Sanita Upleja-Jegermane: Kāpēc aizstāvu Dziesmu svētku 'monopolu' sabiedriskajos medijos  (2)

No minētajām publikācijām izriet, ka, lai Dziesmu un deju svētku lielkoncerti sasniegtu pēc iespējas lielāku skatītāju skaitu, komerctelevīzijas "TV24", "TV3" un "ReTV" ierosinājušas svētku lielkoncertus pārraidīt tiešraidē līdz ar sabiedriskajiem medijiem. Saņemot noraidošu Latvijas Televīzijas atbildi, minētie komerciālie mediji vērsušies pēc palīdzības Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, kas savukārt pieprasījusi informāciju no citām atbildīgām iestādēm un sola meklēt risinājumu.

Stāsts par sabiedrisko mediju radītā satura nodošanu komercmedijiem Latvijā ir unikāls un ar garāku vēsturi, taču šajā skaidrojumā sabiedrībai pastāstīšu tikai par konkrēto gadījumu ar Dziesmu un deju svētkiem un šīs lietas dažādiem aspektiem.

Par tiesisko aspektu

Saskaņā ar no 2021. gada 1. janvāra darbību sākušo Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumu (SEPLL) manis pārstāvētā neatkarīgā un autonomā institūcija – SEPLP – ir valsts kapitāla daļu turētāja un augstākā lēmējinstitūcija sabiedriskajos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos – VSIA "Latvijas Televīzija" un VSIA "Latvijas Radio". Minētais likums detalizēti regulē sabiedrisko mediju un to uzraugošās SEPLP darbību, kā arī uzliek sabiedriskajiem medijiem noteiktus pienākumus, tajā skaitā ļoti svarīgus pienākumus kopt nacionālo kultūru, rūpēties par Eiropas kultūras mantojuma saglabāšanu un arhivēšanu.

Dziesmu un deju svētku likuma 7. panta devītā daļa paredz, ka "Dziesmu un deju svētku atspoguļošanu un popularizēšanu nodrošina sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi. Dziesmu un deju svētku norises gadā sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem sabiedriskā pasūtījuma ietvaros valsts budžetā paredz nepieciešamo papildu finansējumu".

Sabiedrisko mediju kā valsts īpašumā esošu un no valsts budžeta līdzekļiem dotētu kapitālsabiedrību darbību regulē vēl virkne īpašu likumu, tajā skaitā arī Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likums, kas ir saistošs gan medijiem, gan SEPLP. Šī likuma 5. panta otrā daļa nosaka izņēmuma gadījumus, kad ir pieļaujama publiskas personas mantas nodošana bezatlīdzības lietošanā. Faktiski vienīgais no šiem gadījumiem, kas ļautu nodot šādu mantu komercmedijiem ir gadījumi, kad "citos likumos vai Ministru kabineta noteikumos ir atļauts publiskas personas mantu nodot bezatlīdzības lietošanā".

Tas izskaidro piemērus Covid-19­ pandēmijas laikā, kad sabiedrisko mediju saturu varēja nodot un nodeva komercmedijiem, jo tāda iespēja bija paredzēta Ministru kabineta lēmumos, kā arī vēl šobrīd ir paredzēta Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā un Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā. Tomēr arī šie izņēmumi attiecas tikai uz ziņu un informatīvi analītisko saturu.

Vienlaikus sabiedriskos medijus uzraugošajai SEPLP ir jāraugās arī, lai tā savā darbībā, lemjot par satura nodošanu, ievērotu Komercdarbības atbalsta kontroles likuma normas un Eiropas Komisijas 2011. gada 20. decembra lēmuma par Līguma par Eiropas Savienības darbību 106. panta 2. punkta piemērošanu valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (2012/21/ES) noteikumi.

Par organizatorisko aspektu

SEPLP un sabiedrisko mediju ikdienā gatavošanās konkrētajiem šī gada Dziesmu un deju svētkiem sākās jau pērn, kad tika gatavoti aprēķini un tāmes Dziesmu un deju svētku likumā paredzētā papildu finansējuma sabiedriskajam pasūtījumam pieprasīšanai un saņemšanai. Tas notika saziņā ar Kultūras ministriju un Latvijas Nacionālo kultūras centru (LNKC), SEPLP par atbildīgo personu, kas piedalās šajā procesā, norīkojot padomes locekli S.Upleju-Jegermani.

Visiem labi zināmu iemeslu dēļ 2023. gada valsts budžeta izstrādes procesam ievelkoties, kā arī izmaksām strauji augot salīdzinājumā ar 2018. gada svētkiem, vairāku mēnešu ilgā darba procesā starp sabiedriskajiem medijiem, LNKC, SEPLP ir panāktas vienošanās un noslēgti trīspusēji līgumi par veicamajiem pienākumiem, konkrētu pasākumu atspoguļošanu, nododamajām tiesībām un piešķirto finansējumu. Pēc finanšu ministra attiecīga 20. jūnija rīkojuma par apropriāciju pārdali beidzot finansējums arī nonāks līdz sabiedrisko mediju kontiem.

Te vietā piebilst, ka līdztekus augstāk minētajam sarunu procesam sabiedriskie mediji jau laikus sāka un līdz šim ir ieguldījuši lielu darbu svētku atspoguļošanas sagatavošanai. Publiski ar sabiedrisko mediju svētku atspoguļošanas plāniem var iepazīties šeit un šeit. Lai arī sabiedriskie mediji sniegs ļoti plašu ieskatu svētku norisē, ņemot vērā ierobežotās budžeta iespējas un Dziesmu svētku 150. gadadienas īpaši lielo pasākumu klāstu, daļas pasākumu atspoguļošana jau sākotnēji uzticēta svētku atbalstītājam uzņēmumam LMT.

Vienlaikus SEPLP 5. aprīlī informatīvos nolūkos saņēma Latvijas Raidorganizāciju asociācijas un triju komerctelevīziju Latvijas Televīzijai adresētu vēstuli ar aicinājumu uz sarunām par iespēju saņemt filmēšanas un pārraidīšanas tiesības vai tiešraides signāla saņemšanu. Komerctelevīzijas savu vēlmi pamatoja ar pēc iespējas plašākas auditorijas aptveramību.

Pēc mutiskas saziņas ar SEPLP Latvijas Televīzija 19. aprīlī šiem medijiem sniedza noraidošu atbildi. Latvijas Televīzija savu lēmumu pamatoja ar to ka visiem Latvijas iedzīvotājiem būs iespēja sekot Dziesmu un deju svētku programmai Latvijas Televīzijas programmās, kas ir pieejamas skatītājiem bez maksas visā Latvijas teritorijā gan bezmaksas zemes apraidē, gan interneta platformās https://ltv.lsm.lv/lv/tiesraide/ltv1, https://ltv.lsm.lv/lv/tiesraide/ltv7, https://replay.lsm.lv/lv/tiesraide/ltv1 un https://replay.lsm.lv/lv/tiesraide/ltv7, gan arī atbilstoši Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 19. panta sestajai daļai visu televīzijas programmu izplatīšanas pakalpojuma sniedzēju piedāvātajos pakalpojumos un tehniskajās platformās. Latvijas Televīzija arī norādīja, ka vairāku filmēšanas grupu vienlaicīga atrašanās un filmēšanas aparatūras izvietošana svētku pasākumu norises vietās varētu apgrūtināt kvalitatīvu pasākumu filmēšanu un koncerta apmeklētāju iespēju klātienē skatīties svētku pasākumus. Atbildē medijiem tika arī norādīts, ka Latvijas Televīzijai nav tiesiska pamata bez maksas piešķirt tiešraides pārraides signālu.

Nedz komerctelevīzijas, nedz Latvijas Raidorganizāciju asociācija tieši nevērsās pie SEPLP nedz pirms, nedz pēc saziņas ar Latvijas Televīziju. Jūnija vidū Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija informēja SEPLP, ka ir saņemta vēstule par komercmediju vēlmi filmēt un pārraidīt svētku pasākumus un ka komisija iesaistīsies risinājumu meklēšanā. Dažas dienas vēlāk sekoja komerctelevīziju publiska reakcija, kas atspoguļota šī raksta sākumā pieminētajās publikācijās.

Par mazāk birokrātisko pusi

Ja līdzšinējā mana raksta daļa šķiet kā birokrātiska līkumošana pa likumu un vēstuļu biezokni, tad šajā sadaļā vēlos vienkāršākiem vārdiem paskaidrot, kādēļ manā ieskatā sabiedrisko mediju satura nodošana komerciālajiem medijiem un konkrēti šis Dziesmu un deju svētku gadījums nav atbalstāms un, iespējams, ir pat bīstams mūsu valsts un sabiedrības interesēm.

Pirms šī amata pienākumu uzņemšanās 2021. gada vasarā darbā vai sadarbībā ar komerciālajiem medijiem esmu pavadījusi 28 gadus. Tādēļ no savas pieredzes zinu, cik būtiska nozīme demokrātiskā valstī un Eiropas kultūrtelpas tradīcijā ir vienlīdz stipriem sabiedriskajiem un komerciālajiem medijiem. Ja līdzsvars tiek zaudēts, tad ieguvēju nav un ir tikai zaudētāji.

Ņemot vērā Latvijas mediju telpas izmērus un vēsturisko attīstību, acīmredzami nepieciešams ir valsts atbalsts komerciālajiem medijiem, lai saglabātu mediju vides daudzveidību, kas, starp citu, nostiprināta arī starptautiskos un Latvijas mediju vidi veidojošos un regulējošos dokumentos. Latvijas valsts, neraugoties uz tās ierobežotajām budžeta iespējām un joprojām nepietiekamo sabiedrisko mediju finansējumu, pēdējo gadu laikā ir arvien palielinājusi valsts atbalstu komerciālajiem medijiem. Tas ir redzams publiski pieejamos dokumentos. Tomēr komercmediju atbalstīšanai nav jānotiek uz sabiedrisko mediju vājināšanas un skaidro robežu izpludināšanas rēķina.

Balstoties tradīcijās un likumos sabiedriskajiem medijiem ir ne tikai savi pienākumi, bet arī darbības ierobežojumi, tajā skaitā tāda satura (piemēram, dažāda veida šovu un izklaidējoša satura) neveidošana, kas savukārt tieši komerciālajiem medijiem nodrošina gan auditoriju, gan rada peļņas iespējas. Savukārt sabiedriskie mediji lielā mērā uz saviem pleciem "iznes" tieši kultūras un izglītojoša satura "smagumu", kas ne vienmēr nodrošina auditoriju un peļņas iespēju komerciālajiem medijiem.

Dziesmu un deju svētku pasākumu, it īpaši lielkoncertu kvalitatīva atspoguļošana televīzijā ir ļoti apjomīgs, ievērojamus radošos, tehniskos un finanšu resursus paģērošs darbs, kas Latvijas apstākļos faktiski ir pa spēkam tikai sabiedriskajiem medijiem. Nozarē jau nav arī noslēpums, ka gadījumos, kad privātie mediji vēlas īstenot kādu apjomīgāku projektu, tādiem uzdevumiem tiek algoti sabiedrisko mediju darbinieki.

Ņemot vērā Dziesmu un deju svētku pasākumu sagatavošanā un atspoguļošanā ieguldīto darbu un resursus, ir nepieļaujami noniecināt iesaistīto cilvēku darbu un pūles, norādot, ka viss, kas Latvijas Televīzijai ir jānodod privātajiem medijiem, ir vien tiešraides signāls. Tas nav tikai tehniski nododams signāls, bet gan konkrētu cilvēku ar konkrētu mērķi un atbildības sajūtu radīts vienreizējs un unikāls satura produkts.

Turklāt, tā kā Latvijas Televīzijas programmas gan bezmaksas apraidē, gan ar dažādu citu operatoru starpniecību ir pieejamas skatītājiem un interneta lietotājiem visā Latvijas teritorijā, kritiku neiztur komercmediju arguments, ka, nododot saturu, tiks sasniegta plašāka auditorija. Ja Latvijas Televīzijas programmas un tās interneta portāls nebūtu pieejami kādā vietā Latvijā, kur ir pieejams kāds cits komercmedijs, tad situācija būtu cita. Arī no mediju vides daudzveidības viedokļa brīvā un demokrātiskā sabiedrībā diezin vai ir saprātīgi visos Latvijas televīzijas kanālos vienlaikus raidīt vienu koncertu, neatstājot skatītājiem pašiem iespēju veikt savu izvēli, jo, līdzībās runājot, ne visiem ir jāmīl Rainis un ne visiem ir jāskatās Dziesmu un deju svētki.

Latvijas Televīzijas radītajam saturam ir savas izmaksas, un katra satura nodošanas komercmedijiem gadījumā tas ir aspekts, kas jāvērtē no valsts atbalsta komercuzņēmumiem un konkurences kropļošanas viedokļa, jo ne visi komercmediji vēlas vai var pretendēt uz šāda satura saņemšanu. Turklāt, lai kā arī komercmediji vēlas izvairīties no vārda "peļņa" lietošanas, jau to nosaukums "komerciālie mediji" norāda, ka tie ir uzņēmumi ar mērķi radīt peļņu un sabiedriskā medija satura izmantošanas gadījumā audzētā auditorija vienā vai otrā veidā tiks izmantota komercmediju darbības rādītāju uzlabošanā un ieņēmumu vairošanā.

Valsts ar visas sabiedrības nopelnītiem līdzekļiem caur valsts budžetu finansē dažādas sabiedrībai svarīgas un konkrētas funkcijas, tajā skaitā sabiedriskos medijus. Un nezin kādēļ nevienam neienāk prātā pateikt, ka valsts taču ir jau vienreiz samaksājusi par bruņojumu Latvijas armijai, tāpēc varbūt nodosim to kādās privātās rokās. Valsts apmaksā arī skaistus teātrus, Rīgas pili, Saeimas namu, Ministru kabineta un ministriju ēkas, bet nevienam neienāk prātā tur pieteikties rīkot savas privātas ballītes, jo, redz, reiz jau par to samaksāts. Valsts apmaksā slimnīcas un cietumus, bet arī tajos nevar tāpat vien jebkurš iet un uzturēties sava prieka pēc, jo, redz, valsts jau par to ir samaksājusi.

Un visbeidzot – par bīstamību valsts un sabiedrības interesēm. Eiropas kultūrtelpā sabiedriskajiem medijiem ir sava ļoti būtiska un neaizvietojama nozīme, tajā skaitā atbildība būt kopā ar sabiedrību gan krīzes, gan augsta emocionālā pacēluma brīžos. Lai sabiedrība novērtētu sabiedrisko mediju ieguldījumu, uzticētos tiem ikdienā un atcerētos par tiem krīzes un citos valstij izšķirīgos brīžos, visiem iesaistītajiem, tajā skaitā lēmumu pieņēmējiem valdībā un parlamentā, ir pienākums tos stiprināt visos iespējamos veidos nevis vēl vairāk vājināt, nenovērtējot cilvēku ieguldīto darbu un uztverot to kā resursu, ar ko izrīkoties, kā vien ienāk prātā, nedomājot par sekām ilgtermiņā un mazinot sabiedrisko mediju stratēģisko nozīmi.