Līdzpārdzīvojumu meklējot. Recenzija par Džona Malkoviča iestudējumu 'Leopoldštate'

"Leopoldštate" (2020) ir nesenākais sera Toma Stoparda dramaturģiskais darbs, kas sevī savieno divas kvalitātes – no vienas puses, tā ir intelektuāla luga-lekcija, kas pat nezinošam skatītājam no šodienas skatpunkta ļauj detalizēti iepazīt 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta Vīnes sociālpolitiskās norises, ebreju kultūrvēsturi, reliģiskās tradīcijas un genocīda šausmas, no otras – luga piedāvā arī emocionāla līdzpārdzīvojuma potenciālu, ļaujot izsekot kādas Leopoldštates jeb Vīnes ebreju kvartāla dzimtas likteņiem cauri laiku griežiem piecdesmit gadu periodā, katram lugas cēlienam noritot citā laikā – 1899., 1900., 1924., 1938. un 1955. gadā.

Pārlēcieni laikā ļauj modelēt ļoti dažādu skatuvisko atmosfēru un tēlu attiecības – sākot no idilliskas ģimenes laimes, sagaidot Ziemassvētkus Vīnē kā Eiropas sirdī, kur fonā dzimst un mutuļo mākslas, zinātnes, ekonomikas, psihoanalīzes u. c. teorijas, līdz pat 50. gadiem kā laikam, kad pēckara paaudze aktīvi mēģina atgūt gan zaudētās atmiņas, gan īpašumus un cenšas no jauna saliedēt kara izpostīto ģimeni. Arī tēlu sistēmā dramaturgs piedāvā plašu traģikomisku interpretāciju lauku, katrā varonī ieliekot gan komiskas izpausmes, kas "atšķaida" lugas tēmas smagumu (piemēram, pirmajā cēlienā īpaši izceļas reliģiskus jokus mētājošā vecmāmiņa Emīlija Merca), gan dziļus dramatiskus konfliktus (kā ģimenes tēva Hermaņa Merca mūža darba – ģimenes uzņēmuma – zaudēšana nacistiem).

Tomēr ar katru nākamo ainu interpretācijas un vēstījuma dinamikas trūkums skatuvisko darbību padara arvien ilustratīvāku un juceklīgāku. Sižetam pievienojas arvien vairāk jaunu tēlu, un paiet kāds brīdis, kamēr skatītājs saprot, "kurš ir kurš", – tēli no bērniem "izaug" par pieaugušajiem, noveco, apprecas u. tml.