Grupu veido trīs dalībnieki - Maksims Kulša - vokālists un ģitārists, Alekss Siņica, kas spēlē basģitāru, un Pāvels Mihaloks, kas darbojas ar sintezatoriem un bungmašīnu. Visi trīs ir no Minskas, taču grupas nosaukums "Super Besse" ir patapināts no kāda slēpošanas kūrorta Francijā.
Debijas albums savukārt nosaukts par godu šī kūrorta pasta indeksam - "63610*". Ansamblis pastāv tikai pāris gadus, taču jau tagad ir ieguvis kritiķu atzinību un pamazām iekaro dažādas Eiropas skatuves. Grupa spēlējusi visās Baltijas valstīs, Krievijā, Somijā un citur, taču viņu nākotnes plāni saistās ar citiem Eiropas festivāliem un šovkeisiem.
Latvijā grupa uzstājusies visai bieži - gan "Positivus" festivālā, kur grupa atgriezīsies arī šogad, gan dažādos bāros un klubos. Visi šie koncerti ir bijuši labi apmeklēti - grupas reputācija iet viņiem pa priekšu, un atsauksmes par spēcīgajām performancēm piesaista arvien jaunus klausītājus.
Savā mūzikā "Super Besse" veiksmīgi apvieno postpanka dinamisko ritmu un agresīvo basu, papildinot skanējumu ar aukstām, tumšām sintezatoru partijām. Lai arī ierakstos grupa skan visai sintētiski, koncertos to atsver vokālista ekspresivitāte un ģitāru partijas, kas lieliski iederētos arī kādā rokgrupā.
Ar grupu tikos īsu brīdi pirms debijas albums tika oficiāli izdots. Taustiņnieks Pāvels jeb Paša bija saguris no iepriekšējām intervijām, tāpēc runāju ar solistu Maksimu un basistu Aleksu. Puiši ir vienkārši, atsaucīgi un aizrautīgi. Angļu valoda joprojām sagādā nelielas grūtības un daļa sarunas aizrit krieviski, taču valodas barjeru radīto distanci pārvar entuziasms.
Redzēju jūs Tallinas Mūzikas nedēļā. Manuprāt, jūs bijāt vieni no spēcīgākajiem festivāla dalībniekiem - arī citi kritiķi to atzina. Pēc tam paklīda baumas, ka jūs izdos kāda britu izdevniecība, bet te pēkšņi jūsu albums iznāk latviešu "I Love You Records" paspārnē. Kā tā?
Maksims: Pēc mūsu koncerta Viļņā, pagājušogad, mūs uz sarunām uzaicināja britu leibls, bet šī gada laikā mēs tomēr nonācām pie sadarbības ar "I Love You Records". "Louder Than War" - leibls, ar ko mēs iepriekš runājām, izdos mūsu albumu savā reģionā.
Kā nākas, ka jūs sākāt sarunas ar latviešu izdevniecību?
Maksims: Mēs satikāmies ar izdevniecības pārstāvjiem vienā no iepriekšējām Tallinas Mūzikas nedēļām, pēc tam mūs uzaicināja spēlēt "Positivus" festivālā, pēc tam mums piedāvāja spēlēt arī citās vietās Latvijā.
Tas ir labs globalizācijas piemērs - mūsdienās valstu robežas nav šķērslis.
Maksims: Jā. Pirms diviem gadiem mēs sūtījām mūsu materiālu dažādām izdevniecībām un festivāliem, bet nebija nekādas atsaucības. Tāpēc ir ļoti svarīgi tikties dzīvē un radīt pirmo iespaidu, kas paver tālākas iespējas.
Pēdējā laikā par jums raksta daudzi mediji, kritiķi ļoti atzinīgi par jums izsakās. Tajā pat laikā jūs esat salīdzinoši jauna grupa - vai tas nāk negaidīti vai tomēr viss ir noticis dabiski?
Maksims: Mēs par to tā īsti nedomājam. Viss ir noticis ļoti ātri, tā, it kā mēs būtu iekāpuši vilcienā, kas ļoti ātri brauc uz priekšu. Koncentrējamies uz mūziku, mēģinām spēlēt labus koncertus, bet atzinība, protams, ir patīkama, lai arī tas viss tiešām ir nācis diezgan negaidīti.
Teju visi, runājot par jums, salīdzina jūs ar "Joy Division", arī ar Viktoru Coju un "Kino". Vai jūs tam piekrītat?
Alekss: Pirmo reizi dzirdu, ka mūs salīdzina ar "Kino".
Maksims: Salīdzinājumi parasti ir visai nevērīgi. Ja kāds dzird postpanku, kurā skan teksti krievu valodā, visi uzreiz domā par Coju. Bet lielākā daļa cilvēku, kas tā salīdzina, nezina nevienu citu krievu postpanka grupu.
Man gan šķiet, ka jūs vairāk līdzinaties Pjotram Mamonovam, grupai "Zvuki Mu".
Maksims: Jā, viņam mēs esam līdzīgāki, manuprāt. Bet ne skaņas ziņā, drīzāk noskaņas, attieksmes dēļ.
Kāda mūzika jūs visvairāk ir iespaidojusi?
Maksims: Katram grupas dalībniekam tas ir citādāk. Tāda veida mūziku, kā klausos tagad, iepazinu, kad man bija kādi septiņpadsmit gadi. "Interpol", viss klasiskais postpanks... Gāju cauri visa žanra vēsturei.
Alekss: Arī man ļoti patīk "Interpol". Faktiski tās bija dažādas ārzemju grupas, kurās bija spēcīga basa līnija. Tas bija galvenais, kas piesaistīja manu uzmanību. Tam gan nebija obligāti jābūt postpankam, vienmēr esmu klausījies diezgan daudz amerikāņu indī grupu.
Jūs dzīvojat Baltkrievijā, kur šobrīd nav pati vieglākā politiskā situācija. Īpaši neseno Ukrainas notikumu kontekstā. Postpanka mūzikā parasti ir protesta elements, kas vērsts uz konkrētu mērķi. Vai jums šīs lietas ir saistītas?
Maksims: Jā, postpanka mūzikā pastāv pretošanās gars, bet mūsu grupā tas nav vērsts pret kaut ko politisku. Mūsu mūzika drīzāk vēršas pret dažādām cilvēku īpašībām, pret ļaunumu cilvēkos.
Alekss: Lai arī ir lietas, pret ko mēs iebilstam, mūsu mērķis nav pret kaut ko obligāti protestēt - mēs vienkārši gribam spēlēt. Diezgan daudz cenšamies abstrahēties no apkārt notiekošā.
Par spīti tam, jums ir ļoti spēcīga enerģija, īpaši koncertos. Jūs atšķiraties ar savu atdevi - koncertos ir sajūta, ka jūs patiešām izliekat sevi par 100 procentiem.
Maksims: Jā, ir arī diezgan daudz dusmu... Bet mēs arīdzan cenšamies vienkārši spēlēt kvalitatīvus koncertus.
Jūs esat ļoti aktīvi sociālajos tīklos - "Facebook" un "Instagram". Vai, jūsuprāt, tas mūsdienās ir būtiski?
Alekss: Jā. Mūsdienās tas ir ļoti aktuāli. Ja ir iespēja ikdienā komunicēt tieši ar saviem faniem - kāpēc gan to neizmantot?
Maksims: Agrāk cilvēki mēģināja nokļūt radio apritē, tagad tā vietu ir ieņēmis internets.
No malas vērojot, šķiet, ka veltāt daudz enerģijas, lai izstrādātu savu vizuālo tēlu - albuma noformējumā, visos foto, ko teju ik dienu publicējat.
Maksims: Tas tā dabiski ir noticis. Mums ir diezgan jautri ar to visu noņemties.
Daudzi cilvēki uzsver tieši jūsu koncertu kvalitāti. Pateicoties tam jūs arī ieguvāt savu reputāciju. Vai jūsu grupai tas ir svarīgāk kā ieraksti?
Maksims: Rakstot albumu, mēģinājām to enerģiju pārnest ierakstā.
Alekss: Gribētos domāt, ka vismaz daļēji arī sanāca.
Maksims: Man šķiet, ka izdarījām visu, ko šobrīd varējām. Iespējams, pēc 35 gadiem domāsim citādāk.
Kā jūs rakstījāt albumu?
Maksims: Pirmos mūsu EP ierakstījām mājās, īpaši neiespringstot uz studijas skaņu, bet šim albumam lielāko daļu rakstījām studijā. Taču arī tagad sanāca sintezatoru un bungmašīnas partijas rakstīt mājās, manā virtuvē.
Jūs esat spēlējuši Baltijas valstīs, Krievijā, Somijā. Tūlīt spēlēsiet arī Francijā un Vācijā. Diezgan aktīvi kāpjat pa karjeras kāpnēm.
Maksims: Jā, pašiem grūti aptvert notiekošo, bet ir ļoti patīkami.
Kā jūs satikāties, kā izveidojāt grupu?
Maksims: Mēs ar Aleksu spēlējām citā grupā jau iepriekš. Vienā brīdī satikām Pašu un sākām spēlēt bez jebkādām ekspektācijām, intuitīvi.
Kā sākās ideja par "franču" imidžu? Pirmie jūsu ieraksti ir ar nosaukumiem franču valodā, arī nosaukums ir franču izcelsmes.
Maksims: Alekss atrada mūsu nosaukumu - "Super Besse" ir slēpošanas kūrorts Francijā. Krieviski tas nedaudz izklausās pēc "Super velniem", mums iepatikās. Rīt spēlēsim tieši tajā kūrortā, būs interesanti, tas šobrīd ir slēgts, jo sezona ir beigusies.
Jūs esat spēlējuši visās Baltijas valstīs. Vai esat iepazinuši arī šī reģiona mūziķus?
Maksims: Pirms šeit spēlējām, nezinājām neko. Varbūt vienīgi "Brainstorm".
Alekss: Vēl arī grupu "Tesa".
Maksims: Tagad esam spēlējuši kopā ar "Junk Riot", "Get Your Gun", "Carnival Youth", "Martas Asinīm" un citām grupām.
Vai neesat domājuši par to, ka grupai vajadzētu bundzinieku?
Maksims: Pagaidām nē. Mums ritms ir tik ātrs, ka grūti būtu atrast kādu, kas to varētu izspēlēt.
Alekss: Bet, ja kādā brīdī jutīsim, ka ir vajadzība pēc tā, sāksim meklēt.
Jūs koncertos uzvedaties ļoti ekspresīvi, arī fiziski sevi nežēlojat. Kāpēc tā?
Maksims: Mēs to nedarām speciāli. Kad sākām spēlēt, gribējām noreducēt grupu līdz minimumam. Ja uz skatuves mēģini kaut ko kontrolēt, nekas maģisks nenotiks. Tā nu mēs ļaujam visam notikt brīvi. Spēlējot ir spēcīga enerģija, aizmirstas viss pārējais.
Kādi ir jūsu plāni nākotnei?
Maksims: Mēs gribam turpināt darboties, spēlēt, koncertēt un taisīt ierakstus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
