Runāt par karu, nelejot eļļu ugunī. Saruna ar igauņu drāmas '1944' režisoru Elmo Niganenu  (13)

Filmas sižets vēsta par to, ka tūkstošiem igauņu vīriešu bija spiesti karot divu naidīgo spēku pusē un cīnīties pret tautiešiem. Filma ir pārdzīvojumu, satriecošas pieredzes, baiļu un sāpju pilns stāsts par jauniem cilvēkiem - Karlu, kurš karo nacistiskās Vācijas armijā, un Juriju, kurš ir Sarkanās armijas seržants. Lai arī viņiem lemts būt katram savā barikāžu pusē, izšķirošajā kaujā abu jaunekļu likteņi savijas vienā.

Otrā pasaules kara laikā 55 tūkstoši igauņu tika iesaukti Sarkanajā armijā un vismaz 72 tūkstoši karavīru nokļuva Trešā reiha armijā. Svešajā karā viņi bija spiesti cīnīties cits pret citu, lai gan ne nacistiskās Vācijas, ne Padomju savienības uzvara nesolīja neko labu. Arī latviešu liktenis izvērtās līdzīgi.

Niganens ir priecīgs, ka filmu "1944" izrādīs arī Latvijā. "Latviešiem un igauņiem ir daudz vairāk kopīga nekā mēs ikdienā par to domājam. Protams, esmu satraucies, ko latviešu skatītāji domās par šo filmu, bet vēl vairāk mani satrauc tas, vai viņi vispār nāks to skatīties. Kurš gan cits, ja ne latvieši, sapratīs šo filmu, to, ko caur to esmu vēlējies skatītājiem nodot?" viņš retoriski vaicā.

Režisors norāda, ka filma veidota tā, lai to saprastu, bet par to nestrīdētos visas Otrajā pasaules karā iesaistītās valstis. Tomēr Niganens pauž uzskatu, ka, lai arī Otrā pasaules kara notikumi nav saudzējuši nevienu, karā visbēdīgāk klājies mazajām tautām. "Lai arī tas varbūt skan ciniski, ir atšķirība – 10% no miljona vai 10% no simts," viņš saka.

Uz jautājumu par igauņu un latviešu tautām kopīgo un atšķirīgo Nīganens atbild: "Manuprāt, lielākā atšķirība ir tā, ka vēsturiski Rīga Krievijas Impērijas laikā bijusi rūpnieciski attīstītāka pilsēta. Turklāt visos laikos "svešā zābaka" ietekme Latvijā bijusi vairāk jūtama, nospiedošāka, pret to bijis sāpīgāk jācīnās".

Filmas budžets sasniedzis divus miljonus eiro. Režisors norāda, ka summa būtu bijusi daudz lielāka bez Igaunijas armijas un brīvprātīgo atbalsta.

"Lielākoties bija tehniska rakstura grūtības – piemēram, kur dabūt autentisku tanku, kas kustētos, bet vēl grūtāk bija neizveidot filmu, kas abās pusēs karojošajiem plēstu brūces. Par karu ir jārunā, tomēr ne tā, lai lietu eļļu ugunī.

Veidojot filmu, vēlējos, lai to skatītos kā vienas, tā otras puses veterāni. Negribēju, lai kāda no pusēm vēlētos teikt, ka viņu savainojumi asiņo, izraisot pretreakciju. Mums ir jādzīvo tālāk. Ir 21. gadsimts. Es negribētu, lai kaut kas tik briesmīgs atkārtotos vēlreiz, bet runāt par to vajag.

Otrā pasaules kara laikā daudziem nebija izvēles. Visu noteica dzimšanas gads – pēc tāda principa iesauca karavīrus gan vienā, gan otrā pusē. Tomēr gan vienā, gan otrā pusē esošos vienoja tas, ka viņi visi domāja par savu valsti. Neviena izvēle taču toreiz nesolīja neko labu," teic Niganens.

Jautāts, kurš ir emocionālākais brīdis filmā, režisors atklāj, ka tā ir divu personāžu saruna, kad viens saka otram: "Nevainīgie jūt vainu, bet vainīgie nejūt neko".

Režisors, kuram ar Latviju saistās daudz siltu atmiņu, sarunā pauž cerību, ka filmu Latvijā noskatīsies arī radošā komanda, kas viņa vadībā Nacionālajā teātrī strādāja pie Antona Hansena Tammsāres darba "Zeme un mīlestība. Kārena. Indreks" iestudējuma. "Par šī iestudējuma tapšanu man ir ļoti gaišas atmiņas. Mani igauņu draugi pat sacīja, ka viņiem šī izrāde patikusi labāk par Igaunijā iestudēto. Ļoti ceru, ka "1994" Latvijā noskatīties Dita [Lūriņa], Uldis [Anže], Jānis [Skanis] un visa pārējā komanda," teic Niganens.