Raiņa un Līkcepures gadsimta duelis. Recenzija par iestudējumu 'Spīdolas nakts'  (3)

Tikai pirms nieka 100 gadiem "sapnis [par Latvijas valsti] tapa par nomodu", bet jau drīz tam sekoja 50 gadu murgs Padomju Savienībā. Vai protam novērtēt to, ka 30 gadus atkal dzīvojam brīvā un neatkarīgā valstī? Cik daudz ir atkarīgs no mums pašiem un cik no ārējā ļaunuma, lai Laimdota atkal nepārvērstos akmenī?

Vienā no izrādes sākuma ainām Līkcepure jautā Rainim: "Vai esat kādreiz pats sapratis, kas notiek jūsu lugā?" Šajā izrādes epizodē uz skatuves pamazām izgaismojas Lāčplēsis un Spīdola. Aina ir nedaudz komiska, jo Artura Krūzkopa Rainis it kā no sapņa iznirstošajos, tomēr miesīgajos un apjomīgajos tēlos noskatās kā brīnumā, it kā nespēdams noticēt savām acīm. Taču šis Artūra Skrastiņa rotaļīgi ironiskajā balsī uzdotais Līkcepures jautājums vienlīdz var būt atslēgas tēma visam inscenējumam. Tas ir milzīgas radošās grupas kopdarbs, mēģinot saprast, kas mēs esam, kādi mēs esam un kurp mēs ejam. Aizvien dzīva ir mūsu kopīgā kultūratmiņa, kas pielādēta ar mītisko varoņu Lāčplēša, Spīdolas, Laimdotas un Kangara sapņiem, nodomiem un ilūzijām, taču es ticu, ka, atkal un atkal paveroties pagātnē, iespējams sevi labāk saprast.

Diemžēl īstas lustrācijas mums nav bijis un (kā rādās) vairs arī nebūs, atliek runāt mākslas valodā. Šajā procesā vismazāk mums palīdzīgi būs ārzemju režisori, lai arī cik talantīgi un "karsti" tie pasaulē patlaban būtu. Tāpēc prieks, ka Dailes teātris ārzemnieku sezonā tik jaudīgi ierunājies arī poētiski tiešā un aktuālā formātā – atdzīvinot Raini, aktualizējot viņa darbus, atgādinot par viņa politiskajiem uzskatiem un formulējot mākslinieku šā brīža pasaules izjūtu.

Meklējot atbildes uz jautājumu, kas ir tie tumsas spēki, pret kuriem visas tautas karos kopā, nevis savā starpā, ir daudz maldu. Jo vienkāršu atbilžu nav! Tādēļ man ļoti simpatizē Viestura Kairiša iestudējuma žanrs, kas drīzāk ir izrāde diskusija. Atvērtie jautājumi tiek piedāvāti gan pirmā cēliena beigās (kad Artūrs Skrastiņš ar velnišķīgu uguntiņu acīs skatītājos iemet frāzi – "starpbrīdis... jums jāpadomā..."), gan izrādes finālā, kurā atkal attopamies realitātē starp "sapņot" un "degt". Visi dialogi starp Līkcepuri un Raini ir īsts "gadsimta duelis" – nerimstoša diskusija starp Dievu un velnu, starp ideāliem un reālpolitiku. Jau no paša izrādes sākuma šķiet, ka Artura Krūzkopa Rainis ir kā tāds baltais latvju dieviņš baltās vilnas zeķītēs, bet Artūra Skrastiņa Līkcepure – īsts Mefistofelis. Viņu duets ir draudzīgs un vienam otru papildinošs, urdošs.

Patiesi ķecerīgs šķiet izrādes veidotāju iztēlotais stāsta sākumpunkts, kad neilgi pirms Raiņa aiziešanas mūžībā pie viņa ierodas Līkcepure ar "sātanisku" piedāvājumu pārrakstīt lugas "Uguns un nakts" finālu. Tekstā sadzirdamas norādes uz to, ka pašam Rainim jau arī ir bijušas dažādas kontroversālas idejas par to, kā vienot tautas un kā sabiedrībai būt iekļaujošākai un progresīvai. Piemēram, "latvijiešu" jautājums, kurā gan pašsaprotami šķiet meklēt veidus un formas, kā mums visiem Latvijā būt vienotiem, gan ir pamatotas bailes pazaudēt savu identitāti kā vieniem, tā otriem. Turklāt nodevējs Kangars nāk no mūsu pašu vidus (izrādē Toma Veličko atveidotais "virsaitis, zintnieks un tautas nodevējs") – līdz savai uznākšanai viņš mierīgi sēdējis tepat skatītāju zālē.

Ārējos ienaidniekus atrast un dauzīt vienmēr būs daudz vienkāršāk, bet kā sadzīvot ar iekšējiem nelabajiem? Jāatgādina, ko saka arī Melnais bruņinieks (Mārtiņš Meiers), – viņš neesot ne no Austrumiem, ne no Rietumiem, ne no tatāriem, ne no vakariem. Vēl vairāk – Līkcepure mudina Raini savas lugas finālā Melno bruņinieku atstāt dzīvu, pēc tam to "iekļaut", Līkcepures vārdiem runājot: "Un tad Latvijā beidzot iestātos saskaņa, vienotība un stabilitāte. Loģiski?" Šajā brīdi skatītāju zālē daudzi iespurdzas, jo saprotam – tieši tur mēs arī atrodamies, vienlaikus esam gan iekļaujoši, gan apdraudēti.

Šo izrādi vērienīgu padara ne tikai krāšņās ideju metaforas, vizuālās līdzības un spožās parabolas, bet arī aizrautīgais ansambļa darbs. Cik aizkustinoša ir sadzīviskā rosība Aspazijas un Raiņa vasarnīcas "kārbas" šaurībā, tik elpu aizraujošs ir fiziskais un telpiskais vēriens, atdzīvojoties Raiņa lugu tēliem un vēsturiskajām personām. Cik dzīvas, darbīgas un atjautīgas ir Olgas Dreģes tēlotā kalpone Anniņa un Indras Briķes atveidotā Aspazija, tik vareni cēlas, visu laiku mainīgas un daiļas ir Ievas Segliņas Spīdola, Dārtas Danevičas Laimdota un Katrīnas Grigas Dedze. Katra no šīm sievietēm ir ar savu uzdevumu mūsu kopīgajā neatkarīgās Latvijas sapnī, un katra no šīm aktrisēm ir ar savu lielo un paveikto uzdevumu izrādes pasaulē. Jo īpaši apbrīnoju abas simbolu apdzīvotājas – Segliņu un Daneviču, kuras par visiem simt procentiem piepilda savu skatuves laiku, izjūtot katru uzrakstīto Raiņa rindu un pilnā mērā (aktrišu trauslajos augumos!) sajūtot milzīgo Dailes skatuves kārbu, jutīgi atsaucoties gan skatuves partneriem, gan kameras acij, caur kuru tuvplāni projicējas ekrānā spēlēs telpas aizmugurē.

Simbolu izspēlē ļoti būtisks ir mākslinieces Baibas Litiņas veikums. Viņas veidotajos kostīmos gan teju fiziski sajūtama senatnes fantāzijas laikmeta elpa, gan pamanāma mūsdienīga drosme detaļās. Spīdolas krāšņuma "pagarinājums", protams, ir arī mazās raganiņas – Martas Lovisas Jančevskas Cielava un Madaras Viļčukas Žagata gan ar kostīmu, gan ar horeogrāfes Renātas Pjotrovskas-Ofrē palīdzību kustībās un vārdos enerģiski pievij, savij un aizvij Spīdolas telpu.

Pat uz šī spožā Spīdolas fona Dārtas Danevičas Laimdota grezni gaišajā kostīmā ir ar savu, individuālu spēku un vērienu. Spīdola un Laimdota nav pretmeti tieši tāpat, kā pretmeti nevar būt Latvijas telpa un gara spēks vai brīvība un kultūra. Līdzās sieviešu teiku tēliem Kaspara Dumbura Lāčplēsis simpatizē ar savu pašapzinīgo piezemētību. Tā es iedomājos Latvijas bruņoto aizsardzību vienā varonī, vienā simbolā – ne trulu vai aprobežotu, bet par sevi pārliecināta vīra apvaldītu spēku, cīnītāju, kurš pirmkārt ir stratēģis, nevis plika patriotisma uzlādēts kauslis.

Sava īpaša vieta ir vēl trim kultūrvēstures personām – portretiskajā līdzībā veidotajiem Imanta Strada Andrievam Niedram, Meinarda Liepiņa Fallijam un Jura Bartkeviča Andrejam Pumpuram. Pievēršot uzmanību paša Līkcepures izteiktajai piezīmei Rainim, ka dzejnieks ar lugas finālu teju vai kodē savu nāciju svešā apkarošanai (Melnā bruņinieka iegrūšanu Daugavā), sarāvos ik reizi, kad arī pats Līkcepure ar pastāvīgu iecirtību Rainim mēģina iekodēt, ka Pumpura "Lāčplēsi" taču neviens nav lasījis! Esmu droša, ka vairākas paaudzes nemaz skolu nevarēja beigt, ja neko nezināja par šo eposu. Nemaz nerunājot par muzikālo hitu – rokoperu "Lāčplēsis", kuru 1988. gadā pēc Pumpura darba motīviem radīja Zigmars Liepiņš un Māra Zālīte. Tas savam laikam bija pārsteidzoši laikmetīgs, moderns un svarīgs.

Un tā tas sižets klīst un tiek interpretēts un pārinterpretēts. Tostarp – arī jaunākā Dailes versija ir mūsdienīga parafrāze par visām iepriekšējām versijām, ambicioza, drosmīga un krāšņa. Lāčplēša interpretu – Pumpura, Niedras un Fallija – personas jaunās izrādes kopbildē ir kā padomjlaiku oficiālo iestāžu kabinets ar Marksa, Engelsa un Ļeņina portretiem pie sienas. Gan ar citu funkciju – Dailes izrādē viņi visi ir tiesas procesa "Kangars pret Raini" liecinieki. Traģikomiski arī, ka viņiem arī obligāti jāatbild uz jautājumu – "kas tu esi, latvietis vai latvijietis?". Faktiski jau viss dramaturģiskais materiāls var noderēt kā aktuāls diskusiju objekts literatūras pētniekiem, politologiem, sociologiem un antropologiem.

Pretrunu un paradoksu pilnais skatuves stāsts secīgi risinās uz platformas "vasarnīca", kārbā "kāpnes uz augšu", balkonā virs spēles laukuma, ap un iekš ūdens kuba (kurš pēkšņi atmiņā atsauc sen pazaudēto Staburagu), kas kopā ar video operatora notvertajiem varoņu tuvplāniem spoguļo mūsu pasauli "uz zemes un zem zemes ellē". Šajā scenogrāfes Ievas Jurjānes un gaismu mākslinieka Reiņa Zaltes līdzradītajā skatuves norišu apjomā līdzdarbīgs ir arī folkmūziķa un progrroka pārstāvja Uģa Prauliņa noskaņās precīzi būvētais muzikālais audums. Brīžiem asās telpas izgaismojuma maiņas (spēji tumsas mirkļi vai gaismas zibšņi) līdz ar pēkšņiem skaņu efektiem liek burtiski salēkties, ļaujot ikvienam no skatītajiem iejusties pārlēcienos starp vienu un otru pasauli, starp fantāziju un realitāti, starp nomodu un sapni.

Viena no emocionāli iespaidīgākajām ainām, vismaz man, ir burziņš pie akmens Raiņa. Līdz šim nebiju iedomājusies, ka, attēlojot pieminekli Esplanādē un vienlaikus ļaujot skanēt Artūra Skrastiņa balsī "Dažu skaistu ziedu" (ar Andrieva Niedras vārdiem!), iespējams uz mums pašiem paskatīties tik neglaimojošā rakursā. Rainis sen jau pārvērties akmenī, pilsētnieki Jāņus svin asfaltētās krastmalās un bruģētos parkos ar lielu troksni un daudz alus. Vēl vairāk – šeit ar lielu dedzību "tautas manifestācijas" un mītiņus rīkojuši dažādu pārliecību politiķi, kas sauc "Atlajst sajmu!". Finālā Raiņa un Spīdolas meita Dedze saka: "Tev, Lāčplēsi, Spīdolas meita palīgā ies!" Tas ir nākamais jautājums – kura/kas būs mūsu Dedze? Jo īpaši laikā, kad, Līkcepures brīdinājuma vārdiem runājot, "Jums ienaidnieks pie robežām, liels un neuzvarams!".

P.S. Atsaucoties uz izrādes režisora Viestura Kairiša piezīmi programmiņā, arī autore neslēpj, ka vidusskolas laikā saņēma Spīdolas stipendiju. To ieguldīja vācu valodas privātstundās. Uzsākot teātra kritikas studijas, dzīvoja Lāčplēša ielā. Dzīve ir dažādu draudu un paradoksu pilna, un labi, ja pa starpu varam inteliģenti pajokot.