Lolita Cauka (1946) Latvijas Nacionālā teātra aktrise ir kopš 1974. gada. Pirms tam bijusi Liepājas teātra aktrise. No 2000. līdz 2008. gadam Cauka vadīja Latvijas Teātra darbinieku savienību.
Aktrise vairākkārt bijusi nominēta "Spēlmaņu nakts" balvām, kuras saņēmusi trīs reizes. Jaunākā no balvām – par Ortas lomu Elmāra Seņkova Iestudējumā "Pūt, vējiņi!" (2019) Latvijas Nacionālajā teātrī.
Tāpat Cauka skatītājiem pazīstama ka viena no galveno lomu atveidotājām filmās "Vella kalpi" (1970) un "Vella kalpi Vella dzirnavās" (1972).
Kā raksta teātra zinātniece, Latvijas Nacionālā teātra literārā padomniece Ieva Struka: "Lolitas Caukas mūža ieguldījums Latvijas teātrī nav mērāms kultūras gramos vai kilogramos un pat ne "Skatuves naglu" smagumā, to veido nospēlētās lomas uz Liepājas teātra skatuves agrā jaunībā, kad jūra līdz ceļiem un varoņlomas cita pēc citas. To veido sākotnēji tukšāki gadi un mazāki uzdevumi, bet dzimtajā Rīgā, precīzāk, Nacionālajā jeb tolaik Drāmas teātrī. To veido aizvien skaistākas un sarežģītākas lomas pusmūžā un mūža otrajā pusē, apliecinot, ka aktiera profesija prasa ne tikai daili, bet arī drāmu, proti, dziļumu, empātiju un plašu redzesloku.
To veido deviņi gadi Latvijas Teātra darbinieku savienības vadītājas amatā laika posmā, kad jāatrod jauns saturs pagalam zudušai veco laiku godībai. Lolita Cauka to atrod sociālo rūpju un radošo projektu veselīgā sintēzē, piedaloties pirmajās cīņās par radošo personu likumisku aizsardzību."
"Un tomēr - teātris, te paveiktais ir jāmin pirmām kārtām, lai mūža ieguldījums taptu visiem acīmredzams – par Blaumaņa Kristīni vai Hauptmaņa Rozi Berndu lai runā liepājnieki, mēs no Latvijas Nacionālā teātra gribam izcelt Lolitas Caukas spoži nospēlētās lomas - Mariju Fokenhofu "Leģendā par kādu mūžu", Lindu "Ceļojošā komija galā", Kukuškinu "Ienesīgā vietā", Irmi Zīverta "Minhauzena precībās", Violetu Vestoni "Osedžas zemē", Indrānu māti Blaumaņa "Indrānos", Aspaziju "Raiņa sapņos", Kalponi "Asins kāzās", Sievieti zaļā "Pērā Gintā", Hērodiju "Salomē", Ortu "Pūt, vējiņi!". Ceļu, kas noiets no Mihaila Kublinska izrādēm līdz pārliecinošai sadarbībai ar teātra jaunajiem režisoriem. Ceļu, kurā likts lietā gan asais prāts un ne mazāk spicā humora izjūta, emocijas un nevainojamā fiziskā forma, kā arī godprātība un saasināta taisnīguma izjūta. Tāpat, runājot par Lolitu un viņas mūžu, jāpiemin viņas līdzdalība Siguldas Opermūzikas svētku tradīcijas tapšanā un nostiprināšanā. Pretimnākšana visām jaunajām idejām, atvērtība mākslas iespaidiem un nerimstoša interese par teātra procesu Latvijā un ārpus tās. Daudzās sarunas par mākslu un teātra jēgu ar kolēģiem no visām Latvijas Nacionālā teātra paaudzēm," raksta Struka.
Agris Māsēns (1947) ir Valmieras teātra aktieris kopš 1968. gada. Bijis vairākkārt nominēts "Spēlmaņu nakts" balvām, vienu reizi balvu saņēmis par par Serebrjakova lomu izrādē "Tēvocis Vaņa".
Mūža balvas laureātam veltīti šādi vārdi: "Šķiet, aktieris Agris Māsēns sev kādreiz stingri nosolījies – publiski nekad nerādīt skābu, sadugušu vaigu. Viņš joko ar ironiski labsirdīgu humoru, iesmej gan par sevi, gan pasauli, skaita pašsacerētas rātnas un nerātnas dainas draugiem, sievietēm liek justies pamanītām – nobučo roku, piemiedz ar aci, izmaksā kafiju. Aiz tā visa ir psiholoģiskā dziļuma strāvojums, kas, krītot "baltā klauna" maskai, atklājas viņa lomās. Daudz ir vaļu, kas stabili tur Valmieras teātri, un Agris Māsēns pilnīgi noteikti ir viens no tiem."
Dzimis 1947. gada 18. septembrī Talsos, beidzis Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu (1973) un prestižo Borisa Ščukina teātra skolas Režijas nodaļu Maskavā (1982). Bijis mākslinieciskais vadītājs Gaujienas kultūras namā, Ērģemes klubā.
"Kad biju mazs puika un dzīvoju Talsos, es redzēju Valmieras teātra izrādi. Tas varbūt liksies dīvaini, es vairs neatceros, kas tā bija par izrādi, bet atceros, kā toreiz nozibsnīja doma: šajā teātrī man būs jāstrādā. Valmiera no Talsiem toreiz šķita tāla un neaizsniedzama, un tik ļoti gribējās tur nokļūt... Bet sapnis ir piepildījies", Agris Māsēns stāstījis intervijā Aldai Briedei (Liesma. 25.01.1985.). Kopš 1968. gada Agris Māsēns ir Valmieras drāmas teātra aktieris. Ar Pētera Lūča svētību sācis kā palīgsastāva aktieris un skatuves strādnieks.
Agra mākslinieka jaunība pagāja slavenajos Valmieras sešdesmitajos. Tad zēnu un jaunekļu lomām viņu labprāt angažēja un savai ticībai centās pievērst gan tradīcijas uzturētājs Pēteris Lūcis, gan bohēmiskie, pēc modernā teātra alkstošie Oļģerts Kroders un Māra Ķimele. Pēdējie droši vien arī pie vainas, ka augstāko izglītību Agris ieguva tālaika padomju teātra Mekā Maskavā un – režijas jomā. Vēl mācoties Maskavā, viņš uzdāvināja savai sievai brīnišķīgu lomu, bet Latvijas teātra cienītājiem – skaistu izrādi "Edith Piaf", kurā Lelde Kalēja spoži nospēlēja Parīzes zvirbulēnu (1979).
80. gados Valmieras teātrī kopā ar kolēģiem – Ligitu Dēvicu, Skaidrīti Putniņu, Leldi Kalēju, Ināru Ieviņu, Rihardu Rudāku, Jāni Samauski, Robertu Zēbergu, Jāni Zariņu, Jāni Daukstu Agris Māsēns veidoja teātra aktieru profesionālo kodolu.
Režija Valmieras teātrī nekļuva par Māsēna pamatdarbu. Taču arī kā aktieris viņš attiecas pret lomām ar zināmu režisorisku distanci. Arī tad, ja loma šķiet vairāk vienā toņkārtā spēlējama, Māsēns ne tik vien nevairās, bet pat īpaši uzsver kontrastus, pretišķības, starp kuram eksistē viņa varoņi: kā Čehova ne-laimīgais despots Serebrjakovs, Šekspīra Glosters, kas tikai acis zaudējis, kļuva īsti redzīgs, vai Sibīrijas bērns Tits "Igauņu bērēs", par kura atmiņu monologu skatītāji smējās, vēderu turēdami un vienlaikus asaras rīdami, vai vecais Indrāns – neizturams savā paštaisnumā un žēlojams, jo spiests noskatīties, kā iznīkst viss, kas skarbā mīlā celts un audzināts. Viņa lomās vienmēr ir kripatiņa no gudra, skumja klauna.
"Agra Māsēna Normens apzināti spēlēja teātri, bet palaikam aizmirsās un pilnībā saplūda ar donžuana lomu, jo viņu iedvesmoja spēles negaidīti raženie, fantastiskie panākumi. Agra Māsēna Normens asprātīgo joku kaskādes mēdza uz mirkli pārsist vai nu ar pēkšņu, ātri nodzēstu nopietnību, vai zālē pamestu un skatuves sarunu biedra neievērotu skumju acu skatienu," teātra kritiķe Silvija Radzobe rakstījusi par Agra Māsēna lomu Māras Ķimeles iestudējumā "Kopdzīvošana jeb Normena uzvaras" (1987).
Agrim Māsēnam Latvijas teātris var būt pateicīgs arī par režisora Mihaila Gruzdova – viņa Borisa Ščukina teātra skolas kursabiedra – atvešanu uz Valmieras teātri 90. gadu sākumā. 1992. gadā savā dzimtajā Valmierā pēterburdzietis Mihails Gruzdovs kā krāšņu dzīves karnevālu iestudēja Sartra ek-sistenciālo lugu "Aiz durvīm" (ar nosaukumu "Veltījums tai dāmai") un kļuva uz ilgu laiku par savējo.
Savas režisora ambīcijas Agris Māsēns piepildīja Smiltenes Tautas teātrī, kur izaudzinājis kolorītus un spēcīgus aktierus, kas spēj realizēt viņa vīzijas visnotaļ sarežģītā materiālā. 2014. gadā smilteniešu iestudētā Paula Putniņa "Pusdūša" kļuva par Latvijas Amatierteātru skates absolūto laureāti, nopelnot Gada izrādes, Gada režisora, Gada aktiera un Gada aktrises balvas.
Izvirzītos pretendentus balvai "Par mūža ieguldījumu skatuves mākslā" izvērtē un apstiprina Latvijas Teātra darbinieku savienības valde.
Kā ik gadu, arī šogad "Spēlmaņu nakts" balvas tiks pasniegtas latviešu teātra patriarha Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, 23. novembrī.