Baleta koncerts ar vistām. Recenzija par baletu 'Veltīgā uzmanība'  (1)

Raksts publicēts sadarbībā ar "dance.lv".

Saprotu, ka, nopērkot gatavu baletu (kas tapis pirms 60 gadiem!), tas pēc iespējas precīzi jāiestudē saskaņā ar autortiesībām. Neapšaubu, ka par leģendāru uzskatītā Frederika Eštona (1904–1988) dejas materiālā ir daudz skaistu, sarežģītu un horeogrāfiski oriģinālu kustību, tāpat klātienē pieredzētie pirmizrāžu vakari bija jauks muzikālais piedzīvojums (Luija Žozefa Ferdinanda Herolda partitūra, datēta ar 1828. gadu), un emocionāli jūtīgajā Farharda Stades vadībā orķestris spēja radīt teju taustāmu laimīgas vasaras atmosfēru. Lieliski savos uzdevumos bija arī vairāki vadošie solisti, un tikpat aizrautīgs grupu dejās bija kordebalets. Tikmēr pats baleta stāsts, lai arī īsta pastorāles glezna, šodien izskatās, mazākais, neviennozīmīgi (Žana Dobervala librets tapis 1789. gadā).

Labi situēta zemniekmeita (kā princese!) mīl trūcīgu puisi, māte-atraitne meitu grib izprecināt bagātam saimniekdēlam, kas, protams, ir īsts tirliņš. Skaidrs, ka meita grib to smuko un mīlīgo, kaut nabago, tāpēc māte ieper meitu uz aizdomu pamata (jo meita sapņo par tikšanos!). Drīz seko vēl viena epizode, kurā meita atkal pārlikta pār kāju, kleita pacelta un māmuļas roka jau atvēzējusies sitienam... Bet šajā mirklī abas tiek pārsteigtas – ieradusies bagātā brūtgāna (neveiklā, nevainīgā un mazliet dīvainā puiša) famīlija. Un ir vēl trešā diskutablā mizanscēna (libretā teksts "Līze sapņo par precētas sievas nākotni") – meitene pantomīmas epizodē stāsta (skatītājam), kā sirsniņa sitas, kā viņa laimīga paliek grūta ar vienu, otru, trešo mazulīti... un tad, protams, būs sagaidāmas situācijas, kad bērniņš būs arī jāieper. Līzes lomas atveidotāja koķeti uzsit ar plaukstu pa savu augšstilbu, paceļot sava kostīma brunču malu uz augšu. Dejotāja smaida, skatītāji priecīgi ķiķina un seko meitenes "sapnim" – viss ir tik jauki un mīlīgi! Protams, ka mums nevajadzēja ratificēt Stambulas konvenciju, jo vardarbība ģimenē sastopama tikai pasaku un pastorāļu baletos [sarkasms!]!

Kā jau pastorālēs, viss notiek laukos, ar idillisku dabas ainavu fonā. Amizanti programmiņā lasīt, kā baleta mākslinieciskais uzraugs (tieši tā tiek definēts šī baleta horeogrāfijas tiesību īpašnieks) Žans Pjērs Gaskē stāsta par Eštonu, kurš "mīlēja laukus un dabu. Vislaimīgākais viņš jutās, pavadot laiku savās lauku mājās, parkā, ģērbies zilos džinsos". Gan no šī citāta, gan baleta saprotams, ka arī zemniekiem un zemniecēm lauku dzīve un darbs varenajos īpašumos ir vienvienīga saulaina izprieca ar dejošanu.

Latvijas Nacionālajā operā un baletā jau pirms 20 gadiem tika iestudēta "Putnu opera" (aut. Jānis Lūsēns un Māra Zālīte), un nu esam tikuši arī pie putnu baleta. Vismaz pirmajā cēlienā tieši gailis un četras vistas tiek pie visnotaļ lielas uzmanības. Mēs zinām, ka nav lielu un mazu lomu. Šajā gadījumā "mazās lomas" ir koši, nevainīgi mājas putni pastorāles galveno mīlētāju augumā, tāpēc varētu pat teikt, ka tās burtiski ir lielas lomas. Skatītājiem ļoti patīk. Ja patīk skatītājiem, arī māksliniekiem vajadzētu būt apmierinātiem. Galu galā kaut vai tāpēc, ka tas ir neierastāk nekā vienkārši dejot "meitenes" un "draudzenes" (kas lielākoties kordebaletam jādejo visos klasiskajos baletos). Tomēr – kāpēc man tas viss izskatās pēc tā, ka pieaugušie spēlē "bērnudārzos"?

Spriežot pēc programmiņā nodrukātās lomu secības, pati galvenā stāsta persona ir Simone. Turīgā zemniece Simone iestudēta divos sastāvos, un to pārmaiņus spēlē Antons Freimans un Andris Pudāns. Abiem dejotājiem pārmest neko nevaru un negribu, lai arī viens komiskā uzsvēršanai ik pa laikam pasit uz augšu savu Simones krūšu polsterus, otrs ik pa brīdim uzsit pa savu dibena polsteri. Tipiski bufonādes paņēmieni. Freimans visu dara it kā atbildīgi un centīgi, Pudāns – vieglāk, kā aušojoties, pat zābakus pirms jautrās tupeļu dejas viņš aizmet kur pagadās, kamēr Freimans šo metienu uz aizmuguri uzmanīgi nomarķē. Ja noņemtu komisko pārspīlējumu ārējos žestos un pēršanas "jokus", galu galā būtu divi mazliet atšķirīgi māmuķīši, kas omulīgi veļas kuplajos sieviešbrunčos un komiski maldās savas meitas patiesajās jūtās.

Gan Sabīnei Strokšai, gan Jūlijai Brauerei ļoti labi piestāv jaunās "zemnieces" Līzes loma. Daiļā jaunkundze – sviesta kūlēja, vistu gane un dzijas vērpēja – ir normāla jauna meitene, kuras domas ir pie puišiem un dančiem. Līdz ar to svarīgs, protams, ir partneris. Sabīne Strokša dejo pārī ar Filipu Fedulovu, atbildīgi un brīžiem arī saspringti, tehniski sarežģītākajos numuros abi tur spriedzi gan uz skatuves, gan skatītāju zālē. Šķiet, ka šajā pārī svarīgākā un galvenā ir Sabīne Strokša, varbūt pat drusku vientuļa savā uzdevumā būt par izrādes emocionālo centru. Iespējams, saspringumu audzēja arī pirmizrādes satraukums. Jūlija Brauere un Dariuss Florians Katana savā duetā otrās pirmizrādes vakarā gan dejā, gan pantomīmā bija brīvāki, atraisītāki un savā starpā patiešām izspēlēja un izdzīvoja jauniešu pirmās nevainīgās jūtas. Kā vieglā lidojumā, it kā tikai viņi divi vien būtu šajā pasaulē, bet tas tomēr nenotušēja abu tehnisko meistarību visnotaļ sarežģītajās horeogrāfiskajās pasāžās arī solo dejās.

Samulsu tikai vienā brīdī – kad abi solisti vienā no kulminācijas ainām, kur partnere jāpaceļ gaisā, ilgi taustās un cilā partneres brunci, lai sačamdītu īsto tvērienu. Uz mirkli sajūtos kā svarcelšanas sacensībās. Šī viena sekunde velkas tik ilgi, ka paspēju aizdomāties arī par to, ko vispār nozīmē šie pacēlieni. Vai tie ir tikai glīti akcenti dejas beigām? Vai norāde, ka tikai vīrietis spēj pacelt sievieti? Bet stikla griestus šajā pasakā jau tāpat viņa nespēs caursist.

Dejotāji ir uztrenējuši dažādas kustību kombinācijas, lēciena augstumus, precizitāti, virtuozitāti, un publika ir sajūsmā par trikiem. Piemēram, šajā baletā galvenajam mīlētāju pārim ir ar lentām sarežģīti veicams pinums, par ko skatītāju zālē tīksmi arī aplaudē. Lentas izmantotas arī karuselim, kura centrs jānotur Līzes lomas dejotājai. Kaut kādā ziņā klasiskais balets reizē laikam ir arī sports, cirks un koncerts – numurs, aplausi, numurs, aplausi.

Programmas grāmatiņā vesels atvērums atvēlēts problēmai "Alēns nav pamuļķis", t.i., "otrā puiša" interpretācijai (citēta angļu kritiķa Maika Diksona publikācija). Alēns esot vienkārši nevainīgs un stingrā tēva uzraudzībā audzis tā, ka skaistas sievietes savā mūžā neesot redzējis. Tāpēc arī, satiekoties ar Līzi, baksta gan viņas acis, gan krūtis. Patiesībā ar šādu uzvedību Alēns tieši izskatās pēc maza muļķīša. Lai izrādē panāktu komisko, nepieciešami dažādi kontrasti, un tāds tiek veidots arī starp Līzes iemīļoto Kolā un bagāto brūtgānu Alēnu: pirmais jauki un draudzīgi komunicē ar Līzi, otrs lēkā kā circenis, ir stumdāms un grūstāms, piedevām vēl starp kājām iežmiedzis savu sarkano lietussargu-spieķi. Ja notušētu visas groteskās ākstības, sižets droši vien kļūtu dramatiskāks, jo, piemēram, smalkā Jūlijas Braueres Līze un Aleksandra Osadčija (dejoja abās pirmizrādēs) Alēns arī būtu gana jauks pāris.

Lauku idillei piedien arī mīlīgi dzīvnieciņi. Eštons pat esot vēlējies uz skatuves "dzīvu poniju – acīmredzamu dabas simbolu", tāpēc varot teikt, ka "baleta vienkāršais stāsts ir bagātināts ar ekoloģiskiem, metafiziskiem un panteistiskiem zemtekstiem un dimensijām" (atkal citēju programmiņu). Rīgas iestudējumā ponijs aizvietots ar diviem puišiem un zemniekjaunkundze kopā ar māmuļu "pārraudzīt ražas novākšanas gaitu" tiek aizvilktas ratos, kurus velk jaunekļi-"mūļi". Iestudējuma veidotājiem lauku vide nozīmē arī bagātas zemnieku mājas ar daudzām gleznām pie sienas un milzīgu halli, kurā satilpst un sirsnīgi izdejojas visi ciema puiši un meitenes, te visnotaļ ērti var ienest arī ražas krāvumu (jo vajadzēs objektu, kurā ieslēpt Kolā). Bet tāda ir tradīcija, un tā nu šo baletu visur jāiestudē, un programmiņu papīrs allaž ir pacietis visu.