Es šajā svētku nedēļā kursēju starp mēģinājumiem, koncertiem un svarīgākajiem veicamajiem uzdevumiem. Visu laiku steidzos un kaut ko kavēju. Aizmirsu, ko nozīmē normāls miega stundu skaits. Ja sāka sāpēt no ilgās stāvēšanas nogurušās pēdas, pakratīju tās un devos tālāk. Izliju, nosalu un saulē sakarsu. Dusmojos, raudāju no prieka un apātiski sekoju līdzi vakara mēģinājumu pēdējām dziesmām. Izmantoju visas nedaudzās iespējas pasēdēt uz kaut kā, kas nav betona kāpnes. Pārbaudīju, ka ir iespējams aizmigt uz Mežaparka estrādes soliņa, kamēr apkārt notiek rosība. Īsāk sakot, noguru visdažādākajos iespējamajos veidos. Bet vai es būtu gatava no kaut kā šajā pieredzē atteikties? Nē! Jau sāku gaidīt iespēju to visu izbaudīt vēlreiz nākamajos Dziesmu svētkos. Neviena no noguruma piecdesmit nokrāsām nebija bezmērķīga, tās visas veda uz kāda veida pieaugšanu, sākot no prasmes izdziedāt skaņdarbus no "grūtākā gala" līdz augšanai savas latviskās identitātes apziņā.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
