Bērniem pa pēdām. Ko gados jaunākajai auditorijai piedāvā Latvijas teātri

Īsts flagmanis laikmetīgā teātra piedāvājumā ik pa diviem gadiem ir Jāņa Znotiņa sarūpētā programma bērniem un jauniešiem Valmieras Vasaras teātra festivālā, no kura vairāki iestudējumi aizceļo uz teātru repertuāru un daži sastopami "lielo cilvēku" festivālā pēc gada.

Daļēji slēpta zona ir piedāvājums, kuru iespējams redzēt tikai izglītības iestādēs, jo par programmas "Skolas soma" izrāžu māksliniecisko kvalitāti izglītības iestādēs var spriest tikai skolēni un skolotāji. Tad nu atliek pētīt un vētīt to, kas pieejams teātros ar pastāvīgu adresi.

Pārsteidzoši, ka lielajos Rīgas teātros sezonas pirmajā pusē var atrast tikai vienu jauntapušu lielformāta iestudējumu bērniem. Tā ir Daces Pūces veidotā muzikālā pasaka "Robins Huds" Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī. Rīgā šis paliek vienīgais profesionālais teātris, kam turpmāk rūpēs repertuārs krievvalodīgo bērnu auditorijai, jo Latvijas Leļļu teātrī kopš 2023. gada rudens izrādes tiek spēlētas tikai latviešu valodā. Bērni gan ir tā sabiedrības daļa, kas sev atbilstošus produktus var skatīties jebkurā valodā, vienlaikus arī apgūstot svešvalodas, tāpēc arī nav nekāda skāde, ja Leļļu teātrī būs izrādes tikai latviešu valodā.

Tikmēr Čehova teātris enerģiju var mierīgi veltīt krievu valodas kopšanai visos auditorijas vecumposmos. Turklāt vismaz divas bērnu izrādes te veidojusi Paula Pļavniece ("Aikāsāp" un "Trīs sivēntiņi un vilks"), kuras vārds, tieši tāpat kā Daces Pūces gadījumā, ir lielisks mārketinga instruments Čehova teātrī ieaicināt arī latviešu skatītājus. Katrā ziņā gan bērnu, gan pieaugušo izrādēs šeit arvien vairāk iespējams sajust to, ka dzīvojam vienā kultūrtelpā – neatkarīgi no tā, vai repertuārā lasāms krievu vai latviešu autora vārds, un neraugoties uz to, ka izrāžu valoda ir krievu (titros vienmēr lasāms tulkojums gan latviešu, gan angļu valodā!). Un tas ir teātra jaunās mākslinieciskās komandas nopelns.

Raksturojot šīs sezonas jauniestudējumu ģimenēm "Robins Huds", var diskutēt par izmantotajiem paņēmieniem, didaktiku vai atrautību no aktuālajiem naratīviem sabiedrībā, bet nevar nepamanīt vēlmi veidot krāšņu un muzikāli bagātu pasakas pasauli, iesaistot vai visu aktieru trupu, lai sezonu sāktu uz priecīgas nots.

Jauna mākslinieciskā komanda pie stūres ir arī Latvijas Leļļu teātrī, un šeit teju katrs jauns iestudējums ir priecīgs pārsteigums. Taču vai tas būtu iemesls visiem citiem Rīgas teātriem atslābt un aizmirst mūžīgi daudzinātās frāzes brīžos, kad top jauns iestudējums bērniem, – "Jā, jā, mēs rūpējamies par mūsu nākotnes auditoriju!". Neticami, ka Dailes teātrī un Jaunajā Rīgas teātrī patlaban aktīvajā repertuārā nav nevienas izrādes bērniem. Nopirkto angļu komēdiju par Pīteru Penu vēl neesmu redzējusi, bet nebiju pat iedomājusies uz to doties kopā ar bērniem. Tieši tāpat kā uz Nacionālajā teātrī gaidāmo Dmitrija Krimova versiju.

Nacionālā teātra repertuārā joprojām ir vairākas vecākas izrādes, kas tikpat aktīvi tiek piedāvātas programmas "Skolas soma" ietvaros. Šis tas radīts, domājot par latviešu literatūras klasikas iepazīšanu ("Divas pasaules", "Latvieši", "Mazais ganiņš"), šis tas modernāks (digitālās izrādes), un tradicionālās bērnu ziemas "skroderdienas" – "Sudraba slidas". Lai ir! Bērni izaug ātri, un ir lietas un vērtības, kas der pat vairākām paaudzēm pēc kārtas, bet saikni ar bērnu auditoriju svarīgi saglabāt nepārtraukti.

Ārpus Rīgas lielākais piedāvājums bērnu auditorijai sastopams Liepājā, kur izrādes bērniem pastāvīgi redzamas gan Liepājas teātrī, gan jaunu elpu ieguvušajā Liepājas Leļļu teātrī. Un pat koncertzālē "Lielais dzintars" ik pa laikam top kāds muzikāli teatrāls vai teatrāli muzikāls projekts bērniem. No šīs sezonas pirmās puses jaunumiem Liepājā noskatījos "Patakoļako un teātra visums", kura pamatā ir aizraujoša Rasas Bugavičutes-Pēces luga. Tās centrā ir putekļmeitene Patakoļako, kas meklē ceļu uz sevis apzināšanos un reizē piedzīvo krāsaino teātra pasauli. Esmu diezgan droša, ka šis dramaturģiskais materiāls varētu piedzīvot vēl daudz un dažādas skatuves versijas. Kovida laikā ideja jau tika attīstīta video versijā, bet tagad uz skatuves Patakoļako piedzīvojumi Mārtiņa Kalitas režijā pārtapuši galvu reibinošā karuselī – aktieri dzied, spēlējas un jautrojas. Es gan nedaudz skumstu, ka šajā troksnī un gaismu ņirboņā pazūd dramaturģes dzīvais un sirdsgudrais vēstījums, valodas skaistums, brīnīšanās nevainība un citas smalkas detaļas.

Pa kādai izrādei bērniem iestudē arī Rēzeknes teātris "Joriks" un Daugavpils teātris, bet ar liepājniekiem aktivitātē sacensties spēj tikai valmierieši, turklāt – ne tikai pateicoties savam teātra satelītam Valmieras Vasaras teātra festivālam. No pastāvīgajā repertuārā esošajām izrādēm teju puse der pusaudžiem un jauniešiem. Ļoti gudrs gājiens, apzinoties to, ka ne jau mazākie bērni ir nākamā auditorija. To uz teātri aizved vecāki. Savukārt iespaids, kādu teātris atstās uz pusaudzi vai vidusskolēnu, gan varētu būt paliekošs un tiešā veidā ietekmēt jaunā cilvēka teātra apmeklējuma paradumus.

Varu tikai iztēloties, cik pati būtu bijusi laimīga, ja skolas laikā man būtu bijusi iespēja skatīties tādas izrādes kā "Nelabie. Pēc Dostojevska", "Kalendārs mani sauc", "Es arī te, kas man ir jādara". Bet Jāņa Znotiņa hits "Mēs, roks, sekss un PSRS" šopavasar maijā Dailes teātrī svinēs jau 100 nospēlētas izrādes! Uz šī fona mazāk uzrunājoša šķita igauņu viesrežisores Kersti Heinlo vasaras festivālam veidotā un pastāvīgajā repertuārā ienākusī "Manas domas grib ar mani parunāt", kas gan adresēta mazākiem bērniem. Lai arī vairākas izrādē izspēlētās tēmas ne tikai bērniem var būt mega aktuālas, pati izrāde šķiet pārlieku pļāpīga un teatrāla, aizmirstot, ka aktieriem bērnu izrādēs nav vienmēr jāmēģina runāt bērnu balsīs jeb bērnišķīgās intonācijās.

Sabiedrības uzmanību šoruden piesaistīja atliktā Latvijas Leļļu teātra atgriešanās izremontētajās Baronielas telpās. Tas pamainīja kārtību tam, kādā secībā tika piedāvāti šīs sezonas jauniestudējumi. Tā nu decembra vidū pirmais pie skatītājiem nonāca "Riekstkodis un Žurku ķēniņš". Režisors Rūdolfs Gediņš kopā ar dramaturgu Klāvu Melli veidojis jaunu interpretāciju šķietami zināmajam stāstam par meiteni Klāru, kas maldās gan ziemas tumsā, gan Ziemassvētku brīnumos. Taisnības labad gan jāsaka – atbilstošāks izrādes nosaukums būtu "Klāra", jo tieši Rūta Dišlere mazās meitenes lomā ir izrādes un visa stāsta centrā. Viņai nav lelles "alter ego", toties Riekstkodis ir milzīga papīra lelle bez aktiera. Izrādē ir ļoti daudz teksta, un skatuves stāsts ir sarežģīts, taču uzmanību "nopērk" oriģinālās, aktieru iedzīvinātās lelles (mākslinieks Kristaps Kramiņš), kuru dzīvei sekot ir ļoti interesanti.

Citādā formā skatītāja aktīva interese tiek nodrošināta Valtera Sīļa veidotajā papīra teātra izrādē "Sibīrijas haiku", kurā pusi no skatuves aizņem liels ekrāns, bet otru pusi aktieru ansamblis, kas ar priekšmetu, skaņu, papīra lellīšu un vairāku kameru palīdzību uz vietas arī rada vizuālo stāstu ekrānam (mākslinieks Uģis Bērziņš). Sibīrijas izsūtījuma stāsts mazā lietuviešu puikas Aļģa acīm tiek izstāstīts Riharda Zelezņeva neviltoti dabiskajā balsī. Sabalsojoties mūsu atmiņām, Ukrainas aktuālā kara ziņām un katra privātajai iztēlei, nepārtraukti risinot iekšējo rēbusu "kā būtu, ja būtu", skatītāju zālē tiek radīta silta, empātiska gaisotne. Pieredzētais ir lielisks impulss šo smago tēmu pārrunāt arī ar bērniem.

Par īstu "teātrī iekšā saucēju" hitu noteikti kļūs dramaturģes Ances Muižnieces un režisora Edgara Kaufelda organizētais detektīvs "Sivēnam pa pēdām". Asprātīgi veidotie tēli un sižets visus skatītājus izved pa atjaunotā teātra koridoriem, kāpņutelpām, darbnīcām un ieaicina pat direktora kabinetā. Skaidrs, ka visvairāk jautrību teātrī vajag vecākiem, kamēr bērniem galvenais ir klātbūtne, piedalīšanās, iespēja dzīvi reaģēt. Un šī izrāde garantē gan to, gan šo. Sivēns galu galā atrodas, visi laimīgi, un teātris ir gatavs jaunam darba cēlienam. Lielākā daļa no repertuārā ienākušajām izrādēm (pieskaitot te vēl pāris pēdējās sezonas) liecina, ka teātrim rūp tas, ko dažāda vecuma bērni domā, pieredz un uzzina par šo pasauli. Par to pasauli, kas notiek šeit un tagad.

No neatkarīgo teātru jauniestudējumiem sezonas pirmajā pusē labprāt izceltu "Dirty Deal Teatro" tapušos "Sapņu ķērājus" un "Istabas" teātra "Gaiši zilo punktu". Ir svarīgi, ka teātra mākslinieki ne tikai domā par to, kā izklaidēt bērnus un tos iepazīstina ar teātri, bet arī paši meklē jaunas un izaicinošas izteiksmes formas. Jaunie mākslinieki Elīza Dombrovska, Anna Klišāne un Jurģis Lūsis savā "Sapņu ķērāju" pasaulē skatītājus ved kā ekskursijā – stāstu aizsākot jau zāles priekštelpā, tad vienu ainu risinot abpus priekškaram zālē un iesaistot piecus drosminiekus, nākamajā ainā līdzi kustēties un pat dejot aicināti jau visi, līdz noslēguma spēles vietā finālā visi kopā zīmē savus sapņus. Gribu ticēt, ka izrāde ne tikai raisa interesi par teātri, kas var būt kustīgs, muzikāls un jautrs, bet arī par izrādes centrālo tēmu – sapņiem.

Savukārt kustību izrāde "Gaiši zilais punkts" (režisors Jānis Znotiņš, horeogrāfe Agate Bankava, mākslinieks Adrians Toms Kulpe), kas vislabāk derēs tīņu auditorijai, skatītāju pilnībā aicina ļauties savai iztēlei. Te nav neviena vārda un nevienas priekšā pateiktas domas, taču te ir krāsains spēļu laukums, kurā trīs mošķīši pamazām iemācās būt mīļi un jauki. Un tur vajag baigo pacietību. Tas nenotiek ātri, un arī izrāde ļoti, ļoti lēnām nonāk pie "rezultāta".

Tikmēr Latvijas Nacionālā opera un balets jau desmito gadu rāda baletu "Karlsons", un nule kā atjaunota 20 gadus senā "Putnu opera", tūliņ gan repertuārā ienāks arī Kārļa Lāča balets "Džungļu grāmata". Var jau teikt, ka bērniem piedāvājums ir gana plašs un nekā netrūkst, taču galvenajai mērauklai vajadzētu būt – gan saturā, gan formā laikmetīgs teātris. Tikmēr lielu daļu pieaugušo visbiežāk vada bērnības sentiments, un viņi saviem bērniem grib piedāvāt tādu teātri, kādu to paši bērnībā piedzīvojuši. Teātrim tas ir izdevīgi, jo kasi tas vienmēr pildīs ar garantiju.