Sibīrijas sniegi Čehova teātrī. Saruna ar Ingu Misāni-Grasbergu

"Šajā darbā ir liela motivācija, lai dzīvotu un izdzīvotu, lai turpinātu dzīvot citu domās, grāmatās un atmiņās. Mums, latviešiem, ir konkrēta vēsture, un izrādē mēs dalāmies ar likteņu stāstiem, tie mūs baro, audzina un rāda ceļu, uz kurieni virzīties," saka aktrise Inga Misāne-Grasberga. Viņai izrādē atvēlēta galvenā loma.

Inga Misāne-Grasberga beigusi Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru kursu un kopš 2004. gada strādājusi Latvijas Nacionālajā teātrī. Studiju laikā iepazinās ar savu vīru, aktieri Gundaru Grasbergu, viņu ģimenē aug trīs dēli. Pēc 18 sezonām un aptuveni 40 lomām Misāne-Grasberga šīgada 1. janvārī darbu Nacionālajā teātrī pārtrauca. Sarunā aktrise atzīst – ejot prom no teātra, viņa bija gatava aiziet arī no aktrises profesijas. "Kaut kas vienkārši noslēdzās, un bija tik liela nepilnvērtības un nedrošības sajūta, ka gribējās prom no tā visa, gribēju pabūt ar sevi. Tobrīd nešķita, ka kāds par mani vēl kādreiz ieminēsies," atklāj Misāne-Grasberga. Un tad atskanēja zvans no Čehova teātra.

Jūs esat dzimusi Ludzas novada Mērdzenē.

Jā, kādreiz tas bija Ludzas rajons, tad Kārsavas novads, un tagad, šķiet, Ludzas. Mērdzene ir ciemats, kurā pavadīju bērnību, tas plūda no vienas piederības otrai.

Pirms mūsu sarunas aplūkoju Deportēto karti, no Mērdzenes tika izsūtītas vairākas lielas saimes – Lipski...

Jā, ļoti daudz Lipsku.

Kazicāni, arī Ozoliņi un vēl vairākas ģimenes. Sakiet, vai jūs bijāt ar vecākiem runājusi par deportācijām?

Nē, manā bērnībā par to nerunāja, nebiju to arī jautājusi vecvecākiem. Nezinu, kāpēc, bet manā ģimenē nebija izsūtīto. Pirmo reizi ar deportācijas tēmu saskāros pusaudža vecumā, skolas laikā, man par to pastāstīja māsīca, reiz arī mamma bija ieminējusies, ka tieši no Mērdzenes... ka bija izsūtīti cilvēki. Un tad tu apjaut, ka tajā vietā, kur šobrīd dzīvo, turpat blakus, kaimiņu dzīves tika vienkārši... (Klusē.) Ieliktas vilcienā.