"Mums likās ļoti būtiski runāt par to, vai un kā šodienas teātrī un mākslā tiek uztverta reliģija un reliģiskie jautājumi," brīdi pirms Regnāra Vaivara uzrakstītās un iestudētās lugas "Suņu ciema Nelaimes lācis" caurlaides stāsta Latvijas Nacionālā teātra literārā padomniece Ieva Struka. "Cik lielā mērā esam brīvi, drosmīgi, saprotoši, ar spēju iedziļināties un par to runāt – runāt par nopietnām tēmām? Kur mūs ierobežo piederība kādai no konfesijām vai tieši pretēji – kur mūsu ateistiskais pasaules uzskats neļauj saprast atslēgas vārdus, ar kādiem runā tie, kas uzskata sevi par ticīgiem cilvēkiem?"
Upīts, Bībele un "Dogvila"
Izrādes nosaukums – "Suņu ciema Nelaimes lācis" – ļauj domāt par sasaukšanos ar Andreju Upīti, taču tā ir ļoti nosacīta. Izrādes darbība notiek kādā nolaistā ciematiņā, kur ļaudis dzīvo kā bezpajumtnieki, lūdzās un gaida humāno palīdzību. Galvenā varone Lilita (pārdabiska būtne ar šo vārdu aprakstīta dažādos reliģiskos tekstos kā kārdinātāja) ciematiņā ierodas gan kā Laimes, gan kā Nelaimes lācis – spēj sagādāt dažādas materiālas lietas, bet vienlaikus arī izraisa vardarbīgu notikumu ķēdi.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
