90 gadus vēlāk, kad Dailes teātris svin savu simtgadi, Smiļģa pieminētā formas savaldīšana ir pamatīgi sazarojis teātra saimes kopdarbs. Režisora, scenogrāfa, aktiera, grimētāja, skatuves strādnieka un daudzu citu teātra cilvēku ikdiena tā vai citādi ir saistīta ar šo negatavās formas pārvēršanu gatavā uzvedumā. Pārsteigumā, par kuru gribas domāt, pie kura gribas atgriezties.

Otro materiālu Dailes teātra simtgades "sērijā" esam veltījuši izrādes pirmsākumam – kā no idejas, prozas darba vai lugas izveidojas šī gatavā, dramaturģiski nospriegotā un vizuāli pievilcīgā forma – teātra izrāde.

"Izrāde piedzimst trīs reizes. Pirmo reizi, kad tu [režisors, aut. piezīme] pilnīgi atrauti no jebkā idejiski pieņem lēmumu par izrādes tapšanu. Otro reizi – ar to brīdi, kad tu nodod maketu, jo tad izrāde man jau ir gatava. Trešā un galvenā izrādes dzimšana notiek, kad kopā ar aktieriem iemieso to iepriekš izdomāto, kas, protams, notiek pavisam atšķirīgi," – izrādes tapšanu raksturo Dailes teātra mākslinieciskais direktors un režisors Viesturs Kairišs.

Ar scenogrāfi Ievu Jurjāni tiekamies izrādes "Smiļģis" mēģinājuma rītā. Lai arī ir izsludināta ārkārtējā situācija un izrādes atceltas līdz pat gada nogalei, mēģinājumi un gatavošanās pirmizrādei notiek tuvu tam, kā ierasts. Uz Dailes teātra lielās skatuves novietotas, kā te saka, "Smiļģa mājiņas". Vairākas finiera būves, kurām izrādes laikā jāsavienojas, atgādina palielinātas šūnas bišu stropā. Taču ir kas būtiski atšķirīgs – tās ir neregulāras šūnas. Slīpās sienas, nošķeltās skaldnes vēsta par nepabeigtību, par kustību.

"Tās ir diagonāles, kas pēc kompozīcijas likumiem ir attīstošs elements, kustība," Jurjāne stāsta par izrādes scenogrāfijas ieceri. "Taisīt skatuvi kā taisnu kasti "Smiļģa" gadījumā būtu nepieļaujami, jo viņš pats vienmēr bija kustībā."

Labu izrādi raksturo tas, ka tā mudina skatītāju domāt plašāk, asociatīvāk, neikdienišķāk, un scenogrāfijas uzdevums ir radīt tam veicinošu vidi, saka Jurjāne. "Līdzību izmantošana, asociatīvas telpas izmantošana ļauj pacelt mūsu uztveri vispārinājumu līmenī. Un arī uz savu dzīvi tad var paskatīties no cita skatpunkta. Cilvēkam ir jāiziet no teātra mazliet citādam, ar plašāku skatu."

Scenogrāfijas makets ir viens no tiem skatītājam neredzamajiem posmiem izrādes tapšanā, kas savieno mākslinieku ieceres ar amatnieku darbu. "Tas ir izrādes vizuālā tēla sākums. Scenogrāfijas mākslinieks un režisors maketā parāda to, kā ir jāizskatās skatuvei, kur jāpārvietojas aktieriem, kā visam jānotiek," stāsta maketu veidotāja Marta Laure. Viņas pārziņā ir lielākā daļa no pēdējos gados tapušo izrāžu maketiem. Pirmo maketu pirms 12 gadiem viņai kā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas audzēknei uzticēja veidot scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis. Kopš tā laika izrāžu maketu būvēšana ir viņas darbs, hobijs un aizraušanās. "Te ir manas mājas. Mīlu šo vietu," saka Marta.

Izrādes maketa tapšana sākas ar scenogrāfa vīziju par to, kā jābūt iekārtotai, noformētai skatuvei, kāds būs režisora ieceres vizuālais ietvars. Dažkārt mākslinieki maketus veido paši, daži pie Martas atnāk ar precīziem rasējumiem, citkārt tie ir zīmējumi brīvākā formā. Tad sākas maketa veidošana – no kartona, plastmasas, koka un citiem materiāliem top sīciņas dekorācijas un rekvizīti, kas piepilda miniatūro skatuves modeli. Piemēram, izrādei "Versaļas kods" (2010. g., scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis) no papīra tika veidoti aptuveni 1000 sīciņi mētelīši, lai būtu skaidrs, kā tie izskatīsies uz skatuves.

Kad makets gatavs, to ievieto melnā skatuves modelī, kas precīzi ataino reālo Dailes teātra lielo skatuvi. Režisors un scenogrāfs ieceri prezentē dekorāciju veidotājiem, lai pārliecinātos, ka tā ir realizējama un atbilst skatuves tehniskajām iespējām. Pēc tam makets (to veido mērogā 1:20) kopā ar rasējumiem dodas uz dekorāciju darbnīcām. Un, kamēr aktieri strādā pie savām lomām, amatnieki būvē izrādes dekorācijas.

Mūsdienās scenogrāfijas maketu var veidot arī ar datormodelēšanas programmu palīdzību, kas krietni atvieglo darbu, taču gan režisori, gan aktieri parasti grib redzēt reālu, aptaustāmu skatuves maketu. "Aktieri jaunas izrādes mēģinājumu laikā nāk un apskata, kur un kā viņi atradīsies uz skatuves, kādas būs dekorācijas. Ir režisori, kuri šajos skatuves modeļos izspēlē mizanscēnas," stāsta Laure.

Runājot par sarežģītākajiem maketiem, kas veidoti Dailes teātrim, Marta piemin izrādes "Versaļas kods" un "Oņegins", bet kopumā grūtākais šajā darbā ir trāpīgi, neko nezaudējot, iemiesot mākslinieka redzējumu. "Katru reizi katrā izrādē viss sākas no jauna. Tāpēc man šis darbs nekad neapnīk," saka Marta.