Patiesībā Mālderzāle, lai arī ir plašākā no visām darbnīcām, ir tikai viens no Dailes teātra dekorāciju "cehiem". Blakus ir galdniecība, mazliet tālāk vairākas metālapstrādes darbnīcas, atsevišķa telpa, kur top butaforijas. Kad ar teātra Uzvedumu daļas vadītāju Mārtiņu Vigupu dodamies ekskursijā cauri darbnīcām, top dekorācijas jaunajai izrādei "Smiļģis". Kamēr aktieri mēģinājumā uz skatuves iejūtas Eduarda Smiļģa un viņa līdzgaitnieku ādā, šeit metina alumīnija karkasu vienai no Smiļģa mājām, krāso jau gatavās mājas, veido Trīszvaigžņu ordeņa kopijas un kroņus Dailes teātra dibinātāja mūzām.

"Viena no lielākajām teātra dekorāciju darbnīcām Latvijā," – par teātra skatītājam neredzamo dekorāciju karalisti saka Mārtiņš Vigups. Pirms 16 gadiem sācis darbu kā skatuves strādnieks, šobrīd viņš ir atbildīgs gan par dekorāciju un butaforiju izgatavošanu, gan uzglabāšanu un montāžu uz skatuves katras jaunās izrādes dzīves sākumā.

No Mālderzāles, kuras nosaukums saistās ar laikiem, kad šeit tapa lielizmēra gleznojumi, gatavās dekorācijas ar pamatīgu liftu dodas augšup – uz skatuvi. Šeit tās pāriet jau citā "jurisdikcijā", sākas dekorāciju montāža, ko vada un pārrauga Dekorāciju montāžas iecirkņa vadītājs Armands Roze. Kamēr tiek montētas dekorācijas izrādei "Lauva ziemā" (saruna notika vēl pirms teātra apmeklējuma ierobežojumiem – aut.), Armands izrāda milzīgo skatuves telpu, kurā bez visiem labi pazīstamā priekškara ir virkne citu atribūtu. Apskatām proscēniju (skatuves priekšējā daļa starp priekškaru un skatītāju zāli), kas sastāv no pieciem kustīgiem laukumiem. Skatuves kabatās un boksos glabājas aktuālo izrāžu dekorācijas, bet 21 metra augstumā virs skatuves atrodas šņorbēniņi – telpa, no kuras ar īpašām stangām nolaiž dekorācijas, apgaismojumu u. tml.

Vispār Lielās zāles skatuves melno dēļu klājuma gludums ir tikpat mānīgs kā ezera virsma bezvējā. Zem skatuves ir motoru un citu mehānismu biežņa, kas ļauj grīdu iekustināt pirmskara laiku dzīvokļa griestu augstumā. Skatuve sastāv no 21 laukuma, kas ir paceļami un nolaižami kopā vai atsevišķi, kā arī no divām grozāmām skatuves daļām – gredzens un aplis tā vidū var griezties vienlaikus kopā vai pretējos virzienos, kā arī pārvietoties tuvāk skatītāju zālei vai "aizbraukt" skatuves dziļumā.

Kad lielāko dekorāciju būve gatava, pie darba ķeras teātra rekvizītu nodaļas cilvēki. "Šī ieroču kaste un krusts ir jānoliek tieši šajā vietā, uz šī galda. Nekur citur. Jo aktieris nāks un zinās, ka te ir viss šajā brīdī vajadzīgais," – gatavojoties izrādei "Lauva ziemā", stāsta Rekvizītu nodaļas vadītāja Gunta Sakša. Otrā zāles pusē rūpīgi izkārtoti citi karaliskā galma atribūti – te ir uzkodu butaforijas, rapieri, vīna kausi, svečturi, viss, kas šovakar būs vajadzīgs Anglijas karalim Henrijam II (Juris Žagars), viņa kundzei Eleonorai (Rēzija Kalniņa), viņu dēliem, viesiem un galminiekiem.

Kas notiek ar krāšņajiem rekvizītiem pēc tam, kad izrādes mūžs ir beidzies? Dailes teātrī ir vairākas noliktavas, kurās krājas pavisam senu un vēl nesen repertuārā bijušu izrāžu rekvizīti. Vienā no tām sastopamas vērtības pat no Eduarda Smiļģa pirmajiem iestudējumiem, piemēram, karavīru vairogi no izrādes "Uguns un nakts". Tepat blakus – Šerloka Holmsa lelle no 1979. gada leģendārā iestudējuma. Daudzveidīgo "ēdienu" plauktus rotā kūku šķīvis no "Vārnu ielas republikas", pankūkas no "Trīs māsām", sivēna cepetis no "Cepļa", bet noliktavas vērtību sardzē stāv "suņi" no izrādes "Kaligula".