No olvadu nosiešanas līdz mākslai - Mētras Saberovas stāsts  (62)

Mētru satieku LMA telpās 11. februārī, kas ir arī "Ēnu diena", kurā jaunajai māksliniecei pieteikušās divas ēnotājas. Tāpat gandrīz nemanāmi - gluži kā ēna - darbojas arī kāds cits mākslinieks - Klāvs Loris, kurš par Mētru uzņem dokumentālo filmu.

Pašlaik, veidojot diplomdarbu par sterilizācijas tēmu, Mētras lielākie iedvesmas avoti ir mākslinieki, kuri kā izteiksmes veidu izmanto savu ķermeni - franču laikmetīgās mākslas ikona ORLAN, kā arī Genesis P-Orridge un Lady Jaye Breyer P-Orridge, kuri laika gaitā, izmantojot savus ķermeņus, centušies "radīt bērnu" citādi - apvienojot divas pieaugušas būtnes vienā.

"Es pagaidām tiešā veidā nesaistu sevi ar ķermeņa mākslu, taču man pilnīgi noteikti ir jāzina, kas tur notiek," teic Mētra. Viņa runā tik ātri, ka brīžiem kļūst grūti izsekot domas pavedienam, taču atklāti, un ļoti daudz smaida.

Jautāta, kā viņa nonāca no domas par operāciju līdz darbībai, māksliniece stāsta: "Es zināju, ka ir šāda operācija, taču domāju, ka tā ir ļoti dārga. 2013. gada pēdējās augusta dienās es iegūglēju internetā, cik maksā sterilizācijas operācija. Woow - 250 lati! Nekad nebiju domājusi, ka tas ir tik lēti! Tad automātiski nodomāju - es to varētu izdarīt! Lai arī man nebija darba, nodomāju, ka 250 latus es noteikti varētu kaut kā sadabūt. Bet nākamā ideja bija - kāpēc gan to nesaistīt ar mākslu?"

Tomēr māksliniece sastapusies ar vairākiem šķēršļiem, un no draugiem - mediķa un jurista - noskaidrojusi, ka Latvijā viņai noteikti neviens neveiks sterilizāciju, jo viņa nav sasniegusi atbilstošu vecumu, viņai nav bērnu un nav arī medicīnisku indikāciju šādas operācijas veikšanai.

Vēlme esot bijusi spēcīgāka par šķēršļiem, tāpēc Mētra sākusi lūkoties, kur iespējams operāciju veikt. "Citās rietumu valstīs operācija bija daudz dārgāka nekā Latvijā, tomēr arī tur operāciju neviens nebūtu veicis, jo neatbilstu kritērijiem".

Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem internetā atrast klīniku Latvijā, Mētrai tādu izdevās atrast Taizemē, kur sterilizācijas operācija maksā apmēram 1000 eiro.

Lai veiktu kāroto operāciju, jaunā māksliniece sākusi meklēt darbu. Meklējumi ilguši apmēram sešus mēnešus. "Protams, es vēlējos citādu darbu, piemēram, gribēju strādāt par bārmeni, taču beigās mani pieņēma "Narvesen", kur nostrādāju 10 mēnešus. Ļoti daudzus CV sūtīju, bet nekas cits nesanāca".

Mētra stāsta, ka tobrīd, kad viņa krāja naudu un strādāja kioskā, kurš atrodas vistuvāk LMA, viņa vēl nestāstīja plašākam paziņu lokam ne par savām idejām saistīt operāciju ar mākslu, ne arī to, ka tādu operāciju plāno. "Pateicu vien katedras vadītājam un tādiem cilvēkiem, no kuriem vēlējos dzirdēt kādu spēcīgu viedokli, tomēr neguvu to, ko vēlējos".

Mētra atzīst, ka jau sākotnēji apzinājusies tik radikāla soļa "bonusa efektu". "Jā, es apzinājos, ka tas ir šokējoši, taču domāju - kāpēc lai es to neizmantotu? Es zinu, ka man tas nav galvenais. Tas, ka citi tam netic... Man ir diezgan vienalga!" atklāta ir māksliniece.

Mētra arī uzsver, ka ideālā sabiedrība, viņasprāt, būtu tāda, kuras pārstāvji ir gudrāki un citādi labāki par viņu - tādi, no kuriem var mācīties un attīstīties. "Nevienā brīdī klients nav bijis mana augstākā vērtība. Tomēr es nevienā brīdī uz tiem cilvēkiem neizgāzu dusmas, ka man ir jāstrādā "Narvesenā", es izgāzu dusmas par to, ka viņi ir stulbi.

Kā es pasaku, ka man riebjas cilvēki, man jau ir dusmas uz sevi par to, ka man ir dusmas. (..) Protams, ir arī jauki cilvēki, daži man ir atnesuši ābolīšus uz kiosku, bet kāda nepazīstama sieviete reiz atnesa ķirbi!" sajūsmināti stāsta Mētra.

Kad bija sapelnīta nauda braucienam uz Taizemi un operācijai, Mētra devās uz klīniku, kurā sarunāta operācija, taču atbraucot meiteni gaidīja visnotaļ nepatīkams pārsteigums - tiekoties klātienē, potenciālais ārsts tomēr atteicās nosiet viņas olvadus.

"Es sapratu, ka man ir jāatrisina šī situācija. Sūtīju vēstules daudzām citām slimnīcām. Neilgi pirms prombraukšanas tomēr atradu klīniku, kur man veica operāciju. Tā ilga apmēram 10 vai 15 minūtes. Man tagad ir brūcīte, ko nosedz biksītes...

Tas patiesībā bija jautri - aizgāju uz slimnīcu 6.30, deviņos bija plānota operācija, mani piereģistrēja, izmērīja pulsu, paņēma asins analīzes, viss bija ļoti kārtīgi šajā privātajā slimnīcā. Māsiņas baltos halātiņos - superīgas tādas! (..) Man bija jautri! Man bija pingvīnu zeķītes, ko māsa uzdāvināja, tas zilais paltraks, sataisīju selfiju..." pārdzīvotajā dalās māksliniece.

Kad Mētra pamodās no narkozes, jautrība uz laiku bija pagaisusi. "Kad pamodos no narkozes, man bija pretīgi. Es aizmigu. Pēc kādām piecām stundām jau biju augšā un braucu atpakaļ uz hosteli".

Mētra uzsver, ka veiktā sterilizācija nekādā veidā neesot dumpošanās pret sabiedrību. "Tas ir tas, ko es gribēju izdarīt. Es negribu bērnus un esmu kārtīgs cilvēks. Es negribu šo iespēju - dzemdēt. (..) Man patīk, ka man ir krūtis, taču man nav būtiski, vai mani uzskata par sievieti."

Vaicāta par citiem tik radikālas operācijas argumentiem, Mētra noteic, ka viņai pietiek ar galveno - "es negribu". "Mans mērķis ar šo savas operācijas publiskošanu ir nevis likt cilvēkiem man piekrist vai atbalstīt, bet izrādīt, ka viņu noraidošie viedokļi ir veidoti no paradoksālām implikācijām.

Šī operācija paver daudzus jautājumus dzimuma un dzimtes, un feminisma tēmā, kas ir sarežģīti, bet šādus daudznozīmīgus jautājumus ir vieglāk uztvert vienkāršotā, pat varbūt smieklīgā veidā, kam ļoti labi der māksla.

Tāpēc es veidošu dažādus darbus dažādos medijos, kas norāda uz konstrukciju "sieviete", kā, piemēram, mini ģipša objektiņi - kaķīši un sēklinieki, kuri pavisam rotaļīgā veidā norāda uz atšķirīgajām gaidām no vīrieša un sievietes kā ģimenes veidotājiem, kā arī izceļ skatījumu uz sterilizāciju kā apzinātu lēmumu, ko pieņem cilvēks attiecībā uz sevi, salīdzinot to ar kaķīšu, piespiestas darbības saņēmēju, sterilizāciju," tieša ir Mētra.

Ja kāds māksliniecē Mētrā ir atpazinis meiteni, kura pirms vairākiem gadiem festivālā "Positivus" grupas "The Hobos" koncerta laikā atkailinājās, jā - tā patiesi ir viņa. "Ja es būtu zinājusi, ka tas nonāks internetā, es toreiz to nebūtu darījusi. Patiesībā jau man nemaz tik ļoti nepatīk "The Hobos" - tikpat labi viņu vietā varēja būt "Duets Sandra". Nedomāju, ka man vajadzētu sevi reabilitēt šajā sakarā!" teic māksliniece.

"Ūdrītis, piesakot dziesmu "Take Off" aicināja publiku izģērbties. Solīja balvu tam, kurš uznāks pliks uz skatuves. It kā tad viens puika esot jau meties ārā un rausies uz skatuves, nezinu, neredzēju. Apsardze šo aiz krāna atvilkusi atpakaļ. Tad izģērbās viena meitene. To gan redzēju, viņa stāvēja man tieši blakus. Plecu pie pleca. Tāpēc varu teikt, ka nieki, neizģērbās jau viņa pavisam, biksītes palika. Gaišas biksītes.

Tā, kas notika tālāk?

Cēlām meiteni pāri skatuves barjerai, lai taču viņa tiek uz skatuves pie Ūdrīša pēc balvas. Apsardze meta šo atpakaļ. Jau šajā vietā mani pārņēma lielākā neizpratne. Vai tad šeit tiešām nav rokfestivāls? Un ko pats Ūdra kungs - vai nu nebija īstais brīdis iestāties par paša aicināto meiteni? Ej tu uz Pienu spēlēt. Neko darīt, palikām ar meiteni turpat pirmajā rindā. Apsargs, tas, pavecais ar terminatora saulesbrillēm, atkal mums kaut ko uzrēja. Kaut uzvedāmies taču rāmi. Kaut kāda bundža aizlaidās viņa virzienā, bet ne trāpīja, ne es to metu. Bet pēc kāda brīža vecais kareivis norādīja uz mani ar pirkstu, un tūdaļ divi jauni puiši sagrāba mani aiz rokām uz aizvilka prom. Izveda ārā, noplēsa aproci. Festivāls man bija beidzies," tās dienas notikumus apraksta Eiropas balvas literatūrā ieguvējs Jānis Joņevs.