Intelekta pievilcīgā vara. Recenzija par iestudējumiem Dailes teātrī un JRT

Zīmīgi, ka katrs no režisoriem izvēlējies citādu stratēģiju – ja Eihes iestudējums kā "ieroci" izmanto izklaides šoviem raksturīgu kinētisku raibumu un popkultūras troksni, tad Hermaņa izrādes "smagumu" lakoniskā klusumā iznes divi izcili aktierdarbi. Kura no stratēģijām ir iedarbīgāka – par to lai spriež katrs skatītājs pats, taču abi iestudējumi pārliecina ar savu māksliniecisko rezultātu.

Manāms, ka pandēmijas laiks un ar to saistītie ekonomiskie izaicinājumi likuši Dailes teātra jaunajai vadībai līdzās nopietnam repertuāram teātra Lielajā zālē atgriezties pie iepriekšējos gados populārā komēdijas žanra – bestsellera statusā joprojām ir gada sākumā pirmizrādi piedzīvojusī režisores Eimijas Mārčantas pēc britu trupas "The Mischief Theatre" šablona iestudētā "Izrāde, kas saiet sviestā", tapšanas procesā ir Lorensa Olivjē balvu ieguvušās Maikla Vinna komēdijas "Jaungada retrīts" iestudējums Gata Šmita režijā, bet pa vidu tam kā pieteikums "gudrās komēdijas" lauciņā tapis Mārtiņa Eihes veidotais uzvedums "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu".

Amerikāņu scenārista, dramaturga, režisora un aktiera Stīvena Adlija Girga luga "Jūdas Iskariota pēdējās dienas" (The Last Days of Judas Iscariot) pirmiestudējumu piedzīvoja 2005. gadā. Kaut arī, salīdzinot, piemēram, ar dramaturģijas klasikas darbiem, kuri atkal un atkal tiek iestudēti pat vairāk nekā 100 gadu pēc sarakstīšanas, konkrētajā gadījumā skaudri jūtams, kā šo 17 gadu laikā ir mainījusies pasaule. Girga darbs būtībā balstās provokatīvu, uz nosacītas tabu robežas esošu tēmu asprātīgā iztirzājumā, virtuozi ceļojot no viena "politnekorekta" sarunas temata uz citu. Reliģija, seksualitāte, rasisms, nodevība, draudzība, grēks – tas viss savijies blīvā mozaīkā, kur skatītājam netiek dots atelpas brīdis "sagremot" nupat izskanējušo informāciju, kad seko nākamais pavērsiens. Vai laikā, kad gan mediju vidē, gan mākslā atļauts brīvi runāt par teju visu, luga joprojām šokē un pārsteidz skatītāju? Diez vai efekts ir tik pilnvērtīgs kā lugas sarakstīšanas brīdī. Līdz ar to mainījies arī uztveres konteksts, taču nenoliedzama vērtība ir pats teksts, kas ir pārblīvēts kultūrvēsturisku faktu, asociāciju un arhetipu, prasot intelektuālu iedziļināšanos gan no aktieru, gan skatītāju puses. Dailes teātra aktieri ar sarežģīto uzdevumu tiek galā kopumā veiksmīgi, radot tempa ziņā spraigu, vokāli un plastiski piepildītu skatuvisko darbību, kurā liela nozīme ir tieši ansambliskumam un pašironiskai atdevei materiālam.

Gan izvēlētās estētikas, gan savā ziņā arī filozofiskajā ievirzē "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu" ir kā nosacīts turpinājums režisora Mārtiņa Eihes pirms desmit gadiem Dailes teātra Mazajā zālē veidotajam Tonija Kušnera lugas "Eņģeļi Amerikā" iestudējumam (2012), noraidot politkorektu un melnbaltu pasaules skatījumu un tā vietā piedāvājot izzināt un pārkāpt aizspriedumu radītās robežas. Šajā gadījumā strīdus ābols – Jēzus nodevēja Jūdas Iskariota tiesāšana – būtībā izskan kā diskusija par cilvēka dabu kā tādu, aktualizējot jautājumu par indivīda rīcību izšķirošā situācijā un katras izdarītās izvēles morāli ētisko cenu, tostarp runājot par šodienas pasaulē maz aktualizēto grēka jēdzienu.

Iestudējuma radošā komanda – scenogrāfe Pamela Butāne, kostīmu māksliniece Rūta Kuplā, horeogrāfe Anna Abalikhina, video mākslinieks Aleksandrs Lobanovs, gaismu mākslinieks Jevgēnijs Gansburgs, muzikālais konsultants Juris Vaivods, vokālā pedagoģe Ilze Dzenīte, režisora asistents Reinis Boters – ar savu lielisko darbu radījusi vizuāli piepildītu, dinamisku un ironiski raibu skatuves vēstījumu, kurā kā spilgtākie izceļas tie aktierdarbi, kuros izdevies akcentēt duāluma jeb hameleonisma principu, apvienojot šķietami nesavienojamas īpašības un tādējādi radot plašu asociāciju lauku.

Tāds ir gan Niklāva Kurpnieka žilbinoši pievilcīgais Sātans, gan Ievas Segliņas virtuozi nospēlētā Māte Terēze (asprātīgs netiklības un svētuma savienojums), gan Kristīnes Nevarauskas hiperaktīvā Svētā Monika, gan Jura Bartkeviča pašpārliecinātais, bet viegli pretrunās nonākošais Zigmunds Freids. Uz komēdijiskā fona sava tēla gribas līniju nevainojami nospēlē Ilze Ķuzule-Skrastiņa kā Jūdas Iskariota aizstāve – enerģiskā un nepiekāpīgā advokāte Fabiana Aziza Kaninghema. Tikmēr viņas pretinieks tiesā – Kaspara Dumbura prokurors Jusefs Elfajumi – vairāk paliek komiska un vienveidīga tipāža līmenī, akcentējot ekspresīvu uzbudinājumu kā pamatstāvokli, un ar šo problēmu "sirgst" arī vairums pārējo izrādes varoņu, radot kopumā raibu, taču izrādes attīstības kontekstā diezgan bezpersonisku un statisku tēlu masu.

Izrādes galvenā problēma saistīta ar tās centrālo – nopietno – stāsta līniju. Scenogrāfes Pamelas Butānes radītās transformējamās spēles telpas centrā gan sākumā, gan beigās ir Laura Dzelzīša Jūda Iskariots. Varoņa izraidīšana no sabiedrības un nodevēja stigma apspēlēta vizuāli asprātīgi, taču fināla aina, kurā milzīgais paugurs, uz kura vientuļi sēž Dzelzīša Jūda Iskariots, sāk griezties, kamēr Mārtiņa Upenieka Jēzus neveikli cenšas tikt līdzi grozāmās skatuves ripas tempam, rada drīzāk tehniski neveiklu, nevis simbolisku iespaidu. Komiskā un nopietnā līdzsvars šajā gadījumā nosveras uz izklaidējošā žanra pusi, liekot vēlēties dziļāku, ne tikai ilustratīvu, tēmas atrisinājumu skatuves valodā.

Gluži citāda, lai neteiktu – pretēja, aina paveras Alvja Hermaņa izrādē "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis". Uz skatuves – askētiski klubkrēsli, galdi ar ūdens pudelēm, katrā skatuves stūrī pa caurspīdīgai konferenču tribīnei. Spēles telpa, kas šajā gadījumā vienlaikus ir arī intelektuālo kauju rings, ir teju identiska kopija reālam notikumam – slovēņu filozofa Slavoja Žižeka un kanādiešu psiholoģijas doktora Džordana Pītersona 2019. gadā notikušajām debatēm Toronto ar nosaukumu "Laime: kapitālisms pret marksismu". Vienlaikus izrādes veidotāji, ievijot tekstā pāris atsauču uz Latvijas auditoriju, rada ilūziju par darbības lokalizāciju "šeit un tagad" jeb, kā izrādes programmiņā asprātīgi norāda Kaspars Znotiņš, rada ironisku saspēli ar JRT izrādes "Klusuma skaņas" apakšvirsrakstu – "Diskusija Rīgā, kura nekad nenotika".

Kaut arī dzīvē šī intelektuālā divkauja tā arī nesasniedza skatītāju gaidīto "vārīšanās temperatūru" un drīzāk uzskatāma par labi organizētu performanci, Alvis Hermanis izrādi iesāk ar fizisku kautiņu, abiem domātājiem, acīmredzot iekarsušiem vārdu apmaiņā, vārtoties pa skatuves grīdu un pieceļoties tikai brīdī, kad viņi pamana skatītāju. Tā būtībā ir divu arhetipu, divu dzīves modeļu, divu titānu cīņa, un arī turpmākajai skatuves darbībai konsekventi vijas cauri šis duālisma princips. Hermaņa iestudējumā Žižeka un Pītersona pretstatījums izskan kā mūsdienu sabiedrībā aktuālo domu un vērtību sistēmu vivisekcija. Vai laime slēpjas vienlīdzības idejā vai pārākuma apziņā? Kreisumā vai konservatīvismā? Dumpinieciskumā vai racionālismā? Sociālismā vai kapitālismā? Šīs idejas, par sarunas izejvielu izmantojot gan "augstas", gan "zemas" tēmas no dažādiem dzīves laukiem, uz skatuves sarunās risina Viļa Daudziņa Žižeks un Kaspara Znotiņa Pītersons.

Fotogrāfiskā Žižeka un Pītersona ārienes kopēšana, ietverot gan runasveida, gan ķermeņa valodas, gan ģērbšanās stila un citu pazīmju rekonstrukciju, tostarp palīdzot grima māksliniecei Sarmītei Balodei un videomākslinieka Mārtiņa Ratnika ekrānos piedāvātajai autentisko videokadru montāžai, rada ļoti skaidrus spēles noteikumus. Izrādes struktūra būvēta, liekot katram skatītājam sākotnēji gluži neapzinātā līmenī "pieķerties" jeb izvēlēties vienu no domātājiem tieši pēc pirmā iespaida principa, un šeit "popularitātes balsojumā", nenoliedzami, uzvara ir Kaspara Znotiņa Pītersonam – galantam, ieturētam, inteliģentam, labi koptam, ar nevainojamām manierēm, patīkami nostādītu balss tembru un loģiski būvētu runu.

Tikmēr Viļa Daudziņa kolorītā Žižeka skatuves eksistenci pirmās minūtes pavada smieklu viļņi, gan aktierim, gan skatītājam koncentrējoties uz filozofa ārējām izpausmēm – šņaukāšanos, kovidlaika kontekstā sevišķi komisko nemitīgo sejas aiztikšanu, nesakarīgo runasveidu, lēkājot no vienas domas uz nākamo, īpaši necenšoties radīt loģiski uztveramu vēstījumu un bagātīgi bārstoties ar komiskiem piemēriem un anekdotēm. (Jāpiebilst, ka Žižeka ķermeņa valoda izrādes gaitā mainās, aktierim aizrautīgāku runu laikā ieņemot par filozofam raksturīgajām izpausmēm daudz smalkāku ķermeņa stāvokli, piemēram, eleganti sakrustojot kāju pār kāju un lietojot jau "Divpadsmit krēslu" izrādē anekdošu stāstīšanas ainās eksponētus roku žestus.) Taču mazpamazām izrādes gaitā svaru kausi nostājas līdzsvarā, abiem domātājiem vienam otru papildinot un radot savdabīgu iņ un jaņ balansu.

Režisora izvēle izrādi balstīt faktiski tikai tekstā, nedekorējot to ne ar mūziku, ne gaismu efektiem, veido tiltu ar t.s. latviešu izrāžu ciklu, kur galvenā nozīme bija aktieru veidotajiem autobiogrāfiskajiem tipāžiem. Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš šo dokumentālā teātra tehniku, pārnesot konkrēta prototipa fiziskās īpašības, pasaules redzējumu un pat domāšanas veidu uz sevi, ir izkopuši līdz perfekcijai, ļaujot izrādes vēstījumam sekot līdzi ar neatslābstošu interesi. Kaut arī iestudējuma dramaturģiskā struktūra brīžiem draud iestigt monotonumā, izrādes veidotāji, pārdomāti samontējot dažādu abu domātāju runu fragmentus, rada mozaīku, kurā "augstas" tēmas (reliģija, ekonomika, politika utt., u.t.jpr.) nomaina "zemas" (spoža epizode, piemēram, ir Viļa Daudziņa Žižeka nepretenciozā dažādu tautību un kultūru tualetes podu modeļu analīze pēc labierīcību apmeklējuma Pītersona runas laikā). Savukārt par iestudējuma emocionālo virsotni kļūst Kaspara Znotiņa Pītersona vienatnē uz skatuves sniegtā atbilde uz jautājumu par iespēju paredzēt un novērst tuva cilvēka pašnāvību. Kamēr pārsvarā izrādi veido cieša abu aktieru saspēle, šajā brīdī režisors rada šķietamu pietuvinājuma efektu, ļaujot ielūkoties aiz Pītersona nevainojamās ārienes maskas un ieraudzīt (iespējams, tikpat labi izkoptu?) cilvēciskuma veidolu.

Tajā pašā laikā – līdzīgi kā izrādes "Post Scriptum" lakoniskās skatuves darbības gadījumā – jautājumu raisa pats fakts – vai ar tekstu kā pašvērtību, lai cik aktieriski nevainojami izpildītu un piepildītu, ir gana mūsdienu teātrim? Šis jautājums lai paliek katra skatītāja gaumes ziņā. Tomēr skaidrs ir viens – domāšana ir labākās zāles 21. gadsimta sabiedrībai, neļaujot notrulināties paātrinātajā "Facebook" skrullēšanas un trīs minūšu videoklipu laikmetā.