Mums ir paveicies, ka savu identitāti apliecinām un veidojam, dziedot un dejojot pilsētas ielās, nevis pilsētas ielās dedzinot automašīnas un demolējot veikalus.
Tēma par vardarbību kā etnisku vai sociālu grupu pašidentitātes daļu ir pārāk plaša, lai to šeit attīstītu, tomēr, jā, es apgalvoju, ka ir arī šāda forma. Un te, protams, var iebilst, ka salīdzināt "dziedātāju tautu" latviešus ar plašajiem grautiņiem Francijā nav korekti, jo a) mums ir svešas vardarbīgas metodes, b) un vispār mēs esam tauta, kas ciena kultūru.
Negrasos strīdēties pretī, bet, jāsaka, ka šāda patīkama situācija ir veidojusies laika gaitā. Mēs esam nogājuši pamatīgu ceļu, un, ceru, atpakaļ nedosimies.
Piemēram, ja runājam par gājieniem un miermīlīgumu, tad var atgādināt, ka 1929. gada septembrī, kad Latvijas Universitāte svinēja savu desmitgadi, studentu korporāciju un konkordiju biedri ne tikai rīkoja alternatīvus gājienus, bet pa gaisu lidoja arī olas un āboli. Ja painteresējas par iemesliem svētku bojāšanai, tad starp tiem minami arī tādi "svarīgi" jautājumi kā – par cik konkrēti centimetriem diametrā jābūt platākām konkordiju biedru cepurēm – salīdzinot ar korporāciju galvas segām? 4, 6 vai tomēr pietiek ar 1,5 cm? [1] Še tev, bāliņ, studējošās jaunatnes kopības sajūta...
Savukārt, ja runājam par latviešu tiekšanos uz skaisto un garīgo, arī te gājis kā pa celmiem.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
