, un dabiski, ka tie, kam tas ir fiziski stiprāks vai izturīgāks, dejo ilgāk.
Svarīgi arī, kā tu pats esi izturējies pret ķermeni, kāda bijusi tava skola, cik labi apmācīts esi. Baletu izgudroja cilvēki, kas nebija muļķi, un principā tad, ja tu visu darīsi pareizi, ātras karjeras beigas tev nedraud. Taču, godīgi sakot, es nebiju domājis, ka atklāšu savu 27. sezonu. Nedomāju, ka atgriezīšos uz skatuves. Apstākļi lika. Man jāuztur ģimene. Pirms nedēļas es dejoju "Korsāru". Un kaut kā uzreiz aizmirsās, ka ir jau 43 gadi un viss ķermenis sāp. Tas uzreiz pārstāja sāpēt. (smejas - aut) Mēs visu mūžu diktējam noteikumus viens otram. Es – viņam, kad biju jaunāks, tagad gan drīzāk viņš – man. Taču mēs vienmēr esam izturējušies ar savstarpēju cieņu.
Pēdējā laikā esat kļuvis par dejas pedagogu. Vai iepatikās?
Protams! Jau Kijivā, kur biju Nacionālās operas baleta trupas mākslinieciskais vadītājs, daudz strādāju ar dejotājiem, pasniedzu meistarklases – tad man bija gadi trīsdesmit. Vaganovas Baleta akadēmijā Sanktpēterburgā kopš 2015. gada vadīju praksi ārzemju studentiem. Nikolajs Ciskaridze jau sen bija lūdzis paņemt klasi. Un tad, kad man beidzās līgums Novosibirskā, turklāt bija sācies kovids, es piekritu.
Taču, jā, protams, tas ir grūti. Jo bērniem, un pusaudžiem vēl jo vairāk, tu esi ne tikai pedagogs, bet arī psihologs, arī tētis. Tas ir sarežģīti, bet interesanti: mācot baletu bērniem, sāku atcerēties tā ābeci – dejas pamatus, kas man pašam reiz tika mācīti un ir jau aizmirsušies. Tāpēc var teikt, ka viss noder.
Pats atgriezāties baletos "Quatro" un "Radio & Juliet" pēc zināma pārtraukuma. Vai šie baleti ir manījušies – ja salīdzinām ar jūsu iepriekšējo viesizrādi Latvijā?
Nedaudz ir mainījies sastāvs. Mēs esam mainījušies. Es – pilnīgi noteikti, droši vien dejošu savas partijas pat fiziski citādi, jo pēdējos gadus diezgan daudz esmu piedalījies laikmetīgās dejas uzvedumos. Varbūt tas būs interesantāk nekā agrāk. Taču citādi – ko un kā mēs varam mainīt? Izrādei ir horeogrāfija, ir scenogrāfija, ir mūzika...
...ir trupa, kuras nosaukums ir "Ukrainian Classical Ballet" - "Ukrainas klasiskais balets"...
Es vienmēr esmu uzskatījis, ka esmu ukraiņu mākslinieks. Protams. Kaut arī radošās karjeras sākumā, kad bija uzvaras konkursos, pirmie uzaicinājumi, pirmie līgumi – tas bija 90. gadu beigās -, es biju ļoti jauns un neapzinājos, ka pārstāvu savu valsti. Tobrīd man bija svarīgi iemācīties dejot, kļūt par labu baleta mākslinieku. Tikai vēlāk man sāka uzdot jautājumus: esat tik daudz braukājis pa pasauli, ilgus gadus dzīvojāt Krievijā, kāpēc nemainījāt pilsonību? Taču man absolūti nebija tādas vēlmes. Es mīlu savu zemi. No Kijivas es vispār projām nebrauktu – es mīlu šo pilsētu! Aizbraucu tikai radošā izsalkuma dzīts.
Kad esi spēku plaukumā, darba tev pasaulē ir ļoti daudz. Dažkārt pat jāatsakās no izrādēm un galā koncertiem, jo nevari paspēt būt visur. Divdesmitajā skatuves karjeras gadā es pārtraucu pat sadarbību ar "American Ballet Theatre", jo man bija interesantāk palikt mājās. Sāku taisīt projektus Kijivā, veidot iestudējumus, kuros gribēju dejot pats, uzaicināju tos baletmeistarus, ar kuriem gribēju sadarboties. Es jau varēju to atļauties. Un, kas svarīgi, tas iepatikās skatītājiem: "Quatro", "Radio & Juliet", "Lielais Getsbijs"... "Getsbijs" izmaksāja vairāk nekā miljonu dolāru – pat pēc pasaules standartiem tas bija dārgs projekts. Liela mēroga, augstas kvalitātes izrāde. Ļoti daudz talantīgu cilvēku tajā bija iesaistīti.
Man vienmēr svarīgāks par visu ir bijis radošais darbs un cilvēciskās attiecības. Balets ir mana otrā sieva, visa mūža darbs. Es mīlu baletu par to, ka kāpju uz skatuves. Par to, ka katrs tēls, kurā es iemiesojos, ir pārcēlis mani uz citu laikmetu, uz neilgu brīdi pārvērtis par citu cilvēku. Es varēju realizēt savus sapņus. Kļūt par varoni, kļūt par bruņinieku. Nodzīvot simts gadu. Mirt no lielas mīlas. Ticiet, mēs, baleta cilvēki, vispār skatām dzīvi citās krāsās. Tās ir spilgtākas. Un tas ir visu tulznu un noberzto pirkstu vērts.
Vai zinājāt par šādu sakritību? 2016. gadā jūs Rīgas publikai parādījāt Edvarda Kluga baletus – un līdz ar to Latvija iepazinās ar viņa daiļradi. Burtiski pēc dažiem mēnešiem notika brīnišķīga pirmzirāde – Kluga iestudētais "Pērs Gints". Ir pagājuši seši gadi. Klugs iestudē savu otro izrādi Rīgā. Un pusotru nedēļu pēc "Carmina Burana" pirmizrādes atbraucat jūs – atkal ar Edvarda Kluga baletiem... Varbūt jums abiem ir arī kopīgi nākotnes plāni?
Nu, ar Edvardu mums jau 17 gadus ir nākotnes plāni. Tieši pie viņa mēs devāmies, kad aizbraucām no Sanktpēterburgas. Tur, Mariborā, varējām beidzot piesēst un apdomāt, ko darīt tālāk. Tagad tās ir mūsu otrās mājas. Bet darba plānos – jā, domāju, ka mums būs kaut kas jauns. Lieli draugi mēs esam. Tas laikam gan ir galvenais plāns.
Intervija publicēta sadarbībā ar viesizrāžu rīkotājiem "Art Forte".
Biļetes uz Ukrainas klasiskā baleta viesizrādēm ir nopērkamas "Biļešu paradīzes" tirdzniecības tīklā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
