Līgas Libertes dejas teātris svinēs 10 gadu pastāvēšanas jubileju ar jauniestudējumu 'Pēc Vētras'

Līga Liberte sava dejas teātra pastāvēšanas laikā radījusi spēcīgas un atmiņā paliekošas dejas izrādes, izaudzinājusi jau nākamo dejotāju un horeogrāfu paaudzi un ar savu pieskārienu ļoti jūtami ietekmējusi kā skatītāju, tā dejotāju dzīves gājumu. "Šo gadu laikā esmu piepildījusi sapni par savu dejas teātri, piedzīvojusi vārdos neaprakstāmo ceļojot un kāpjot kalnos, un gūvusi neizsakāmu prieku par skatītāju milzīgo atsaucību un dejotāju spēku, entuziasmu un neatlaidību. 10 gadi ir gana ilgs laika posms, taču atskatoties un saprotot, cik ļoti daudz izdarīts, gandarījums ir patiesi liels", saka pati horeogrāfe.

"Dejas izrāde "Pēc Vētras" sevī apvienos spēcīgākos Līgas Libertes Dejas Teātra dalībniekus. Dejotāju rindās arī atgriežas Mārtiņš Oliņš, Latvijā vienīgais profesionālais dejotājs ratiņkrēslā un viens no pirmajiem teātra dalībniekiem. Mārtiņš ar savu dejojumu vienmēr liek kā skatītāju, tā pārējo dejotāju elpām aizrauties, jo viņa spēks un grācija, kā arī spēja veikli un plūstoši izdejot savu sirdi un dvēseli esot ratiņkrēslā, nekad neatstāj vienaldzīgu." 2011. gadā Mārtiņš piedalījās Līgas radītajā izrādē "Kā Tev iet?", 2016. gadā izrādē "Vainīga", kā arī pavisam nesen, pagājušā gada novembrī, izrādē "34". Izrāde "Pēc Vētras" pašam Mārtiņam būs ļoti īpaša gan tāpēc, ka tiek atzīmēta teātra 10. dzimšanas diena, gan tāpēc, ka viņa rokās ir izdejot izrādes vadošo lomu.

Izrādes atspēriena punkts ir grupas "The Sound Poets" muzikālais materiāls, pie kura "Pēc Vētras" ir tapusi. "Mūzika ļoti organiski atrada ceļu pie manis", saka Līga "un šīs veiksmīgās sinerģijas rezultātā, tapis kas tiešām ļoti īpašs, patiess un atkailināts. Izrāde ir par to brīdi, kad redzi, ka tuvojas vētra, kad zini, ka būs grūti, plosīs, sāpēs, raustīs uz visām debess pusēm, bet aizbēgt nav opcija. Jo tikai caur tādu dzīves orkānu mēs varam nomainīt savu ādu kaut desmit reizes, lai tikai kļūtu stiprāki un būtu gatavi brīdim, kad tuvosies nākamā vētra. Mēs varam pretoties vējam, grimt okeāna dzelmē vai kliegt līdz zaudējam spēju runāt, bet mēs nevaram turēties pretī tik pārpasaulīgam spēkam. Varam tikai gaidīt to kuģi, kas mūs izglābs."

Izrāde "Pēc Vētras" ļoti krasi atšķirsies no Līgas pēdējo gadu radītā; šis iespējams būs visemocionālākais un atkailinātākais darbs, ar krietni lielāku laikmetīgās dejas pieskārienu. Skatītāji vienmēr tiek no jauna pārsteigti.

Līga Libertes Dejas Teātris ar savas izrādes piedzīvojis Dailes Teātrī, Dizaina Fabrikā, Zunda Dārzā, Beach Arēnā, "Lielajā Dzintarā" un Rēzeknes "Gorā". "Pēc Vētras" mājvieta ir Dzelzceļa Muzejs, kas absolūti fantastiki kā atmosfēriski, tā scenogrāfiski papildina izrādes saturu un sajūtu gammu.

Arī pašai Līgai šī izrāde ir īsta vētras cienīga pieredze: "Jau nākamajā rītā pēc izrādes, es kāpju lidmašīnā, lai dotos iekarot Dienvidamerikas augstāko virsotni Akonkagvu. Kalni ir mana svētnīca, lielākā mīlestība un izaicinājums vienlaicīgi. Kas notiek pēc vētras? Viss turpinās un mēs sasniedzam aizvien augstākas virsotnes. Dzīve mums dod tikai to, kam esam gatavi. Un es šim pavisam noteikti esmu."

Līgas Libertes Dejas Teātris aicina uz spēcīgu un emociju pārbagātu piedzīvojumu dejas pasaulē 2019. gada 29. janvārī, plkst. 19:30, Dzelzceļa Muzejā.

Dejas izrāde "Pēc Vētras".

"Es staigāju pa zemes virsu kā zivs; man ir grūti un man slāpst. Es iegrimu dzelmē un nokritu jūras dibenā. Man nevajag dzīvot, lai saprastu, ka esmu miris. Pār manu kaklu līda čūska; es tai gribēju nocirst galvu, bet man nepietika spēka, jo cīnijos ar vētru... Un es zaudēju. Mani saplosīja gabalos, kad jau gulēju nekustīga. Es biju auksta un nesmuka. Ai, kā man nepatika, ka esmu nesmuka... Krunkaina un beigta. Tu zini kā izskatās nāve? Es arī nē, bet tur ir pārāk skaisti, lai nepamēģinātu.

Tie milijons sapņi bija dzīvi, un tad es atcerējos, es neesmu sapņotāja, es esmu darītāja, mīlētāja, izdzīvotāja. Es nometu lieko, locījos un kaucu aiz sāpēm, atmetot veco ādu, jo es jau biju nodevēja, neviens cits. Es redzu gaismu, bet smoku uz to peldot. Man vajag Dievu, pati es nevaru. Elpa. Ūdens virsma plakana kā spogulis. Tie ir meli, bet nekas, man derēs, jo esmu lielākā mele starp mums visiem. Tagad es zinu, vētra nenāk, vētra esmu es, un to es nevaru uzvarēt. Es varu tikai padoties un ļaut tai radīt sevi no jauna. Un tagad mēs vienkārši bezjēdzīgi skatāmies tālumā un gaidām kuģi."