'Īstā cīņa ir iemācīties pieņemt šo pasauli.' Saruna ar aktieri Kasparu Dumburu  (2)

Novembrī pirmizrādi piedzīvo uzreiz divi lieli darbi ar Kaspara Dumbura piedalīšanos. 16. novembrī uz Dailes teātra skatuves pirmo reizi skatāma dramaturga Matīsa Gricmaņa luga "Spīdolas nakts" Viestura Kairiša režijā. Tā tapusi pēc Raiņa darbu motīviem, un Kaspars tajā attēlo Lāčplēsi. "Viņš ir tikai viens no puzles gabaliņiem," skaidro Kaspars, norādīdams uz to, ka izrādes centrā ir Rainis un viņa pretpols – Līkcepure.

No 11. līdz 26. novembrim kinoteātros visā Latvijā ir skatāma režisora Ronalda Mežmača debijas spēlfilma "Elpot zem ūdens". Tā ir sociālā drāmā, kas balstīta uz patiesiem notikumiem un runā par smagu un aktuālu mūsdienu problēmu – narkomānijas slimību, no kuras cieš gan paši atkarīgie, gan to līdzcilvēki. Kaspars Dumburs filmā attēlo galveno lomu. "Latvijas sabiedrībai ir jāzina, ka tā ir slimība un to ir iespējams apturēt," saka Kaspars. "Ja mēs to sapratīsim un spēsim palīdzēt, tad mūsu sabiedrība kļūs labāka."

Saruna ar Kasparu Dumburu notiek pāris dienu pirms "Spīdolas nakts" pirmizrādes. Lai gan aktieris tobrīd intensīvi gatavojas jaunajam iestudējumam, viņam izdodas izbrīvēt laiku sarunai ar "Delfi".

Mēs esam pazīstami no tiem laikiem, kad tu vēl nebiji iestājies Latvijas Kultūras akadēmijā, lai studētu aktiermākslu. Zinu tavus pirmos muzikālos soļus, zinu, ka tev bija posms, kurā aktīvi nodarbojies ar sportu, bet vienmēr gribēju pajautāt – kā tu nonāci pie aktiera profesijas? Kāds bija pamudinājums un kā radās tava interese par teātri?

Es daudz ākstījos skolā, man patika fantazēt, atdarināt klasesbiedrus un skolotājus. Bērnībā diezgan daudz laika pavadīju arī viens laukos – tur es izdomāju sev visādas pasaules, kurās dzīvot.

Atceros, man bija, šķiet, kādi 10 gadi vai mazāk, un notika mana tēva māsas kāzas. Nez no kurienes man parādījās vēlēšanās uz kultūras nama skatuves rīkot tādas kā "smieklu pauzes". Savācu pārējos sīkos, un tad mēs tur organizējām dažādus priekšnesumus, smieklīgus un visādus citus. Tā bija, šķiet, pirmā reize, kad es uzkāpu uz skatuves. Mani neviens neaicināja, neteica, ka vajag. Es pats to biju izdomājis. No kurienes tas viss nāk, es nezinu. No kosmosa. Skolā biju gājis uz teātra pulciņu, tad arī uz "Vilks viņu zin", nē, uz...

"Hamletu" (teātra telpu Vecrīgā, Jāņa sētā).

Jā, pareizi, tur notika improvizācijas vakari, kuros reizēm piedalījos. Gāju arī uz "Skatuvi" pie Annas Eižvertiņas. Bet patiesībā impulss kļūt par aktieri vairāk nāca no filmām. Man patika skatīties "Oskara" ceremoniju, likās, viņiem visiem tur ir tik labi. Likās, ja būšu aktieris, arī es būšu tik laimīgs.

Šobrīd Latvijas teātra vidē ir aktuāls jautājums par aktieru darba līgumu formu. Piemēram, Dailes teātra direktors Juris Žagars ir iesniedzis grozījumus darba likumdošanas normatīvajos aktos, tie attiecas uz terminētiem līgumiem. Saki, kāds ir tavs viedoklis par šo jautājumu? Kā tu redzi optimālo teātra un aktiera sadarbību?

Es zinu, ka dažiem aktieriem ir mūža līgumi, un man liekas, ka tas nav pārāk godīgi pret teātri. Mūža līgums nozīmē, ka viss, es te esmu, varu darīt, ko gribu, un iepūtiet man. Tā nevajadzētu būt. Viss pārējais, domāju, ir aktieru un teātru sadarbības brīva izvēle.