Kuriozi, pārpratumi un negadījumi Cēsu Mākslas festivāla aizkulisēs  (8)

Festviāla ietvaros jau desmit gadus notiek gan akadēmiskās mūzikas koncerti, gan vizuālās mākslas izstādes un dažādas performances, diskusijas, teātra un operas izrādes.

Gatavojot Verdi operas "Aīda" iestudējumu pirmajam festivālam, organizatori bija uzaicinājuši ļoti dārgu un slavenu itāļu operdziedātāju – spožo soprānu Amarilli Nica (Amarilli Nizza). "Bijām visu kārti likuši uz šo solisti, un mums pat bija izdevies pierunāt Ilmāru Blumbergu uzbūvēt dekorāciju brīvdabas izrādei. Bijām saaicinājuši sponsorus un vēstniecību darbiniekus, Cēsu pašvaldība mums bija piešķīrusi lielus līdzekļus, un visiem biju sasolījis, ka tas nu būs kaut kas vienreizējs un grandiozs," desmit gadus seno notikumus atminas Žagars. "Vēl mēģinājumā ar itāļu dīvu viss bija kārtībā, taču dažas stundas pirms izrādes dziedātāja zvanīja, lai pavēstītu, ka viņa ir sabrukusi, vienubrīd pat noģībusi un, visticamāk, izrādē vakarā nedziedās. Atceros to sajūtu, kad staigāju pa viesnīcas gaiteni un domāju: ārprāts, ko lai es daru?! Iedomājieties: pie mums atbraukusi patiešām liela zvaigzne, kurai ir visas iespējamās medicīniskās apdrošināšanas, kurš ārsts viņai vispār riskēs ķerties klāt, turklāt Cēsīs un vēl sestdienā?"

Izmisumā Juris zvanījis savām draudzenēm medmāsiņām, kas pa ziemu strādā Žagarkalnā un teicis: meitenes, kaut kas ir jādara! "Viņas man noticēja situācijā, kad cits ārsts pat šļirci nevilktu ārā, un kad viņām teicu: meitenes, man tā dāma ir jāpieceļ kājās! Māsiņas atbrauca uz viesnīcu, mērīja dziedātājai spiedienu un prasīja – ko tu gribi, lai mēs darām? Atteicu: dariet, ko gribiet, bet viņai deviņos vakarā ir jābūt uz skatuves un jādzied Aīda!" Juris smejas. Tālāk viss risinājies kā filmā: māsiņas dziedātājai vēnā iespricējušas, kā viņš saka, "neiedomājami jaudīgas zāles", bet tikmēr pats Žagars zvanījis operdziedātājai Inesei Galantei un apjautājies, vai viņa varētu nodziedāt Aīdas lomu. "Inese atbildēja – labprāt, taču līdz vakaram nevar fiziski iemācīties šo visai sarežģīto muzikālo partiju, jo ļoti sen šo lomu neesmu dziedājusi". Gaidot, kā atrisināsies visnotaļ dramatiskā situācija, Juris pie sevis domājis: "Tā, Žagar, nu tu esi dabūjis lielāko sitienu zem jostasvietas sava mūža laikā. Tas ir mans pirmais festivāls, kura lielākā zvaigzne noģībst! Kurš man vēl pēc tam ticēs un dos naudu, turklāt – man taču jāatdod nauda par biļetēm tiem vairāk nekā divtūkstoš cilvēkiem, kas gribēja noskatīties šo izrādi..." Par laimi, izrādījies, ka zāļu hiperdeva, ko Cēsu medmāsiņas ielaida dīvai vēnā, iedarbojušās pārsteidzoši labi: pēc 45 minūtēm dziedātāja mundri pielekusi kājās un izcili spoži "Aīdā" nodziedājusi savu partiju.

Atceroties festivāla pirmsākumus, tā mūzikas programmas vadītāja Indra Lūkina min Karla Orfa kantātes "Carmina Burana" iestudēšanu toreizējā Cēsu Kultūras namā (tajā pašā ēkā, kur tagad atrodas jaunā Vidzemes koncertzāle "Cēsis" – red.). "Kad braucām skatīties vietu, kur kantāti atskaņot, Juris Žagars, būdams cēsinieks, par Kultūras namu teica – tur neko nav vērts taisīt, jo cēsinieki neiet uz Kultūras namu!" Taču, kopā ar komponistu Arturu Maskatu apskatot ēku, secinājām, ka tur tomēr ir lieliska akustika, un lielie koncerti taču kaut kur jātaisa. "Pirms atklāšanas koncerta, ņemot vērā mākslinieka Ģirta Muižnieka izvēlēto krāsu paleti, tika pārkrāsotas Kultūras nama vestibila sienas, kas pirms tam bija nebaudāmi zaļas. Meistari, kas to darīja, teica apmēram tā: tas nu gan ir kaut kāds "sviests"," Indra, atceroties šo epizodi, sirsnīgi smejas un priecājas, ka kopā ar toreizējo ļoti atsaucīgo Kultūras nama direktori Iju Grozu visu izdevies pabeigt godam. "Tā gada festivāla atklāšanas koncerta fotogrāfijās var redzēt, ka Kultūras nams bija pārbāzts līdz augšai." Indra Lūkina arī atgādina, ka viena no solistēm kantātē bija toreiz jaunā un daudzsološā lietuviešu operdziedātāja, tagad jau pasaules slavu iekarojusī Asmika Grigorjana. "Tas bija varens koncerts, un tad bija sajūta – jā, tas aizies! Koncerta pirmajā daļā spēlēja pianists Vestards Šimkus, kurš toreiz ieskandināja pilnīgi jauno flīģeli." Festivāla rīkotāji paši lepojas, ka šis un vēl citi koncerti deva impulsu tam, ka Cēsīs šī vieta – Kultūras nams – ir jārekonstruē par koncertzāli, ceļot to tur, nevis jaunā vietā, kā sākotnēji bija iecerēts.

Viens no festivāla mūzikas programmas līdzautorēm Indras Lūkinas mīļākajiem stāstiem saistās ar jauniešu "ievilkšanu" festivālā. Tas noticis tieši caur "Zvannieku" mājām un Cālīšu ģimeni [mācītāju Juri Cālīti un viņa dzīvesbiedri Sandru Dzenīti-Cālīti – red.]. "Tuvojoties pirmajam festivālam, Sandra Cālīte Jurim Žagaram jautāja, vai viņam ir kādas idejas par vasaras darbu "Zvannieku" bērniem un jauniešiem. Pateicoties šai sarunai, festivālā vairākus gadus strādāja "Zvannieku" pusaudži, kuriem mākslas izstādē tika uzticēti dežurantu un izstādes uzraugu pienākumi." Atminoties šo veiksmīgo sadarbību, īpaši siltus vārdus Indra Lūkina velta Vizbulītei un Maigai, kuras nu jau kļuvušas par īstām festivāla patriotēm un būtisku festivāla organizatoru komandas sastāvdaļu. "Vēl jau pie mums savulaik strādāja trīs Somālijas bēgļi, kas tolaik mitinājās "Zvanniekos" pie Cālīšu ģimenes. Joprojām viena no manām mīļākajām fotogrāfijām ir tā, kurā redzams nu jau aizsaulē aizgājušais mākslinieks Ilmārs Blumbergs un somāliešu puiši Nasirs un Huseins, kuri pie mums darbojās kopā ar pārējiem "Zvannieku" jauniešiem. Viņi ļoti cītīgi uzklausīja gan festivāla mākslas programmas galvenās kuratores Daigas Rudzātes, gan mākslinieku skaidrojumus par izstādē apskatāmo, par to, kam jāpievērš uzmanība, un arī – kas viņiem jāpastāsta izstādes apmeklētājiem." Abi somālieši izstādē darbojušies ļoti apzinīgi, apmeklētājiem cītīgi stāstot par izstādē redzamajiem darbiem, turklāt to darījuši latviski!

"Reiz Raimonds Pauls festivālā kopā ar Radio bigbendu atskaņoja džeza svītu – šķiet, piecās vai sešās daļās. Un es tiešām neesmu tik izglītots mūzikā, lai saprastu, ka svītai vienmēr ir vairākas daļas. Izrāžu vadītāja tieši tobrīd bija pagājusi malā, tādēļ, kad vienubrīd iestājās klusums, mūziķi bija beiguši spēlēt un cilvēki aplaudēja, devos uz skatuvi pieteikt nākamo skaņdarbu. Tajā brīdī Pauls saka: būs vēl!"" stāsta Juris. Viņš aizgājis atpakaļ uz aizskatuvi un jautājis izrāžu vadītājai, kādēļ viņa nav brīdinājusi par skaņdarba garumu, taču viņa atteikusi, ka arī pati nesaprotot, kura daļa tagad skan. "Tā es tieši trīs reizes uz skatuves izskrēju nepareizajā vietā, lai pārtrauktu džeza svītu. Turklāt pats vienmēr esmu ārdījies par to, ja kāds skaņdarba laikā nevietā vai iebrēcas kāds bērns..." Pēc tam Pauls ar viņam piemītošo humoru komentējis: "saprotu, ka Žagars mani izmisīgi centās dabūt nost no skatuves, bet, piedodiet, man tas gabals tomēr bija jānobeidz..."

"2013. gadā festivāla izstādē piedalījās lietuviešu mākslinieki un, kā zināms, tas ir nopietni, jo tikai retais no viņiem neciena alkoholu, turklāt viņu projekti parasti ir mega lieli un iespaidīgi. Tāpēc, kad ierodas lietuviešu mākslinieki, Cēsis sāk iespringt," atzīst Žagars.

Tā nu kaimiņvalsts mākslinieks Daiņus Liškevičus pirms pāris gadiem gatavojis savu performanci – dūmu skulptūru ar nosaukumu "Vienas minūtes portrets, kur Džordžs Mačūnas saka čau". Veselu nedēļu mākslinieks dzīvojis zināmā reibuma stadijā. "Es diezgan stipri nervozēju, jo ar šo performanci Alus brūzī bija paredzēts atklāt festivālu. Dienas divas pirms atklāšanas sāku nomierināties, jo redzēju, ka mākslinieks ir parādījies brūzī, staigā, domā un cilā priekšmetus, kas izskatījās pēc lielām konservu bundžām, norādot, ka tās paredzētas performancei. Festivāls tikko bija svinīgi atklāts, bija izskanējušas runas, kad parādījās lietuviešu mākslinieks – diemžēl daudz ļaunākā stāvoklī nekā iepriekšējā dienā – un dažādās valodās mēģināja paskaidrot, ka tūdaļ sāksies performance, bet pēc tam visai pašpārliecināti visām lielajām bundžām, kas bija sakrāmētas gar vienu brūža sienu, pielaida uguni. Izrādās, tās bija bundžas, ko karakuģi izmanto, lai radītu dūmu aizsegu. No kādiem padomju armijas krājumiem mākslinieks šīs piecpadsmit bundžas bija dabūjis, es nezinu, bet viņš aizdedzināja visas piecpadsmit. Tad visnotaļi smirdīgajos dūmos ietinās ne tikai viss Alus brūzis un viesi, bet puse pilsētas. Dūmi bija tādi, ka viesi viens otru vispār neredzēja, nemaz nerunājot par mākslinieku, kurš brīdi pa brīdim no tiem iznira. Turklāt daudzi viesi klepoja un vienam otram bija sākusies panika.

Taču vislabākais skats pavēries tad, kad milzīgais dūmu mākonis ietinis kaimiņu māju, kurai bija atvērti visi logi. Pēkšņi no dūmiem izpeldēja ar notiekošo ļoti neapmierināts vietējais iedzīvotājs, pagriezās pret mūsu smalko publiku un sāka lamāties necenzētiem vārdiem – īstu ditirambu gūzmu," atceras Juris. To, ka noticis negadījums, sapratusi vien daļa publikas, ārzemju viesi šo visu uztvēruši kā performances sastāvdaļu, sakot: "Tas bija tik iespaidīgi!". Kad Juris māksliniekam pēc performances jautājis, ko viņš priekšnesuma laikā vispār domājis, atbilde bija: "Es nekad to nebiju mēģinājis, tāpēc man likās – jo vairāk, jo labāk..."

Saistībā ar mūsu kaimiņvalsts māksliniekiem šis nav vienīgais stāsts, jo festivāla rīkotāji itin labi atceras 2012. gadu, kad Cēsu Alus brūža pagalmā tika izstādīts milzīgs, melns, piepūsts gumijas spilvens, kam bija arī atbilstošs nosaukums "Melnais spilvens" ("Black pillow"). "Tie bija krīzes gadi. Spilvenu atveda ar lielo kravas mašīnu, ilgi pumpēja ar kompresoriem, un tad tas tā maģiski valstījās vējā pa visu brūža iekšpagalmu. Mākslinieki par savu darbu teica, ka "tur iekšā ir visi krīzes sūdi"". Milzīgais spilvens visiem paticis un bijis ļoti populārs objekts. "Kad darba autoriem prasījām, vai to nevajag piesiet, jo vasarā mēdz būt stipri vēji, viņi teica – nē, tas ir pietiekami smags un nekur neaizlidos."

Kādudien septiņos no rīta Juris, nepatīkamu priekšnojautu mākts, zvanījis festivāla tehniskajam direktoram, lai liktu milzīgo mākslas objektu piestiprināt ar siksnu, jo strauji cēlies vējš. Pēc piecpadsmit minūtēm puisis atzvanījis, lai pateiktu, ka glābšanas darbi sākušies par vēlu – spilvens jau ticis pacelts gaisā, pārmests pāri brūža sētai, ielidojis kokos un, protams, ticis saplēsts. "Tas bija ļoti dārgs mākslas darbs, turklāt pēc divām nedēļām tam bija jābrauc uz Liverpūles biennāli. Domāju – mākslas darbs ir sabojāts, ko nu iesāksim? Togad festivālam mīnusā bija piectūkstoš latu, par kuriem cerēju, ka tomēr izdosies tos ietaupīt vai izlīst no mīnusiem.

Tad atcerējos, ka taču esam šo mākslas darbu apdrošinājuši, vien nebiju paskatījies, par kādu summu tas izdarīts. Apdrošināšanas summa bija diezgan jaudīga. No Lietuvas atbraukušie mākslas darba autori nepavisam nebija dusmīgi par notikušo; tieši otrādi – teica: "tas taču ir lieliski, tas būs labs stāsts Liverpūlei – ka visi krīzes sūdi gribēja aizlidot! Mēs balonu salāpīsim ar lielu, skaistu ielāpu, un tā būs performances sastāvdaļa!" Balona lāpīšana izmaksājusi dažus simtus latu, un apdrošināšanas prēmija zaudējumus kompensējusi ar uzviju.

"Festivālā savulaik strādāja administratore Zanīte – ārkārtīgi centīgs un izpildīgs cilvēks, ar šarmu un ātrumu, un es cienu cilvēkus, kuriem ir tā saucamais "piektais ātrums". Tas nekas, ja viņi kādreiz kaut ko salaiž dēlī," stāsta Juris Žagars.

2010. gadā festivālā bija projekts "Pasaka par Kurbadu jeb elektroakustiska pastaiga mežā", kas norisinājās Gaujas dabas takās un uz kuru skatītājus veda no centra ar autobusiem. Zane bija atbildīga par šiem autobusiem. "Kad cilvēki nāca ārā no festivāla atklāšanas pieņemšanas un gribēja sēsties autobusos, lai brauktu uz "Kurbadu", to pie halles nebija, tādēļ, paralēli runājot ar viesiem, Zanīti sagrābu aiz rokas un pie auss čukstot satraukti prasīju: "Kur ir busi, busi, busi? Man ātri vajag busu, busu, busu!"" Zanīte pa to troksni un burzmu dīvaini uz Juri paskatījusies (festivālā ir noruna: ja jādara kaut kas steidzams, pavēles izpilda neapspriežot – red.), pateikusi: "Labi, būs!" un pazudusi. "Es vēl nodomāju: viņai tāda dīvaina reakcija, kad skatos – autobusi ir, tikai piebraukuši citur, tāpēc aicināju cilvēkus kāpt autobusos. Pēc brīža man pieskrien klāt Zanīte ar telefonu rokā un saka: "Es sazvanīju Busuli! Viņš ir gatavs braukt, tikai nezina, kas viņam būs jādzied." Juris uzsver – viņaprāt, tas ir augstākais menedžmenta līmenis: "Vajag Busuli? Būs!"

Runājot par pavēļu izpildi, tās neapspriežot, savs stāsts ir arī festivāla projektu vadītājai Alisei Žagarei. "Bija pirmdiena nedēļā pirms festivāla atklāšanas, tādēļ nodomāju, ka šī nu ir tā diena, kad varētu paņemt mazliet brīvu, jo visi darbi ir apdarīti, un, ja kas steidzams, tas ir atrisināms pa telefonu. Tikko biju nogūlusies Kurzemes jūrmalā kāpās, baudīju sauli, kad atskanēja zvans no Jura Žagara: "Kur tu esi? Vai mums ir kāds cilvēks uz riteņa?" Atteicu, ka nav, bet, ja vajag, tad tā nav problēma, jo visu var noorganizēt. Juris teica, ka viņam vajagot, lai visas Cēsis ir rozā, lai uz visām sētām un citur tiktu izlīmētas festivāla afišas. Jāpiebilst, ka tas norisinājās vienā no pirmajiem festivāliem, kad afišas bija spilgti rozā krāsā. Saorganizēju cilvēkus ar velosipēdiem. Pēc pusstundas puiši ziņoja, ka visas Cēsis ir rozā, ka visas iespējamās vietas ar afišām aplīmētas. Kad pēc minūtes atkal zvanīja festivāla direktors, lai noskaidrotu, vai puiši pabeiguši darbu, saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš deva jaunu rīkojumu: "Nuuuuu, zini, lai viņi ņem no tām sētām tās afišas nost, un atstāj tikai pie oficiālajiem afišu stabiem...""

Festivāla projektu vadītāja Alise Žagare atminas, ka 2011. gadā, kad festivālā pirmo reizi bija ieplānotas izcilās kinozinātnieces Valentīnas Freimanes videolekcijas, operators Jurģis Kmins tikai īsi pirms festivāla atklāšanas aizbrauca uz Berlīni pie Freimanes šo videolekciju materiālu safilmēt. Laika nav bijis daudz, materiāls vēl jāsamontē, jāsakrāso un jāsedzen diskos. Divas stundas pirms lekcijas sākuma Jurģis ar motociklu no Rīgas steidzies uz Cēsīm nogādāt gatavo materiālu. Siguldā pie veikala "Šokolāde" kāds viņam zvanīja, tādēļ viņš apstājies un tai pat brīdī Jurģim piebrauca klāt mašīna, kuras vadītājs deva viņam diskus ar Valentīnas Freimanes lekcijām! Izrādās, viņam nemanot un neko nejūtot, soma pa ceļam atsprāgusi vaļā un viss tās saturs izlidojis uz ceļa. Godprātīgais šoferis, kas braucis aiz viņa, apstājies, savācis izkritušo un ķēris Jurģi.

Kāda spilgta epizode ir arī festivāla mākslas programmas vadītājai Daigai Rudzātei: "Pirmajā festivāla gadā ar savu darbu piedalījās mākslinieku grupa "Famous 5" (Līga Marcinkeviča, Mārtiņš Ratniks un Ieva Rubeze). Viņi izstādīja instalāciju "Time Will Show", kas līdz tam Latvijā nebija rādīts, vienīgi Beļģijā kādā lielā mūsdienu mākslas izstādē. Jāpiebilst, ka savā starpā žargonā mēs šo objektu dēvējām vienkārši par zārku." Komandā bija iesaistīts arī gaismotājs, kurš palīdzējis izgaismot gan objektu, gan pašu brūzi un, kā saka Daiga, viss noticis diezgan lielā haosā, kā jau pēdējās dienās pirms festivāla atklāšanas tas ierasts. "Pusdienlaikā sēdēju kafejnīcā un ēdu pusdienas, kad pie manis atskrēja viens no tehniskajiem cilvēkiem un panikā sauca: "Šausmas, šausmas, gaismotājs iekrita zārkā!" Tajā brīdī man bija pamatīgs šoks, jo nākamajā dienā bija jāatklāj izstāde, un tu nesaproti ne to, kas noticis ar mākslas objektu, ne to, vai tur iekritušais cilvēks ir dzīvs, un vienlaikus domā arī par tik triviālu aspektu kā objekta izcenojumu, kas nav mazs," savas tā brīža sajūtas atminas Daiga.

Paslīdot uz kāpnēm, gaismotājs tiešām bija iekritis zārkā jeb, pareizāk sakot, zārka vākā. "Taču izstādi veiksmīgi atklājām, gaismotājs tika sveikā ar izbīli un viens no darba autoriem – Mārtiņš Ratniks, ļoti pedantisks cilvēks, kaut ko bija saviem spēkiem zārkam pielāpījis. Pēc tam gan objekts tika patiešām rūpīgi restaurēts."

Tiesa, kā uzsver Daiga, allaž pirms izstāžu atklāšanām gadoties kāda "īpašā situācija". "2008. gadā, kad izstādē piedalījās Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns ar savu darbu "Mīlestība nekad nebeidzas", viņu veidotā iespaidīgā stikla kārba, kas dienu pirms atklāšanas bija veiksmīgi uzstādīta, prasot gan milzīgu darbu, gan lielas izmaksas, ceturtdienas vakarā vienkārši sabruka. Tad nu tehniskie cilvēki speciāli brauca no Rīgas un Cēsīm, lai instalāciju uzstādītu no jauna, un piektdienas vakarā to veiksmīgi atklājām." To stāstot, Daiga piebilst – vienmēr jau viss tiek atklāts un beidzas laimīgi. "Brūzis, kurā notiek izstādes, ir tāds, kāds tas ir, un mēs ar māksliniekiem to tādu arī redzam: aukstu, pamestu, bet ar īpašu noskaņu."

Savukārt, kad pirms ceturtā festivāla Daiga Rudzāte kopā ar mākslinieku Ojāru Pētersonu jau ziemā devusies apskatīt brūzi, kur festivāla laikā bija jāizstāda mākslinieka lielformāta darbi, dabūjuši ne tikai brist pa sniegu līdz ceļiem, bet arī kāpt pāri brūža vārtiem, jo – atslēga gluži vienkārši bija iesalusi. "Brūzis ir tāda maģiska vieta, kur allaž gadās kaut kādi piedzīvojumi: piemēram, var sākt tecēt jumts, lai gan tas ir salabots..."

"Brigāde, kas mums palīdz pirms festivāliem sakārtot brūzi izstādēm, ir Žagarkalna puiši, kuriem pirms desmit gadiem vispār nebija sakara ar mākslu. Viņi pirms atklāšanas tīrīja pagalmu un visu laiku skrēja man pakaļ, prasot: Daiga, tā ir māksla vai s...? Tagad esam izaudzinājuši apgreidotu brigādi, kas paši labi saprot, vai tā ir māksla, vai tomēr nē. Domāju, ka viņiem pašiem tas ir ļoti interesanti."

"Šķiet, tas bija pirmajā vai otrajā festivālā, kad Alus brūža teritorijā tika izvietoti milzu darbi, un mana tehniskā komanda – visi vienkārši vīri! – nodarbojās ar izstādes iekārtošanu," atceras Juris. Kurtuves telpā, kuru bija paredzēts iztīrīt, bija jau izvesta tonna gružu, ogļu un atkritumu. Tur no sienas slējās milzīga caurule, kuru viens no vīriem zāģēja nost. Un tieši tobrīd viens no māksliniekiem – neatceros vairs Ģirts Muižnieks vai Ilmārs Blumbergs – tam vīram saka: stop, nezāģē, vai tad tu neredzi, ka tur veidojas tāda skaista līnija, kas kompozicionāli skaisti iekļaujas šajā telpā? Vīrs to, protams, nesaprot, jo viņam ir likts visu notīrīt. Vakarā redzu šādu skatu: sabārtais vīrs mūsu darbu vadītājam (viņam ir bijuši vairāki romāni ar māksliniecēm, tādēļ viņš mākslas jautājumos ir vairāk advancēts un izglītots), pacēlis no zemes kaut kādu skārda gabalu, groza rokās un jautā: tā ir māksla vai s...? Atbilde skan: s...! Nu skaidrs, mūsu darbu vadītājs to zina! Tas ir kaut kas tik skaists – tik nopietna attieksme pret mākslu," smejas Juris, piebilstot – tehniskā brigāde ir zināms indikators, kas visnotaļ nekļūdīgi jūt publikas reakciju, gluži tāpat kā teātrī skatuves strādnieks, kas pasaka, vai izrāde "aizies" vai "neaizies".

"Reiz izstādei tika uzstādīts Kristapa Ģelža liels un sarežģīts mākslas darbs, kas bija veltīts Rainim. Pats toreiz biju teātrī, kur ritēja mēģinājumi, tādēļ zvanīju tehniskajam direktoram un jautāju, kā Kristapam veicas. Viņš atbildēja: ņemas. Tāda pati atbilde sekoja arī divas nākamās dienas. Kad zvanīju dažas dienas pirms izstādes atklāšanas, tehniskais direktors rezumēja – Kristaps ir labs mākslinieks, bet viņam ir ļoti slikta urbjmašīna! Bet nekas, mēs no Žagarkalna atvedām kārtīgu urbjmašīnu, un mākslas darbs ir gatavs!" Pēc Jura teiktā, brigādes puišu apbrīnojamo pacietību un mīlestību pret mākslu vislabāk raksturo epizode, kad darbu vadītājs astoņas stundas pacietīgi palīdzējis iekārtot mākslinieces Monikas Pormales izstādi, kad viņa nav varējusi izlemt, cik augstu vai zemu likt gleznas, visu laiku mainot savas domas. "Viņi saprot - ar māksliniekiem ir jāsadzīvo, jo Žagars lika. Tur nav variantu!"

Pašlaik Juri Žagaru visvairāk uztrauc tas, kāds laiks būs 6. augustā, kad Cēsu Pils parka estrādē tiks izrādīts Geršvina operas "Porgijs un Besa" koncertiestudējums. "Novērots, ka laiks Cēsīs jūlija beigās un augusta sākumā ir labs, un šim megaprojektam tiešām nevajadzētu notikt lietū. Parasti jau gan mums paveicas, debesis atveras un viss ir kārtībā," atzīst Juris. Izrādās, arī par laika apstākļiem festivālā stāstu netrūkst. Piemēram, kad pagājušogad parka estrādē bija iecerēts Mālera simfonijas atskaņojums, sinoptiķi tās dienas vakarā solīja vien plus deviņus grādus. "Orķestra (LNSO) arodbiedrība man teica: Žagara kungs, ja būs plus 18 grādi, mēs varbūt vēl spēlēsim, bet zemākā temperatūrā to nevaram darīt, jo noskaņojas instrumenti." Apsolīju, ka koncerta vakarā uz skatuves būs vismaz plus 20 grādi; parakstīju arī attiecīgu līgumu." Jurim solījumu izdevies izpildīt, pa visu Latviju sameklējot un uz skatuves novietojot pietiekami daudz gāzes sildītāju. "Protams, tas bija risks – salikt sildītājus tik tuvu vienu otram tā, ka mūziķi paliktu bez skābekļa." Taču laimīgā kārtā šajā vakarā pūtis neliels vējiņš, tāpēc viss beidzies laimīgi, un tas bija patiešām brīnišķīgs koncerts. Tiesa, pēc koncerta LNSO pirmo vijoļu grupas koncertmeistars Raimonds Ozols smējies – lai gan rokām bijis silti, kājas tomēr esot salušas, tāpēc nākamajā reizē būšot jāpadomā arī par to, kā nodrošināt, lai mūziķiem nesalst kājas.

Apmeklētājiem droši vien vēl ilgi atmiņā paliks reize, kad Cēsu sporta hallē spēlēja "Sinfonietta Rīga", bet ārā skanēja tādi pērkona grāvieni, ka daudzi nesaprata, kas īsti skan skaļāk – timpāni vai pērkons, un vai tas ir speciāls skaņas efekts." Tā ir tā festivāla burvība un komandas darba prieks, jo – ir tik daudz negaidītu brīžu un ir ļoti interesanti skatīties, kā tas viss saslēdzas, radot, piemēram, neparedzētas performances, kā tas bija šī koncerta laikā, kad daba saspēlējās ar orķestri," uzskata Juris Žagars.