Sačakarētie. Recenzija par Liepājas teātra iestudējumu 'Yen'

Režisors Dmitrijs Petrenko drosmīgi turpina spoguļot mūsu sabiedrības augoņus, stāstot par jaunu cilvēku grūto pieaugšanu apstākļos, kurus viņi paši nespēj mainīt. Taču arī pieaugušie, kuriem vajadzētu palīdzēt iegūt drošības sajūtu ārpus pleisteišeniem un iksboksiem, nereti paši ir nākuši no tikpat nelabvēlīgas vides un destruktīvām attiecībām. Jau Dailē iestudētais "Monstrs" un neatkarīgais projekts "Tēbu zeme" patiesi un jūtīgi atklāja jaunu cilvēku maldus un sāpes šajā pasaulē.

Jaunākajā Dmitrija Petrenko iestudējumā apstākļi, kādos risinās lugas notikumi, ir īpaši skarbi. Izrādes centrā ir trīs jauni cilvēki: brāļi –Valta Skujas sešpadsmitgadīgais Henča un Kārļa Ērgļa trīspadsmitgadīgais Bobijs, kā arī Madaras Viļčukas sešpadsmitgadīgā Dženifera. Meitenes vārds saīsinājumā ir arī izrādes nosaukums "Yen", apakšvirsrakstā to skaidrojot kā "alkas 2 cēlienos".

Stāstā viņa ienāk kā gaismas stars puišu pasaulē, taču vispār jau visiem trim jaunajiem cilvēkiem ir alkas pēc mīlestības, pēc cilvēciska siltuma un atbalsta. Bet dzīves pieredze nav ļāvusi to pa īstam ne saprast, ne izbaudīt. Tas arī veido iestudējuma galveno konfliktu – nespēju tikt galā ar savām emocijām un destruktīvajām uzvedības reakcijām, kādēļ Henča un Bobijs pazaudē dzīves doto iespēju satikties ar patiesu cilvēcību.

Pamazām izrādes laikā atklājas tas, cik ļoti traumējoša bijusi abu puišu bērnība kopā ar māti alkoholiķi un tēvu varmāku vai narkomānu (katram ir savs tēvs). Aprautajos un vienlaikus ar rupjībām (organiskā izspēlē!) piesātinātajos dialogos uzzinām ļoti daudz nepievilcīgu detaļu. Taču ļoti simpātiska ir režisora izvēle šo vidi un attiecības netēlot ilustratīvi atbaidošu, bet pirmajā plānā izcelt varoņu jūtas un pārdzīvojumus. Šāda kolorītu tipāžu izspēlēšana ir liels pārbaudījums aktieriem, jo ir viegli ieslīdēt pārspīlētā groteskā. Manis skatītajā dienas izrādē 6. decembrī šķita, ka Laura Jeruma (Megija, abu puišu māte) un Kārlis Ērglis tik tikko noturas uz naža asmens, lai nebūtu tik spilgti savā ārējā atraktivitātē, ka komiskais nomāktu abu varoņu iekšējās personīgās drāmas. Palaikam šķita, ka jaunais aktieris Kārlis Ērglis hiperaktīvā pusaudža tēlā tikai mehāniski tipina un žestikulē, nepieslēdzoties notikumam un uz varoņa komiskākajām replikām, šķiet, jau gaida skatītāju reakcijas, it kā arī viņš pats sirgtu ar uzmanības deficītu. Savukārt Lauras Jerumas varonei piešķirti tik pārspīlēti bezgaumīgi kostīmi apvienojumā ar izteikti vulgāru grimu (mākslinieks -8), ka šis košums un pašapziņa vispirms raisa jautrību. Taču it labi nojaušams, ka Lauras Jerumas atveidotās sievietes-dzeguzes dzīvesveids nav radies ar pašas izvēlēm vien, arī pati viņa joprojām regulāri piedzīvo emocionālu un fizisku vardarbību. Izrādē jūtams, ka apzināti neviens nav krāsots melns vai balts, taču Megijas traģēdiju, manuprāt, Laura Jeruma līdz galam nenospēlē.

Madarai Viļčukai un Valtam Skujam šīs ir pirmās pa īstam dramatiskās lomas un abi ar šo uzdevumu lieliski tiek galā, jo abiem izdevies radīt dzīvus un sarežģītus varoņus. Valta Skujas Henča atgādina nervu kamolu bez ādas jau no paša izrādes sākuma, kad viņš, ierāvies dīvāna stūrī, pustumsā cieši raugās uz žurnālgaldiņa novietotā televizora ekrānā (tā ir arī gandrīz visa scenogrāfija). Redzams, ka viņā kaut kas gruzd, bet, lai nebūtu par to jādomā, truli pievērsies citai pasaulei. Pēc saraustītā dialoga ar brāli var saprast, ka abi skatās kaut kādu porno. Vienlaikus Valts Skuja Henču rāda kā bezgala nogurušu cilvēku – no brāļa, no reālās pasaules, no mātes, kuru ik pa laikam jāvāķī, kad viņa atkal uzradusies piedzērusies. Tikmēr Kārļa Ērgļa Bobijs savu māti mīl tieši tik nekritiski, kā jebkurš cilvēks bērnībā mīl savu māti, lai arī kāda briesmone tā būtu. Arī kontrasts starp abu brāļu atšķirīgo attieksmi pret māti parāda, cik Henča salīdzinoši jau ir pieaudzis. Tikmēr Bobijs atgādina mazu kucēnu (kā zināms, suņi savus saimniekus mīl, lai vai kā pret viņiem izturas) – izrādes fināls ir īss gaismas mirklis, kad izskan Bobija izrunātais "vau", viņam veroties tukšajā loga rāmi. Tas ir samocīts un galu galā garīgi salauzts dzīvnieciņš.

Uzmanīgi, mierīgi vērtējoši un tikai pamazām Valta Skujas Henča atveras pret kaimiņmeiteni Dženiferu, kura brāļu pasaulē "ielaužas", lai parūpētos par suni Talibanu (brāļi to tur ieslodzītu blakusistabā – nebarotu un nestaidzinātu). Taču, kad abu starpā notikusi uzticēšanās, tad tā ir tik spriega, ka šķiet – tikai ap viņiem vien griežas visa izrādes pasaule. Madara Viļčuka meitenes lomā ir ļoti atsaucīga skatuves partnere. "Lielā dzintara" mazās zāles tuvplānā var ieraudzīt to, kā viņas Dženifera Henču spētu redzēt ar aizsietam acīm vai sajust aiz sienas.

Var tikai apbrīnot abu jauno aktieru drosmi atklāties gana intīmās ainās arī ķiķinošas mērķauditorijas priekšā. Turklāt apzinoties, ka tiem, īstajiem tīņiem skatītāju krēslos, nav viegli tuvplānā skatīties uz kaut ko tik klusināti atklātu. Vienlaikus es kā pieaugušais ļoti, ļoti priecājos, ka teātris mierīgā un draudzīgā veidā parāda gan dažādos iespējamos attiecību sarežģījumus, gan to, ka un kā iespējams īstajā brīdī pateikt "nē". Katrā ziņā jaunieši, kas skatījās minēto dienas izrādi, spēles laukumā notiekošajam sekoja ļoti uzmanīgi un mobilā telefona gaismiņu iespīdamies nepilnu trīs stundu laikā manīju vien pāris reizes. Vienā gadījumā tā bija kāda no skolotājām (kura, šķiet, ielūkojās e-klasē), bet otrā gadījumā – kāds no jauniešiem ieslēdza telefona lukturīti, neizturējis spriedzi epizodē, kur pustumsā Dženija novelk kreklu. Tas, visticamāk, arī apkārtējiem ātri iespurdzoties, ļāva atbrīvoties no zināmas daļas neērtības, jo viens ir skatīties intīmas epizodes vienatnē, bet kas cits – klasesbiedru bariņā. Mūsdienās, kad internetā var uziet pat vardarbīgākās porno lapas, bet dzīvē pat nenojaust, kas ir emocionāla tuvība ar mīļu cilvēku, teātris var nozīmēt ļoti daudz.

Būtu ideāli, ja pēc šādām izrādēm sekotu mierīgas sarunas ar pieaugušajiem par iemīlēšanos, seksu, atkarībām, neveselīgām attiecībām un vardarbību. Katrā ziņā vidusskolas vecumposmā "Skolas somas" programmā šī būtu viena no labākajām izvēlēm.

Rīgā Liepājas teātris ar šo iestudējumu Dailes teātra Mazajā zālē viesosies 2023. gada 27. februārī.