Latvieši pretojās, dziedot pat Krievijas himnu. Saruna ar Dziesmu svētku pētnieku Gunti Šmidchenu

Šmidchens uzskata, ka dziesma ir nevardarbīgas politiskas rīcības instruments, kas Baltijas tautām ļāvis stāties pretī bruņotiem padomju karavīriem – šī ideja ietērpta vārdos "ar garaspēku pret karaspēku". Pētnieks detalizēti skatījis gan 20. gadsimta 80.–90. gadus, kad Latvija, Lietuva un Igaunija konfrontēja PSRS un izcīnīja neatkarību, gan Dziesmu svētku vēsturi no pirmsākumiem līdz mūsdienām. "Ja dziesma būtu tikai pretestība, tad Dziesmu svētkiem jau vajadzētu izsīkt," saka Šmidchens, norādot uz to, ka latviešiem dziesma ir kaut kas daudz lielāks. "Dziesmu svētki kaut ko izdara cilvēkam... man trūkst vārdu, lai to precīzi formulētu."

Jūsu pētījums "Dziesmu vara" ir veltīts Baltijas dziesmotajai revolūcijai. Vai jūs varētu raksturot, kādiem elementiem ir jāpiemīt dziesmai, lai tā kļūtu par rīku, kas saliedē tautu un ļauj, kā rakstāt, ar garaspēku stāties pret karaspēku?

Tas ir interesants jautājums. Racionāli diez vai ir iespējams paredzēt, kas padarīs dziesmu par tādu, kas skanēs un atbalsosies citos. (Baltijas tautām) ir bijušas visādas dziesmas, kas vienoja cilvēkus.

Piemēram, pirms vairāk nekā simt gadiem Dziesmu svētkos tieši Krievijas cara himna kļuva par vienojošu latviešu pretestības simbolu. To atkārtoja, atkārtoja, atkārtoja, lai neļautu runāt lielajam pārkrievošanas aizstāvim (Rīgas pareizticīgo arhibīskapam Arsēnijam Brjancevam), tas notika 1895. gadā (IV Vispārējos latviešu Dziesmu un Mūzikas svētkos). Tur dziesmas vārdiem un melodijai nebija sākotnējās nozīmes, dziesma nozīmēja kaut ko citu – tā bija dziedātāju tauta, kas izdziedāja savu pretestību.