Ļena Kreindlina: 'Būtu tik labi, ja varētu ar teātri glābt cilvēkus'

Intervija publicēta sadarbībā ar viesizrāžu rīkotājiem Latvijā - "Art Forte".

Teātris "Gešer" Latvijā bijis jau trīsreiz, taču kopš pēdējās reizes pagājuši deviņi gadi...

Šīs viesizrādes mēs ar [Latvijas producenti] Jūliju Ločmeli iecerējām sen – jau 2018. gadā. Izsapņojām. Ceru, ka vairs nekādas kataklizmas negadīsies, nu jau pietiks. Ceru, ka viss būs labi, tagad mēs atbrauksim un satiksimies. Rīga nav mums sveša, esam šeit bijuši, ["Gešer" dibinātājs"] Jevgeņijs Arje šeit ir iestudējis izrādes, te daudz strādājis arī mūsu galvenais mākslinieks Mihails Kramenko (Viņš radījis scenogrāfiju LNOB operai "Jevgeņijs Oņegins", izrādēm "Jakišs un Pupče", "Kankuna", "Notikums Višī pilsētā", "Lai dzīvo karaliene, vivat!" un "Central Park West" Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, - M.N.).

Ļoti daudz.

Jā, nu jau vairāk nekā pie mums (Smejas). Un es ļoti priecājos, ka mēs atvedīsim tieši šīs divas izrādes – "Neatskaties" un "Tunelī".

"Neatskaties" – tā ir pirmā teātra "Gešer" un dižā lietuvieša Rima Tumina sadarbības pieredze?

Jā. Turklāt tā ir īpaša vairāku iemeslu dēļ. Izrāde ir elēģija, pastorāle, tā ir oda teātrim mūsu sarežģītajā laikmetā – pēc sižeta aktieru trupa uz perona gaida savu vilcienu, bet vilciens atkal un atkal aizbrauc garām...un viņiem ap sirdi ir tāpat, kā tagad ir daudziem radošiem cilvēkiem. Tas ļoti jūtams uz skatuves un zālē.

Turklāt izrādē "Neatskaties" ir iesaistīts Anatolijs Belijs (Agrāk A. Čehova Maskavas Dailes aktieris, Krievijas Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks, 2022. gadā pauda savu pretkara nostāju un emigrēja uz Izraēlu. – Tulk.). Esam priecīgi, ka viņš tagad strādā mūsu teātrī, ka viņš spēlē šajā izrādē. Tas ir svarīgi kā mums, tā viņam, man šķiet. Kopā ar viņu uz skatuves redzēsiet gan mūsu trupas jaunos izraēliešus, gan "Gešer" veterānus – Sašu Demidovu, Liliānu Rutu. Var teikt, ka visi savākušies kopā, lai atbrauktu uz Rīgu. Tas ļoti patīkami. Mēs to ļoti gaidām. Mūs ārkārtīgi interesē, kā uz šo izrādi reaģēs Latvijas publika.

Otra izrāde, kuru rādīsiet mūsu skatītājiem, – "Tunelī" – ir pat vēl aktuālāka.

Arī tā nav vienkārši dzimusi. Mūsu teātrī nekas nenotiek vienkārši! Vienmēr ar piedzīvojumiem. Saprotiet, mēs dzīvojam valstī, kura 75 gadus ir karā. To pie mums par karu nesauc, taču tas nav svarīgi, raķetes lido tik un tā. Dzīvojam mēs šajā situācijā visu – un baidos, ka arī vēl ilgu – laiku. Bet tagad šī situācija ir kļuvusi aktuāla puspasaulei, un puspasaule izrādi "Tunelī" grib uzaicināt uz viesizrādēm. Latvija ir bijusi visātrākā un pati pirmā. Vispirms brauksim viesos pie jums, pēc tam uz vēl četrām vietām dažādās pasaules malās.

Bet viss sākās ar to, ka mēs izlasījām Danisa Tanoviča scenāriju "No Man's Land", kas stāsta par Serbiju 90. gadu pilsoņu kara laikā, - pēc tā tapusi mākslas filma, kas saņēma pat "Oskaru". Izlasījām un domājām: nu, vai tad mēs Izraēlā par serbiem izrādi taisīsim, vai tad mēs jukuši esam, mums tak te ir savējie! Tāpēc dramaturgs Rojs Hens, vēlāk obligāti pastāstīšu arī par viņu, ņēma par pamatu sižetu, bet no paša scenārija tur ne vārda neatstāja, kaut arī mēs maksājam Tanovičam par autortiesībām. Roja luga ir absolūts oriģināldarbs. Patiesībā tā ir satīra. Darbība notiek divos līmeņos – apakšā tunelī, kas izraksts no Gazas sektora uz Izraēlas valsti, sēž divi Izraēlas aizsardzības spēku pārstāvji un viens palestīnietis no "Hamas", viņi tur ir satikušies nejauši: aizbērtas visas ieejas-izejas, un viņi tur palikuši aci pret aci trijatā. Tikmēr augšā šajā sakarā notiek TV ziņu reportāžas. Un visa satīra ir tēmēta uz varas pārstāvjiem, teiksim tā, un masu informācijas līdzekļiem. Vienīgi tad, kad mums Netanjahu vietā bija cits premjerministrs, mēs bišķi bišķi nomainījām jokus, un tagad visus salikām atpakaļ. Tur ir viens tāds joks, kurš strādā vienmēr – kad "Hamas" pārstāvis sarunājas ar Izraēlas pārstāvi, tas saka: "Par kuru šoreiz balsosiet savās vēlēšanās - "Hamas" vai "Hamas"?" - bet hamasietis atbild: vai tad pie jums ir citādāk, katru reizi cits Netanjahu? Tagad šis joks kļuvis tik iedarbīgs kā nekad. Tur vispār ir daudz joku, kuri, kā izrādās, diemžēl ir mūžīgi.

Nu tad, lūk, kad mēs šo izrādi taisījām – jo tēma ir gana aktuāla, akūta, saasināta kā Izraēlā, tā visā pasaulē: kas ir labējie un kreisie, kas ir palestīnieši un izraēlieši, pati situācija ir asa konfliktsituācija -, tad patiesībā nezinājām, kā to beigt. Labas beigas – tas būtu kaut kā salkani un ne pa īstam, jo līdz problēmu atrisināšanai vēl tāls ceļš ejams. Sliktas beigas – rupji un pretīgi. Mēs nekādi nevarējām izšķirties par to paši. Un izlēmām, ka to, kāds būs izrādes fināls, izvēlēsies skatītāji. Tādēļ pirms izrādes sākuma mēs rīkojam balsošanu. Iesaistot visu publiku. Izsniedzam kartītes, kā vēlēšanu iecirknī, un katram skatītājam jāiemet sava kartīte vienā kastē. Un tur ir stāv rakstīts – vai jūsu ticat gaismai tuneļa galā? Vai tuneļa galā gaisma ir – vai tuneļa galā gaismas nav? Skatītāji saka – kāpēc jūs mums to prasāt jau iepriekš?! Ļaujiet mums paskatīties, pēc tam spriedīsim. Bet mēs atbildam: pēc izrādes katrs var nobalsot, bet jūs nobalsojiet pirms. Kā vēlēšanās. Jūs taču, par kādu deputātu balsodami, nezināt, ko viņš izdarīs pēc tam? Ejat un balsojat. Tā ka esiet tik laipni arī tagad...

Un, ziniet, izrāde patiesībā sākas vēl ilgi pirms trešā zvana. Mēs ar šo iestudējumu viesojāmies, piemēram, ASV – es stāvēju blakus kastēm un vēroju, kā reaģē cilvēki, kuri nav izraēlieši. Gandrīz visi amerikāņi balsoja par gaismu tunelī. Par to, ka tā ir. Savukārt Izraēlā balso ļoti dažādi. Kad uz izrādi sanāk daudz skolēnu, viņi nez kāpēc alkst pēc dramatiska iznākuma un grib, lai visi visus apsit. Pieaugušāka publika – tā dod priekšroku optimismam. Tā sanāk, ka mēs izrādes laikā aktieriem paziņojam, kādu finālu viņi spēlēs. Viņi ir gatavi abiem.

Kāda ir šo piecu izrādes gadu pieredze – kuras beigas skatītāji ir izvēlējušies biežāk?

Labās. Optimisms tomēr uzvar. Par spīti tam, ka es reizēm esmu stāvējusi pie kastēm un – teikšu jums godīgi – centusies ietekmēt skatītāju lēmumu: "Brālīši, teātrī ir vajadzīga drāma! Re, Romeo un Džuljeta mira, aizgāja bojā! Ja viss būs labi, teātris nevienam nebūs vajadzīgs, nevienam tur nebūs interesanti!" Taču, ja reiz cilvēkiem ir dota tāda iespēja – izvēlēties, viņi grib ticēt labākajai no iespējām. Redzēsim, kā būs Rīgā. 30. maijā "Tuneli" spēlēsim visiem, bet 29. maijā uz izrādi aicināsim skolēnus un studentus. Varēsim salīdzināt jauniešus un parasto publiku. Mani interesē, kā nobalsos. Protams, tam īstenībā nav nekādas nozīmes, jo visi diemžēl zina, kāda ir realitāte. Es domāju, ka šim mūsu iestudējumam ir ne vien teātra, bet arī cilvēciskā vērtība. Mēs esam par taisnīgumu, par mieru un draudzību. Mēs esam par neiespējamo.

Izrādi "Tunelī" jūs, protams, spēlējat ivritā.

Šīs izrādes aktieru sastāvā nav neviena, kurš saprot krievu valodu. Mūsu trupa jau par 90% ir ivritā runājošie, Izraēlā dzimušie. Nu, krieviski lamāties, gan visi prot, paldies dievam, ir iemācījušies. Bet krieviski aprunāties ar viņiem neizdosies. Kaut gan tas būtu visai interesanti. Vai redzējāt "Tunelī" afišu? Tās centrā ir aktieris, kurš filmējas populāros seriālos, kas tulkoti angliski un daudzās citās valodās. Pa labi no viņa sēž aktieris, kurš arī ir TV zvaigzne, spēlē kā Holivudā, tā Eiropas kino, visur. Pa kreisi sēž arābu aktieris, kuru, iespējams, esat redzējuši seriālā "Fauda", kurš arī pietiekami plaši zināms pasaulē...

Iespējams, tagad trupai pievienosies kāds pulciņš aktieru, kuri ir bijuši spiesti bēgt no šausmām, no kara, no Ukrainas, no Krievijas. Viņi mācīsies ivritu, mācīsies runāt ivritā uz teātra skatuves. Tas nepavisam nebūs viegli, taču mēs paši esam gājuši tam cauri un domājam, ka arī viņi to spēs – nu, tie, kuri paliks kopā ar mums.

Teātri "Gešer" grūti iztēloties bez tā dibinātāja Jevgeņija Arjes...

Jā. Viņš mūsu teātri ir radījis. Viņš bija liels režisors, kurš iestudēja visas "Gešer" izrādes teātra pirmsākumos. Tikai vēlāk mēs sākām pieaicināt arī citus. Viņš 30 gadus bija teātra mākslinieciskais vadītājs un pērn gada sākumā aizgāja mūžībā, neuzzinādams, ka ir sācies karš.

Tāpēc tagad mums patiešām sākas jauna dzīve. Jauns mūsu dzīves posms. Pirmkārt, bez Jevgeņija Arjes, otrkārt – šajā visai pasaulei jaunajā realitātē.

Pie mums grib strādāt daudzi ārvalstu režisori, taču tas nav tik vienkārši. Viņi paļaujas uz to, ka skatītājiem ir tāda pati kulturālā un cilvēciskā bagāža kā viņiem pašiem. Bet tā, izrādās, nav gluži tāda. Tāpēc arī izvēlēties darbus teātra repertuāram ir milzīga problēma.

Taču mēs mācāmies. Noteikti jāpasaka, ka man teātrī ir satriecošs partneris, bez kura es vienkārši elpot nespēju – un to es domāju pavisam burtiski. Rojs Hens. Arī viņš kopā ar teātri atbrauks uz Rīgu šajās viesizrādēs – viņš sarakstījis lugu "Tunelī", tulkojis Žana Anuija lugu "Eiridīke", pēc kuras motīviem veidota izrāde "Neatskaties". Un vispār, ja atvērsiet mūsu repertuāru, visam – no "Dibuka" līdz "Donam Kihotam", bērnu izrādes ieskaitot, - ir pielikta Roja roka, viss ir viņa darbs: vai nu viņš uzraksta lugu pats, vai adaptē to, vai pārtulko ivritā, jo brīnišķīgi pārvalda angļu, franču, arābu, itāļu un vēl kaut kādas valodas. Krieviski viņš vienkārši runā kā es, kaut ir dzimis nevis Maskavā, bet Telavivā, sefardu ģimenē. Mēs risinām šīs problēmas kopā. Cenšamies, teiksim tā, pārtulkot Izraēlas skatītāju valodā visu to, kas mums tiek piedāvāts no visas pasaules. Šobrīd divatā pildām teātra mākslinieciskā vadītāja lomu. Nevienu lēmumu neesmu pieņēmusi bez Roja, šajā ziņā viņš man ir pilnvērtīgs partneris. Vēl vairāk, tā darījām arī tad, kad dzīvs bija Jevgeņijs Arje. Rojs strādā mūsu teātrī jau 15 gadus, un, cik ilgi es esmu direktore, tik viņš – teātra dramaturgs. Mums kaut kā izdodas apvienot manu pieredzi un viņa talantu – bet, cik veiksmīgi, par to spriedīsiet jūs.

Mēs pielāgosimies šai jaunajai realitātei un dzīvosim tālāk, un ļoti ceram, ka mums būs iespēja taisīt izrādes, nevis nodarboties ar kaut ko citu. Būtu tik labi, ja mēs ar teātri varētu glābt cilvēkus. Nevis dzīvības, bet dvēseles. Tas ir tik svarīgi tieši tagad. Visiem, izrādās, ir vajadzīgs teātris. Zāles ir pārpildītas. Mums jau ziemā beidzās biļetes uz jūniju, kas mani ļoti priecē. Redzams, cilvēkiem šajos nebūt ne vienkāršajos laikos tas ir nepieciešams – iet uz teātri, būt kopā, skatīties, klausīties un dzīvot līdzi, rau, šiem cilvēkiem, kuri nevar noķert savu vilcienu, un arī, lūk, šiem – tiem, kas nevar atrast izeju no tuneļa un nezina, uz kuru pusi iet, kur ir savējie, kur svešie. Es ceru, ka teātris ir vajadzīgs arī Latvijā. Tāpēc šurp arī braucam.

Teātra "Gešer" viesizrādes veltītas Izraēlas valsts 75 gadu jubilejai. Uz Dailes teātra lielās skatuves tiks rādīts Irada Rubinšteina iestudējums "Tunelī" (ar subtitriem latviešu un krievu valodā) un Rima Tumina izrāde "Neatskaties" (ar subtitriem latviešu un angļu valodā). Viesizrāžu programmā ieplānotas arī radošās tikšanās un meistarklases.

Biļetes var iegādāties "Biļešu paradīzes" tirdzniecības vietās un internetā.