Recenzija. Visu vai neko – Branda likums 21. gadsimtā

Zīmīgi, ka par līdzīgu cieņas žestu Dailes teātra vēsturei uzskatāms arī gandrīz vienlaikus tapušais dramaturga Matīsa Gricmaņa un režisora Toma Treiņa darbs "Kur pazuda valsts", kura tapšanu iedvesmojuši iestudējumi "Gūsteknis pilī" (2011) un "Četras dienas jūnijā" (1989). Otrkārt, režisora Viestura Kairiša skatuviskā interpretācija vislielāko ažiotāžu raisījusi tieši ar titullomas atveidotāja atlasi, mācītāja Branda lomu uzticot izcilajai aktrisei Ievai Segliņai, kura jau saņēmusi "Spēlmaņu nakts" balvu par Raiņa lomas atveidojumu Kairiša izrādē "Smiļģis". Taisnības labad jāpiebilst, ka tendence "lielo" vīriešu varoņlomu interpretāciju atvēlēt aktrisēm-sievietēm 21. gadsimta Eiropas teātrī kļuvusi teju par normalitāti, piemēra pēc pieminot kaut vai plašo Hamleta lomas atveidotāju skaitu britu teātrī vai mums tuvākā kontekstā – salīdzinoši neseno lietuviešu režisora Oskara Koršunova veidoto "Otello" skatuves versiju (2021), kurā Otello un Dezdemonas lomās attiecīgi ir divas dažādas fiziskās komplekcijas aktrises – maskulīni spēcīga un sievišķīgi trausla.

Bet vislielāko intrigu pirms Viestura Kairiša izrādes noskatīšanās rada jautājums – par ko tad Dailes teātra jaunais "Brands" vēsta šodien, 21. gadsimtā? Līdz šim zināmo Jāņa Akuratera poētisko atdzejojumu iestudējumā nomainījis Edvīna Raupa tulkotais un Justīnes Kļavas adaptētais lugas teksts, kura skanējums pielāgots mūsdienu skatītāja uztverei, tādējādi nepārprotami piesakot "Brandu" kā mūsdienīgu izrādi, un tāda tā neapšaubāmi arī ir, kaut arī ne visi iestudējuma aspekti realizēti vienlīdz veiksmīgi.