Kaut kur pa vidu iespraukusies 'klasika'. Uzveduma 'Vēl 100 gadu dejai' recenzija  (76)

"Populārzinātnisko izpēti" būtu iespējams sākt ar Deju svētku centrālā notikuma satelītpasākumu – koncertu "Vēl 100 gadu dejai", kas bija skatāms jau svētku nedēļas otrajā dienā "Arēnā "Rīga"" un tika nodejots divas reizes. Radošā grupa – horeogrāfe Gunta Skuja, režisore Ināra Slucka, scenogrāfs Aigars Ozoliņš un videomākslinieks Māris Kalve – divu stundu programmā bija mēģinājusi parādīt dažādās dejotāju paaudzes (no bērnu kolektīviem līdz senioriem), atšķirīgus "kvalifikācijas" līmeņus, atklāt to, kas iedvesmo horeogrāfus radīt dejas, un to, cik sena un plaša ir šī skatuviskās tautas dejas tradīcija, meklējuši skaistas paralēles ar latviešu tautas dziesmām, kā arī ilustrējuši, cik skaista ir Latvijas daba un ka visi latvju raksti un tradicionālo kostīmu krāsas ieraugāmas dabas ainavās... Uzskaitījumā arī varētu atrast teju visus atslēgas vārdus minētā fenomena izpētei, taču, ja runājam par vienu koncertu, tad tomēr izklausās, ka materiāls bijis vismaz trim četriem deju lieluzvedumiem.

Gatavojoties "Māras zemei", tika dzirdēti neizpratnes pilni pārmetumi, ka galvenais simtgades svētku deju koncerts būs oriģināls dejas lieluzvedums, nevis reveranss skatuviskās dejas tradīcijai. Līdzās gan bija sadzirdami arī mierinājuma vārdi, ka, lūk, Dziesmu un deju svētku programmā būs arī tieši šai "klasikai" veltīts koncerts. Taču pēc redzētā var teikt, ka bija arī "klasika". Nedaudz, kaut kur pa vidu, it kā netīšām iespraukusies.

Koncertu vēroju TV ierakstā, kas radīja atsvešinājumu, lai pārāk viegli neļautos dejotāju azartam un dejotpriekam. Tas, protams, ir būtisks valis, uz kā šī skatuviskās dejas kustība turas: savstarpējā enerģijas apmaiņa starp dejotājiem un skatītājiem. Taču tā it labi var iztikt bez scenogrāfiskām "vinjetēm", videografikām, gaismu dizaina un koncepcijām. Diemžēl "Arēnas" koncertā visi inscenējuma "lego klucīši" īsti nebija salikušies savās vietās. Katrs atsevišķais elements bija glīts un ar savu pašvērtību: vecās un jaunās dejas; horeogrāfu atziņas videofragmentos uz "žalūzijām", caur kurām kā no horeogrāfa fantāzijas pasaules uznāk dejotāji; Latvijas dabas toņi un raksti videoainavās, kas ieskauj dejotājus un "izkrāso" deju grīdu... Bet par ko tad stāsts? Par visu un neko.

Koncerta kompozīcija būvēta, liekot līdzās dejas un videostāstus. Taču acīmredzot, mēģinot izvairīties no pārlieku lielas sadrumstalotības, šie elementi visai mehāniski sagrupēti. Piemēram, divi dažādi horeogrāfi, kam seko viņu dejas: kad sākas pirmā deja, jau esmu aizmirsusi, kāds bija tās "stāsts", jo pa virsu tikko bija uzklājies jau otrs, kura "piemērs" vēl tikai sekos... Domāju, vai šādi iespējams godināt tieši katru un ikvienu horeogrāfu? Šķita, ka šajā koncertā šo laiku horeogrāfi vēlējušies godināt paši sevi (apmēram divas trešdaļas bija mūslaiku horeogrāfijas). Neapšaubu, ka arī aizvadīto 10–15 gadu laikā radītās dejas reiz var kļūt par "klasiku". Un dažas jau par tādām kļuvušas. Taču disproporciju vēl vairāk pastiprināja izjūta, ka vairākas no dejām redzu pirmo reizi. Šim projektam attīstoties, laika gaitā acīmredzot ideja novirzījusies no "klasikas" uz "kā top deja?". Un tikai mana vaina, ka iedomājos sagaidīt ko citu. Tikai žēl, ka iespēja godināt mūsu klasiķus līdz galam nerealizējās, jo nav tā, ka mūsdienās gan visi dejotāji, gan skatītāji uzreiz pateiktu, kas ir horeogrāfs "Gatves dejai" un kas – "Vāveru polkai" – un kāds abām dejām ir rašanās konteksts. Bet var jau būt, ka koncepcijas smukā iesaiņojumā vajadzīgas tikai naudas piešķīrējiem un skatītāju pievilināšanai, jo galvenais – lai visi dejo un visiem ir dejotprieks!