'Vēsture ir nejauši sakritušu atkritumu kaudze.' Saruna ar dramaturgu Matīsu Gricmani

"Manā priekšstatā vēsture ir veids, kā mēģinām skaidrot to, kas esam šajā brīdī un kas ir mūsu kopīgā pagātne," saka dramaturgs. Gricmani var raksturot kā ārkārtīgi erudītu sarunas biedru, kurš ļoti labi apzinās vārda un mākslas spēku.

Viņu interesē vēstures un nacionālās mitoloģijas pētīšana, ar to saistīti viņa zināmākie teātra darbi, tādi kā "Būt nacionālistam" (2017) un "Valodas triloģija" (2017). Viņš ir aktīvi strādājis arī kino nozarē, veidojis scenāriju filmai "Jelgava '94" (režisors Jānis Ābele, 2019), "Tēvs Nakts" (režisors Dāvis Sīmanis, 2018) u. c.

Kāpēc tevi interesē vēsture? Visur, kur esmu ko lasījis par tevi, klausījies intervijas ar tevi, vienmēr ir – vēsture, vēsture, vēsture. Kāpēc?

Vēsture ir cilvēku kolektīvā mitoloģija. Protams, vēsturnieki tam nepiekritīs, visticamāk, tieši tāpēc es to biju studējis visai neveiksmīgi. Es ļoti ilgi centos – kādus piecus gadus. Arī paralēli dramaturga studijām biju atgriezies Vēstures fakultātē, kārtoju kaut ko, rakstīju referātus, bet tā arī netiku tālāk par, šķiet, otro kursu. Manā priekšstatā vēsture ir veids, kā mēs mēģinām skaidrot to, kas mēs esam šajā brīdī un kas ir mūsu kopīgā pagātne.

Antīkajos laikos cilvēki stāstīja mītus no paaudzes paaudzē, un lielā mērā tieši tā arī bija viņu vēsture. Piemēram, Hērodota "Vēsture", teiksim, ceļojumi uz Ēģipti, – ir grūti nošķirt, vai tā ir mitoloģija vai vēsture. Un man šķiet, ka nekur īpaši tālāk neesam tikuši. Mēs esam iemācījušies dokumentēt pilnīgi visu, ko darām, arī šis kafijas pirkums (rāda uz kafijas tasītēm) ir dokumentēts, tāpēc varam detalizētāk visu pētīt. Laikam pie profesora Armanda Vijupa bija kurss par garboloģiju – par to, ka neseno vēsturi var labi izzināt, pētot tikai atkritumus. Tas lielā mērā atbilst tam, kāpēc vēsture mani interesē.

Tikko atcerējos Hērakleita tēzi, precīzi gan nenocitēšu, bet doma ir aptuveni šāda – vēsture ir nejauši sakritušu atkritumu kaudze, no kuras mēģini izdabūt ārā jēgu. Tas, visticamāk, tā arī ir, un tieši tāpēc ir interesanti skatīties uz artefaktiem, kas izdzīvo cauri laikiem un vienmēr ir svarīgi, un tiem, kas vairs nav svarīgi vai pēkšņi tādi kļūst. Piemēram, Kārļa Ulmaņa gadījumā ir skaidrs, ka viņš kā personība ir mazliet atkritums mūsu vēstures kaudzē. Protams, ja viņa dzīve būtu beigusies ātrāk un viņš piepildītu plānu aiziet pensijā jau 1939. gadā, tad mēs, visticamāk, viņu atcerētos citādi. Bet tas viens gads visu izmainīja.