Pamācība nezinīšiem: Kā atpazīt dažādus mūzikas žanrus  (25)

Šis apraksts nepretendē uz objektīvu mūzikas žanru aprakstu, bet gan ir vienkāršota un nepilna versija, kas robežojas ar joku, tomēr daudziem, izņemot profesionālus mūziķus un snobus, var pietuvināt mūzikas pasauli un tās nebeidzamos noslēpumus.

Mūzikas fanu sarunās strīdi par žanriem ir ikdiena. Mūsdienās to skaits ir izaudzis bezgalīgi liels, tāpēc šajā rakstā apskatīsim tikai pašus klišejiskākos - tos, kurus var redzēt jebkura mūzikas atskaņotāja ekvalaizerī.

Ja pavisam vienkāršo mūzikas žanru aprakstus, rokmūzika tiek raksturota kā varena, pamatīga mūzika, ko izpilda vareni un pamatīgi mūziķi - piemēram, grupas "Queen", "The Rolling Stones", "Led Zeppelin", "Pink Floyd" un tamlīdzīgi. Citiem vārdiem sakot, rokmūzika ir tā mūzika, ko radījuši cilvēki, kuru plakātus var redzēt depresīvu pusaudžu istabās.

Rokmūzikas skaņdarbos pilnīgi noteikti jābūt ģitāras solo, agresīvām un niknām bungu partijām, kā arī garmatainam grupas līderim. Solists, visticamāk, ķērc, bļauj, spiedz, katrā ziņā - par dziedāšanu to ir nosaukt grūti. Vai, ja arī viņš dzied, tad melodija ir tik dīvaina, ka grūti saprast, kas uzrādītos viņa asins analīzēs. Lai vai kā par spīti šim apstāklim, tas tāpat izklausās samērā neslikti un rokmūziku ir iemīļojuši miljoniem cilvēku visā pasaulē jau kopš iepriekšējā gadsimta vidus.

Ja šķiet, ka tieši šādas mūjzikas pavadījumā grēciniekiem jādeg ellē, visticamāk, skan kāds hard-rock gabals. Dziesmu struktūra var būtiski neatšķirties no tā, kā tā skan dziesmām, kurām klāt rakstīts rock, taču ģitāru skanējums atgādina ierūsējuša zāģa izdvestās skaņas. Vokāla skanējums izklausās tā, it kā pats vokālists pēdējos pāris mēnešus būtu pavadījis pamatīgi uzdzīvojot. Tā, visticamāk, arī ir taisnība.

Indie pop žanrā galvenais nereti ir mūzikas video, kurš izskatās tā, it kā būtu taisīts pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. Vai deviņdesmitajos. Katrā ziņā ne tā kā mūsdienās - efektu netrūkst. Ļoti iespējams, ka klipā ir redzama meitene rūtotā kreklā, džinsa šortos kā arī kāds pikaps, motocikls vai cits nestandarta transporta līdzeklis... Vai sērfošanas dēlis. Mūzika, kas skan klipa pavadībā, ir mikslis strap dažām notīm, kas spēlētas uz sintezatora un lipīgu basa līniju. Dziesmas teksts, visticamāk, stāsta par nelaimīgu mīlestību un to, cik ļoti tas viss ir vienalga.

Izteikti basi, simpātiski un ļoti uzpucēti izpildītāji, ne paŗāk dziļdomīgi teksti, bet videoklipos noteikti parādās kāda sieviete, kura aktīvi "darbina" ķermeņa apakšdaļu. Mūsdienās ar šo žanru sastopamies retāk, visbiežāk tad, kad ieslēdzam kādu mūzikas kanālu, kas tendējas uz deviņdesmito gadu vai šīs tūkstošgades sākuma periodu. Klipos visi cilvēki ir ģērbušies dārgās, taču neiedomājami neizskatīgās drēbēs.

Ja izpildītāji ir afroamerikāņi (vai arī Eminems), kuri rotājušies ar zelta ķēdēm, basi skan tā, ka rodas sajūta - vēl mirklis un plīsīs bungādiņas, pa virsu tam visam tiek bērts teksts, kuru nevar saprast, taču ik pa brīdim var izšķirt kādu lamuvārdu, visticamāk, skan reps. Mūsdienās gan repa mākslinieki ir progresējuši, taču lamuvārdu lietojums joprojām nav gājis mazumā.

Ja vienīgā deja, ko var iedomāties šīs mūzikas pavadījumā, atgādina epilepsijas lēkmi, skan dabsteps. Vai arī kāds dabstepa atvasinājums. Mazāk izglītotam cilvēkam pat varētu rasties sajūta, ka mūzikas atskaņotājs ir salūzis. Ja mūzikas atskaņotājs tiešām ir salūzis, atšķirību tāpat nevar pamanīt.

Ja mūzikas ritms ir lielāks par 120 km/h, bet apkārt visi kā aptrakuši danco - visticamāk, esaat nokļuvis drum'n'bass ballītē. Ritms skan tik agresīvi, ka varētu padomāt, ka mūziķi ir apēduši visas tabletes, kas pieejamas vietējā aptiekā. Paga...

Pēc iepriekšējo divu žanru apgūšanas, pat, ja nekad nebūs iespējas padziļinātāk iepazīties ar klasisko mūziku, noteikti viena atziņa radīsies uzreiz: klasiskā mūzika ir burvīga. Vijoles, čelli, klavieres, operetes, valši un simfonijas, Mocarts, Šūberts, Bēthovens, Čaikovskis - tas viss ir klasiskā mūzika, kuru var baudīt arī vienkārši atpūšoties. Beidzot!

Blūzs visbiežāk ir  mūzika, ko izpilda melnādains vīrieša, kuram nav sievietes vai sliktākajā gadījumā - no kura tikko aizgājusi sieviete. Vēl pastāv iespēja, ka viņš tikko ir zaudējis darbu. Katrā ziņā, viss ir slikti un skumji. Taču nekas nav zaudēts - mūzikas teksts visticamāk vēsta par to, ka, lai remdētu sirdssāpes, talkā jāņem viskijs. Daudz ciešanu, pat gaudu. Mūzikas pavadījumā būs dzirdama ģitāra, kura atgādina vecas filmas, un mutes ermoņikas.

Vienīgi jāņem vērā, ka iepriekš pieminētās lietas vairāk attiecināmas uz blūza klasiķiem, mūsdienās viss var būt pilnīgi citādi...

Šķiet, ka skan blūzs, tikai divdesmit reizes ātrāk. Ir iespējams sameklēt arī kādu mūzikas klipu, kur redzams vai nu Elviss Preslijs, vai arī kāds līdzīga paskata tips. Dziesmu tematika līdzīga kā blūzam, taču nu jau uz priecīgākas nots. Katrā dziesmā - par spīti visām problēmām - tiks izteikts aicinājums uz kādu ballīti.

Mūziku sastāda kontrabass, klavieres, bungas, saksafons un daži citi instrumenti, kurus grūti atšķirt vienu no otra. Grūti kaut ko saprast, ik pa brīdim liekas, ka instrumenti ir atskaņojušies. Visiem mūziķiem ir ārkārtīgi nopietnas un smieklīgas sejas izteiksmes. Ik pa brīdim kāds instruments spēlē solo, kas ilgst amplitūdā no minūtes līdz pusstundai. Jā, tas ir džezs!