Gunārs Priede, Anšlavs Eglītis un mīts par latviešu teātra mīlestību. Saruna ar Ievu Struku

Struka ir paveikusi titānisku darbu – daudzus gadus pētot Priedes uzrakstīto un piedzīvoto, sakārtojusi un komentējusi viņa kopotos rakstus (2013–2017) piecos sējumos un aptuveni četrarpus tūkstošos (!) lapaspušu. Rakstos apkopota arī Priedes dienasgrāmata, kuras lasīšana paver durvis ne tikai uz mākslinieka radošo procesu, bet arī uz Latvijas vēsturi gandrīz 50 gadu garumā – gan uz dažādām kultūras un sabiedriskām norisēm, gan uz to, par ko padomju laikos skaļi nerunāja, piemēram, cenzūru, jo īpaši pēc tam, kad aizliegta Priedes luga "Smaržo sēnes". "Te nu mēs esam," viņš ierakstīja dienasgrāmatā 1968. gada 19. martā. "Viss iet savu ceļu, un pēc stundas – 11.30 – man jāierodas čekā."

Struka ieguvusi mākslas zinātņu doktores grādu Latvijas Universitātē un kopš 2004. gada ir literārās daļas vadītāja Latvijas Nacionālajā teātrī. Viņas jaunākais darbs ir zinātniskā monogrāfija "Par skaisto un aplamo dzīvi" (2022), kas veltīta Anšlavam Eglītim un nupat apbalvota ar "Kilogramu kultūras".

Gunāra Priedes pētniecībai esat veltījusi 17 dzīves gadus un izcili pārzināt gan viņa biogrāfiju, gan darbus. Vai jūs varētu raksturot, kāpēc tieši viņš padomju laikos bija tik ārkārtīgi populārs dramaturgs?

Es varu mēģināt, jā. Priede pats ir uzsvēris, ka latviešu dramaturģijā turpina (Rūdolfa) Blaumaņa tradīciju un ka pārāks par Blaumani īsti nav neviens. Ja mēs meklētu blaumanisko Priedē, tad to atrastu liriskajā intonācijā, domāju, ka tā bija novatoriska, vismaz padomju robustajā laikā un vidē. Priedes darbi, protams, raisīja arī nostalģiju. Iestudējumus skatījās dažādu paaudžu cilvēki, kaut arī tieši gados jaunākā publika viņu uztvēra kā savējo. Vecākajai paaudzei Priedes lugas bija iespēja atgriezties pie tās liriskās intonācijas, ar kādu viņi tobrīd atcerējās aizgājušo Latviju.

Uz tā fona, kas latviešu literatūrā un dramaturģijā notika pirmajos desmit pēckara gados, Priede parādījās ar dzīves patiesību. Varbūt no mūsdienu skatu punkta tā var šķist nedaudz konstruēta, bet tobrīd tas tiešām ir dzīvs sava laika īstenības tēlojums, kurā realitāte nav izskaistināta un kurā notiek mēģinājums uzrādīt un analizēt problēmas. Cilvēks zālē to saprata. Viņš saprata, ka tā Priedes luga ir ņemta nevis no (padomju varas laikraksta) "Cīņa" ievadraksta, bet gan no viņu reālās dzīves. Man šķiet, ka tās lietas, kuras nupat nosaucu, – tās visas kopā darīja savu, un tāpēc Priede bija tik ļoti populārs. Protams, viņa darbiem bija arī īstais laiks un vieta.

Un Priedes satikšanās ar režisoru Pēteri Pētersonu?

Tā bija izšķiroša. Dramaturgs jau var rakstīt visu ko; ja nav, kas viņu iestudē, tad nekas nenotiek. Pētersonam nostrādāja intuīcija. Viņš esot vienkārši izlasījis vienu Priedes rakstītu frāzi "Jaunākā brāļa vasarā" (1954) un uzreiz sapratis – neviens cits latviešu dramaturģijā tobrīd tā, tik cilvēcīgi vienkārši, pateikt neatļautos. Viņu satikšanās bija liela veiksme. Ja nebūtu Pētersona vēlmes iestudēt Priedi, tad mēs, iespējams, šobrīd ar jums par viņu nerunātu. Domāju, daudz izšķīra arī paaudzes izjūta.