Viņas skaistums nekad nav bijis tukšs un auksts. No Regīnas Razumas atvadoties

Regīna Razuma savā radošajā mūžā teātrī un kino nospēlējusi daudzus desmitus lomu, tādēļ droši var teikt, ka viņu par sava laikmeta aktrisi saukušas pat vairākas paaudzes. Vismaz divas pirms un pēc manis. Pavisam skaudri to apzinājos, lasot Regīnas Razumas jaunākā kolēģa teātrī – Ritvara Logina – ierakstu "Facebook", kur viņš, domājot par notikušo, bija nocitējis todien kādā sarunā dzirdēto: "Mums daudziem bija pārliecība, ka skaistums ir mūžīgs."

Šodien šis ieraksts jau ir pazudis informācijas plūsmās, bet es ticu, ka no mūsu atmiņām tik ātri vēl nepazudīs neparasti skaistās aktrises tēls. Tas bija reizē gan estētisks, gan ētisks skaistums. Šie abi lielumi brīnišķīgi saplūda viņas vēl tikko spēlētajā Ernestīnes lomā Jaunā Rīgas teātra iestudējumā "Dzimšanas dienas kūka". Tās finālā viņa pārstāj lasīt remarkas vai tekstu fragmentus, lai iemiesotos dzīvesgudrā cilvēkā un pasaulīgi skaistā sievietē. Cik labi, ka aktrisei atnāca arī šī loma, kas negaidot kļuva par cieņpilnu un gaišu radošā darba izskaņu. Dzīves jubilejā, svinot apaļos 70, viņai tika veltīts izrādes "Sievietes un vīrieši" vakars, uz kuru es pati trāpījos pavisam nejauši. Par šo jubilejas izrādes faktu kaut kur bija arī skopa informācija, taču šajā iestudējumā vēl skopāka un nenozīmīgi sīka ir viņas varones parādīšanās vien pašās izrādes beigās. Šo neērtību kliedēja izrādes noslēgumā skatītāju sarīkotie vētrainie aplausi, par kuriem aktrise tiešām bija aizkustināta.