Violeta Valerī, pazīstama kā traviata jeb kritusī, ir noslēpumaina varone. Liekas, viņa itin kā cenšas slēpties aiz dārgām tilla šallēm, kamēliju ziediem un smagām rotaslietām, lai neļautu sevi atklāt un iepazīt. Tas ir emblemātisks 19. gadsimta tēls, ko radījis vīrieša skatiens. Izrādes radošais kodols – režisore Ināra Slucka, komponists Edgars Mākens un dramaturgs Evarts Melnalksnis – centies atbrīvot varoni no daudzajiem uzslāņojumiem un atrast Violetas Valerī harizmas iemeslu, pārceļot pazīstamo stāstu uz mūsdienu Parīzi.
Kas ir tās īpašības, kas padara Violetu tik magnētisku? Atslēga uz operas popularitātes iemeslu un varones dvēseli ir ierakstīta Verdi mūzikā. Tajā komponists šo sievieti raksturo ļoti daudzslāņaini – kā spožu sabiedrības spīdekli, kā šaubu mocītu sava ceļa meklētāju, kā nihilisti un dzīves baudītāju, kā ilgošanās pilnu, mīlestību alkstošu un ziedoties gatavu cilvēku, kas sastopas ar pašas nedziedināmo slimību. Verdi mūzika kalpojusi par impulsu arī jaunā iestudējuma "La kritusī" satura radīšanā: ar teātra līdzekļiem Violetas raksturs atklāts plašāk un spilgtāk, atceļot "vērtīgā iekāres objekta" statusu un nokļūstot tuvāk viņas noslēpumainās personības būtībai. Tas paveikts, veidojot jaunu, klasiskajā stāstā balstītu teksta dramaturģiju un pārradot skaistākos fragmentus no labi pazīstamās mūzikas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!