Acis, smaids, kailums...10 'Monas Lizas' noslēpumi  (48)

Portāls "Delfi" iepazīstina ar populārākajiem noslēpumiem un minējumiem, kas apvij slaveno darbu.

Tradicionāli tiek uzskatīts, ka da Vinči gleznā attēlojis Lizu Džokondu, dzimušu Džerardini. Gleznu 1503. gadā pasūtījis viņas vīrs Frančesko Džokonda. Da Vinči, kurš šajā laikā bijis bez darba, piekritis privātam pasūtījumam, bet to nepabeidza.

Mākslinieks vēlākos gados devās uz Franciju un kļuva par Francijas karaļa Fransua I galma locekli. Dažādas leģendas vēsta, ka viņš slaveno Monu Lizu uzdāvinājis karalim kā vienu no savām mīļākajām gleznām, savukārt cita - ka monarhs darbu iegādājies pats.

Jebkurā gadījumā pēc da Vinči nāves 1519. gadā tā palika karaļa īpašumā, bet pēc Franču revolūcijas kļuva par valsts īpašumu un tika izstādīta Luvrā. Tā ilgus gadus tika uzskatīta par vērtīgu, taču parastu renesanses laika šedevru, taču par visā pasaulē pazīstamu ikonu to padarīja 20. gadsimta sākumā notikusī gleznas zādzība

Kopš tā laika "Mona Liza" pieredzējusi neskaitāmus uzbrukumu mēģinājumus, kā arī kļuvusi par galveno Luvras muzeja apmeklēšanas iemeslu miljoniem tūristu. Kopš 2005. gada slavenais darbs atrodas speciālā necauršaujama stikla būrī ar regulējamu klimatu un to ik gadu apskata aptuveni seši miljoni cilvēku. Katrs cilvēks darba vērošanai velta aptuveni 15 sekundes.

Populārākie Monas Lizas noslēpumi:

Tradicionāli tiek uzskatīts, ka gleznā redzama vidēji turīgā zīda un auduma tirgotāja Frančesko Džokondas trešā sieva Liza Džokonda. Līdz pat 20. gadsimtam šī versija netika daudz apšaubīta, jo ģimenes draugs un vēsturnieks (arī gleznotājs) Džordžio Vasari, faktu, ka Frančesko sievu gleznojis slavenais meistars, vēlāk minējis savos darbos.

Šo faktu kādas grāmatas lapaspuses malā atzīmējis arī klerks un vēsturnieka Nikollo Makjavelli palīgs Agostino Vespuči.

Šie pierādījumi gan daudziem nešķiet gana pietiekami, jo gleznas tapšanas laikā Džokondai bija jābūt aptuveni 24 gadus vecai, taču attēlotā sieviete šķiet daudz vecāka. Tāpat šaubas radījis fakts, ka tirgotāju ģimenei glezna nekad nav piederējusi, bet palikusi pie meistara. Pat ticot, ka da Vinči darbu nav pabeidzis laikus un pārcēlies uz dzīvi citur, nav skaidrs, kā vidēji turīga tirgotāju ģimene būtu spējusi pasūtīt izmērā tik lielu gleznu, kādas parasti bija tikai augstdzimušu cilvēku mājās.

Tāpēc dažādas teorijas pieļauj, ka glezna ir pārveidots da Vinči pašportrets vai arī tajā attēlota viņa māte Katrīna (kas varētu skaidrot meistara pieķeršanos šim darbam).

Grupiņa zinātnieku patlaban cer šo mīklu atšķetināt, uzrokot kāda konventa pagalmu Florencē, kur varētu būt apglabāta Liza Džokonda. Viņa pievienojusies konventam pēc sava vīra nāves. Eksperti gan apšauba iespēju starp simtiem tur apglabāto mūķeņu atrast īsto. Par vēl utopiskāku tiek uzskatīta arheologu cerība uz viņas galvaskausa ar datora palīdzību modelēt muskuļus un citus audus, lai noteiktu atrastās sievietes līdzību ar "Monu Lizu".

Piecpadsmitā gadsimta beigās un sešpadsmitā gadsimta sākumā pilnībā izraustītas uzacis bijusi modes lieta. Lai gan uzskatīts, ka arī gleznā redzamā sieviete acīmredzami bijusi modes dāma, kas šim skaistuma etalonam atbildusi, franču inženieris Paskāls Kote ir atklājis, ka viņai tomēr ir uzacis.

Viņš ar ārkārtīgi lielas izšķirtspējas skeneri ieguvis augstas kvalitātes gleznas kopiju, kas ļāvusi saskatīt padzisušas uzacu pēdas. Viņš uzskata, ka sākotnēji Mona Liza attēlota ar visām uzacīm, bet tās laika gaitā pazudušas.

Viens no iemesliem to izzušanai varētu būt pārliekas rūpes gleznu saglabāt. Luvras muzejā un iepriekš arī Francijas valdnieku galmā šedevrs visus tā 500 gadus regulāri tīrīts, kā dēļ atsevišķi plānāki otas triepieni varētu būt arī pazuduši.

Cits iemesls uzacu pazušanai varētu būt darba restaurācijas mēģinājumi, kuru dēļ tās palikušas aizvien nemanāmākas, līdz neapbruņotai acij pagaisušas pavisam. Arī patlaban gan nevarot apgalvot, ka uzacis pazudušas pavisam. Joprojām esot saskatāms viens smalks otas triepiens, kas iezīmē vienu uzacs matiņu virs modeles kreisās acs.

Leonardo da Vinči kodēšanas māksla grāmatā "da Vinči kods" ir ievērojami pārspīlēta, bet slavenais otas virtuozs arī dzīvē mīlējis ieslēpt kodos dažāda veida informāciju. Itālijas Nacionālā kultūras vēstures komiteja ir atklājuši, ka Monas Lizas acis glabā niecīgus cipariņus un burtiņus.

"Ar neapbruņotu aci nekas ievērības cienīgs neesot pamanāms, taču ar palielināmo stiklu simboli ir visai labi redzami," stāsta komitejas prezidents Silvano Vinseti.

Labajā acī esot saskatāmi burti "LV", kas varētu būt paša Leonardo da Vinči iniciāļi, kamēr kreisās acs simboli ir miglaināki un varētu būt gan "S", gan "B", gan "CE".

Simboli gan ir saskatāmi arī uz modeles fonā redzamā tilta arkas. Tur attēlota simbolu kombinācija "L2" vai arī "72".

Savukārt gleznas aizmugurē redzama ciparu virkne "149", ko tās atklājēji tulko kā gada skaitli, kuram pazudis pēdējais cipars. Šis atklājums varētu liecināt, ka glezna tapusi agrāk, kā līdz šim uzskatīts - jau 15. gadsimta 90. gados.

Skatoties uz muti, redzams pilnīgi nopietns un ciešs lūpu sakodiens bez jebkādām smaida pazīmēm. Tajā pat laikā, veroties uz gleznu kopumā, rodas sajūta, ka Mona Liza gleznā smaida. Šis acu apmāns radījis pamatu ne vienai vien mistērijai par Lizas apburto smaidu.

Eksperti gan uzskata, ka skaidrojums šim maģiskajam izskatam ir visai vienkāršs - gleznā attēlotā sieviete nesmaida, bet ja skatītāja acis tiek "aizmiglotas" vai arī modeles mute tiek uzlūkota vienīgi ar perifēro redzi, kad viņas sejas ēnas rada šķietamu lūpu kaktiņu šķiebšanos uz augšu.

To, ka sieviete bijusi pavisam nopietna, apliecina arī darba rentgena uzņēmums, kurš zem krāsas kārtas atklāj tā pirmatnējo skici. Tajā Florences tirgotāja sieva nepavisam nav priecīga nevienā rakursā, jo tajā nav ieskicētas arī sejas ēnas.

Agrīnas slavenā darba kopijas, kā arī vairākas citas gleznas versijas un skices ietver plašāku apkārtnes skatu, nekā Luvrā izstādītais darbs. Tiem visiem sānos ir redzamas kolonnas, kamēr "īstajai" Monai Lizai pie labās rokas ir redzama tikai viena kolonnas detaļa.

Ilgu laiku bijušas diskusijas par to, ka tā pēc da Vinči nāves ir samazināta, pielāgojot to kādam speciālam rāmim, vai Francijas karaļa galma stilam, taču patlaban šīs teorijas atkal ir atmestas. Zem rāmja redzama gleznas maliņa, kas vietām ir balta, norādot, ka attēls uz sāniem vairs nav turpinājies.

Jau agrāk ideja par to, ka slavenā glezna varētu būt samazināta šķita šaubīga, jo tā nav attēlota uz audekla, bet uz priedes koka dēlīšiem. Ja tie tiktu zāģēti, gleznas krāsas slānis varētu tikt sabojāts vai pat sadalīties, iezīmējot dēlīšu saskares vietas.

Gan pēc plašās ainavas aiz modeles muguras, gan gleznas kopijās skaidri saskatāmajām kolonnām spriežams, ka attēlā redzamā sieviete nosēdināta uz balkona vai terases. Grupiņa zinātnieku uzskata, ka aiz muguras redzamie kalni, tilts, upe un ceļš ir visai tēlaini, bet varētu būt attēlojums no Montefeltro reģiona, Itālijā.

Ģeomorfoloģe Olīvija Neši un māksliniece Rozeta Borkija skaidro, ka šādas upes, ezeri un kalni, kādi redzami Džokondas portreta fonā ir raksturīgi šim Itālijas apgabalam.

Šī teorija ne tikai norāda uz iespējamo gleznā redzamo ainavu, bet arī uz kārtējo versiju par attēlā redzamās sievietes personību. Tā apstiprina Vatikāna arhivāra Roberto Dzaperi uzskatu, ka attēlotā ir Pacifika Brandani - precēta sieviete, kas bijusi Džuliano Mediči mīļāko. Jāpiebilst, ka gleznas tapšanas laikā Mediči bijis trimdā Umbrijas hercogistē, kas atrodas Montefeltro reģionā.

Neatkarīgi no tā, kādu reģionu atspoguļo fonā redzamā ainava un kas ir bijusi gleznotā persona, zināms, ka darbs tapis Leonardo da Vinči darbnīcā Milānā un ainava bijusi tikai viņa mēģinājums attēlot kādu konkrētu reģionu.

Itāļu mākslinieks Rons Pikorillo uzskata, ka gleznā atklājis 500 gadus senu da Vinči rūpīgi noslēptu rēbusu. Viņaprāt slavenais mākslinieks darbā ietvēris trīs dažādu dzīvnieku attēlus.

Viņš darbā attēlotajos kalnos un mākoņos saskata lauvas, pērtiķa un buļļa galvas. Tās esot skaidri saredzamas, gleznu pagriežot uz labo pusi.

Tāpat viņš uzskata, ka no sievietes kreisās rokas sāna nāk ārā kas līdzīgs krokodilam vai čūskai. Pie šiem atklājumiem viņš nonācis, pētot senus leģendārā autora pierakstus.

"Īslevorthas Mona Liza", kā dēvē kādu pirms Pirmā pasaules kara Anglijā atrastu gleznu, tiek uzskatīta par vēl vienu Leonardo da Vinči "Monu Lizu". Tās nosaukums nāk no Londonas piepilsētas, kurā tā uzieta.

Ņemot vērā, ka "Mona Lisa" tapusi, kad Frančesko Džokondai bijuši aptuveni 24 gadi, šī gleznas versija tiek uzskatīta par daudz atbilstošāku teorijai par tās izcelšanos, nekā Luvrā esošais darbs. Šis darbs arī vairāk atbilst stāstam, ka tas nav līdz galam pabeigts, jo da Vinči saņēmis daudz izdevīgāku pasūtījumu un mainījis savu dzīvesvietu, nepabeigto versiju ņemot līdzi, kāda tā ir.

Tajā pat laikā darba tālākā vēsture, atšķirībā no Francijā esošā, nav zināma. Neskaidrs ir ne tikai tas, kā darbs nonācis Anglijā, bet arī tas, kam tas piederējis iepriekš. Eksperti nespēj noticēt versijai, ka slavenais mākslinieks būtu kādam atdevis nepabeigtu darbu.

Kāds daļēji kailas sievietes portrets, kura sakrustojusi rokas un ar savdabīgu smaidu sejā skatās tieši vērotāja acīs, visai acīmredzami atgādina da Vinči slavenāko šedevru. Šis darbs ne tikai ir līdzīgs, bet pilnīgi noteikti tapis 16. gadsimta pašā sākumā jeb vienā laikā ar pasaulslaveno "Monu Lizu".

Atšķirībā no Luvrā pakārtā darba, kurš reti pamet savu necauršaujamā stikla būri, kailās sievietes portrets vairākkārt mainījis savus īpašniekus un piedalījies neskaitāmās da Vinči daiļradi atspoguļojošās izstādēs.

Kailais portrets reiz piederējis Napoleona vēstniekam Vatikānā kardinālam Džozefam Fešam, bet vēlāk uzskatīts par pazudušu. Tas atkal atrasts 20. gadsimta sākumā, ieslēpts aiz paneļu sienas viņa bibliotēkā.

Eksperti uzskata, ka, lai gan darbs visdrīzāk tomēr nav paša ģēnija gleznots, tā noteikti ir precīza kāda zuduša da Vinči darba kopija. "Ir visai ticams, ka savulaik mākslinieks uzgleznojis arī kailu "Monas Lizas" versiju, no kuras bijis spiests vai nu atbrīvoties vai arī tā gājusi bojā citu iemeslu dēļ. Pirms tās pazušanas kādi mākslinieki vai viņa skolnieki radījuši vismaz vienu darba kopiju," uzskata mākslas vēsturnieks Karlo Pedretti.

1911. gada 21. augustā "Monas Lizas" vietā Luvras muzeja darbinieki uzgāja tikai četrus tukšus āķus. Lai gan darbs pirms tam netika īpaši izcelts citu Francijas galvenā muzeja glabāto vērtību vidū, tā pazušana kļuva par nebijušu sensāciju.

Tas radīja galvassāpes muzeja vadībai, jo atklājās, ka tur nav pienācīgas apsardzes. Turklāt par spīti vērtīgajiem fondiem brīvdienās milzu muzeju apsargājuši vien pāris cilvēki. Tāpat gandrīz visi darbi bija novietoti tā, ka tie bez pūlēm bija aizsniedzami un pat noņemami.

Līdz ar zādzību arī pati glezna iemantoja nebijušu slavu. Par to ziņoja gandrīz visas pasaules prese, turklāt žurnālisti pēkšņi atcerējās, ka aptuveni gadu pirms zādzības tās priekšā pašnāvību bija izdarījis kāds vīrietis. Tas radīja neskaitāmas spekulācijas par gleznai uzliktajiem lāstiem, da Vinči atstātajiem darbā iekodētajiem noslēpumiem un, protams, par neizprotamo Lizas smaidu.

Vēlāk gan izrādījās, ka gleznu nozadzis kāds mākslas darbu restaurators un Luvras darbinieks Vinsenzo Perudžia, kurš būdams itālis bija savas izcelsmes valsts patriots un uzskatīja, ka darbam jāatrodas Itālijā. Viņš tika pieķerts divus gadus pēc zādzības, kad centās darbu pārdot Florencē.

Lai gan zaglis tika noķerts un darbs atgūts, "Mona Liza" jau bija kļuvusi par ikonu un iemeslu, kā dēļ miljoniem cilvēku ik gadu doties uz Parīzi, lai stundām stāvētu rindā pie Luvras. Tieši Luvras muzeja popularitātes grandiozais pieaugums, kā arī zagļa izlaišana no ieslodzījuma pavisam neilgi pēc apcietināšanas joprojām daudzos raisa šaubas, vai gleznas nozagšana nebija paša muzeja reklāmas kampaņa, kas ik gadu tam ienes milzīgu peļņu.