DAILES TEĀTRIS 100
Kopdarba maģija
Kad nostājas 15 metrus platās un gandrīz 16 metrus dziļās Dailes teātra Lielās zāles skatuves vidū, ir sajūta, ka skatītāju rindas atrodas citā ielā un kvartālā. Ļoti tālu. Ir skaidrs, ka, lai piepildītu šo milzīgo telpu un aptuveni tūkstotim skatītāju radītu uztveramu, ar izrādes stāstu rezonējošu vidi, jānotiek vairākiem brīnumiem vienlaikus. Scenogrāfijai precīzi jāsaslēdzas ar mūziku, gaismu un citiem efektiem, lai visa šī skaņu un attēlu simfonija vēstītu tieši par šo brīdi un vienlaikus nekas nekļūtu pārlieku uzbāzīgs, pašmērķīgs.
Šajā Dailes teātra aizskatuves sērijā sarunājāmies ar spilgtiem māksliniekiem, kuru veikumu izrādē bieži vien nepamanām. Un tieši to – palikšanu ēnā – teātra muzikālā noformējuma veidotāji, komponisti, gaismu un video mākslinieki min kā nozīmīgu sava darba sasniegumu. Ir radīta vienota un stipra noskaņa, kas rada pārdzīvojumu skatītājos. Tās ir izrādes, kuras atceramies.
Teātra mūzika – spilgtas dziesmas, nemanāms fons
Komponists un diriģents Juris Vaivods Dailes teātra muzikālo daļu vada jau 23 gadus. Tas ir visilgākais periods, salīdzinot ar viņa priekšgājējiem – Burhardu Sosāru (bija teātra muzikālais konsultants 1921.–1940. g.), Marģeri Zariņu (1940.–1951. g.), Induli Kalniņu (1951.–1973. g.), Juri Karlsonu (1976.–1982. g.) un Arturu Maskatu (1982.–1997. g.). Teātrī Vaivodu iesaistīja Arturs Maskats, piedāvājot strādāt pie izrādes "Zāra Leandere" (1996. g.). Pirmās nozīmīgākās izrādes, kurām Vaivods radīja oriģinālmūziku, bija Oļģerta Krodera "Pūt, vējiņi!" un Mihaila Gruzdova "Precības", kas 2000. gadā saņēma virkni "Spēlmaņu nakts" balvu, tostarp arī par labāko mūziku.
Komponists, Dailes teātra muzikālās daļas vadītājs Juris Vaivods. Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI
"Teātris ir kā inde. Pametu visu, ar ko nodarbojos līdz tam, un metos iekšā. Fascinē kolektīvā radīšana, mākslu sintēze, ko piedāvā tieši teātris," savu aizraušanos ar teātri atceras Vaivods. Šī aizrautība nav zudusi arī šodien, jo "teātris ir maģiskākā no mākslām".
Vaivoda kabinetā apskatām slavenā "Kavalieru gada" notis, ko pirmais Dailes teātra muzikālais konsultants Burhards Sosārs rakstījis teju pirms 90 gadiem izrādei "Gesta Berlings". Vienkāršā melodija sen pārdzīvojusi savu izrādi – šodien Dailes teātra neoficiālās himnas motīvu dzirdam teātra skatītāju zvana skaņās, tā būs dzirdama arī jaunajā iestudējumā "Smiļģis". Ko vēl Juris izceltu kā pārlaicīgas dziesmas no izrādēm? Viņš nosauc Sosāra "Āksta dziesmu" no izrādes "Āksts", Induļa Kalniņa komponēto "Silavas valsi" no izrādes "Palmas zaļo vienmēr", virkni Raimonda Paula, Jura Karlsona un Artura Maskata skaņdarbu, Valta Pūces "Ardievu, meitenes" no "Šveika", arī jauno komponistu darbus. Taču vienlaikus atgādina, ka teātra mūzikas virsuzdevums ir ne tikai radīt spilgtas dziesmas, bet veidot izrādes kopējo noskaņu. "Tas ir kopdarbs. Mūzikas uzdevums nav sevi uz skatuves izcelt un parādīt, bet iedot vajadzīgo krāsu kopējai izrādes skaņai."
Vaivoda kabinetā apskatām slavenā "Kavalieru gada" notis, ko pirmais Dailes teātra muzikālais konsultants Burhards Sosārs rakstījis teju pirms 90 gadiem izrādei "Gesta Berlings". Vienkāršā melodija sen pārdzīvojusi savu izrādi – šodien Dailes teātra neoficiālās himnas motīvu dzirdam teātra skatītāju zvana skaņās, tā būs dzirdama arī jaunajā iestudējumā "Smiļģis". Ko vēl Juris izceltu kā pārlaicīgas dziesmas no izrādēm? Viņš nosauc Sosāra "Āksta dziesmu" no izrādes "Āksts", Induļa Kalniņa komponēto "Silavas valsi" no izrādes "Palmas zaļo vienmēr", virkni Raimonda Paula, Jura Karlsona un Artura Maskata skaņdarbu, Valta Pūces "Ardievu, meitenes" no "Šveika", arī jauno komponistu darbus. Taču vienlaikus atgādina, ka teātra mūzikas virsuzdevums ir ne tikai radīt spilgtas dziesmas, bet veidot izrādes kopējo noskaņu. "Tas ir kopdarbs. Mūzikas uzdevums nav sevi uz skatuves izcelt un parādīt, bet iedot vajadzīgo krāsu kopējai izrādes skaņai."
Vienīgais iespējamais zobratiņš. Gaisma un video kā daļa no izrādes ansambļa
Gan videomākslinieks Artis Dzērve, gan arī gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis par vienu no saviem lielākajiem profesionālajiem uzdevumiem izvirza nebūt pašmērķīgam, bet radīt vajadzīgos paspilgtinājumus, iekļaujoties kopējā izrādes ansamblī. "Mērķis ir, nevienam netraucējot, radīt izrādes kopējo noskaņu," saka Feldmanis, kurš gaismu mākslas jomā teātros un operā strādā kopš 1991. gada. Kā pēdējā laika izrādi, kas bijusi īpaši darbietilpīga, bet kuras rezultāts sniedzis gandarījumu, viņš nosauc iestudējumu "Bīstamie sakari" (režisors Jans Villems van den Boss, 2019. g.), kas tika izvirzīts vairākām "Spēlmaņu nakts" nominācijām, tostarp arī par Feldmaņa darbu.
"Bīstamo sakaru" komandā strādāja arī Dzērve, bet kā vienu no saviem spilgtākajiem darbiem Dailes teātrī viņš min citu izrādi – mūziklu "Oņegins" ar Kārļa Lāča mūziku, kas tika pie veselām trim "Spēlmaņu nakts" balvām un tika izvirzīta vairākās nominācijās (arī par video mākslinieka darbu). "Mana pirmā lielformāta izrāde, kurā es ārkārtīgi daudz iemācījos," saka Dzērve un piemin scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi kā savu teātra "krusttēvu". Starp saviem pēdējā laika nozīmīgākajiem darbiem citos teātros Dzērve min Aika Karapetjana režisēto operu "Fausts" (LNO), Lauras Grozas veidoto izrādi "Roberto Zuko" Liepājas teātrī un Oskara Koršunova režisēto "Kaiju" Maskavas Dailes teātrī.
"Ir jāsaprot scenogrāfa iecere, jājūt tas, ko ar šo darbu grib pateikt režisors, jāsaprot arī tas, kā tehniski būs iespējams izdarīt to vai citu lietu," videomākslinieka darbu raksturo Artis Dzērve.
"Tam kā zobratiņam precīzi jāieiet tur iekšā un jāgriežas. Ir jāsaprot scenogrāfa iecere, jājūt tas, ko ar šo darbu grib pateikt režisors, jāsaprot arī tas, kā tehniski būs iespējams izdarīt to vai citu lietu," – videomākslinieka darbu raksturo Dzērve. Lai šis vienīgais vispiemērotākais "zobratiņš" īsā laikā taptu, ārkārtīgi svarīga ir intensīva un precīza komunikācija visā izrādes komandā. Ņemot vērā, ka video ir izteikti jaudīgs medijs, tas jāiekļauj izrādes kopējā koncepcijā tā, lai nepārmāktu citus elementus. Ar ko atšķiras labi videomākslinieka darbi no ne tik labiem? "Tā ir harmonija. Ja pēc teātra ir šī kopējā sajūta par izrādi, tad ir labi. Protams, tas nenozīmē, ka nav akcentu, kāpinājumu. Tie ir, bet šie paspilgtinājumi precīzi iekļaujas stāstā."
VEF Dailē. Latvijā būvētais pirmskara laiku "sintezators"
Viens no Dailes teātra veidotāja Eduarda Smiļģa lepnumiem bija 1940. gadā iegādātās "Hammond" ērģeles, kas tolaik teātrī pildīja mūsdienīga sintezatora funkciju. Unikālais instruments būvēts uzņēmumā VEF, kas šādas ērģeles ražoja no 1937. gada, iegādājoties licenci no ASV uzņēmuma "Hammond". Latvijā šo instrumentu iegādājās vairāku baznīcu draudzes, bet līdz mūsdienām ir saglabājušies vien daži "Hammond" eksemplāri, viens no tiem – Dailes teātrī.
"Tam laikam tas bija ļoti moderns instruments, līdzīgi kā šodien mēs runājam par mūsdienīgākajiem sintezatoriem. No tā varēja izvilināt visdažādākās skaņu nokrāsas. Marģeris Zariņš rakstīja, ka uz tām pat ksilofonu varēja spēlēt," stāsta Dailes teātra muzikālās daļas vadītājs Juris Vaivods. Mēs apskatām seno "Hammond", kurš gan zaudējis savu oriģinālo krāsojumu un skaļruņus, bet citādi – ir darba kārtībā. Par instrumenta saglabāšanu jāpateicas Doma baznīcai, bet īpaši tas atkal uzmirdzēja Dailes teātra deviņdesmitgadē, kad svinīgajā koncertā Ieva Pļavniece uz "Hammond" pavadīja Arturu Skrastiņu.
Mūzika pāri laikam. 12 spilgti skaņdarbi no Dailes teātra izrādēm
Trīs komponistu un mūziķu versijas par mūzikas lomu teātrī
Foto: Aiga Rēdmane
Jānis Šipkēvics:
Skaņas noformējums un mūzika ir izrādes zemapziņa. Reizēm tikai pēc izrādes atklāj, cik būtiskas bijušas skaniskās stīgas, kas nostieptas viscaur pieredzētajam, aktieru, režisora, dramaturga paustajam. Taču citkārt zemapziņa ir skaļa un nonāk priekšplānā. Man kā mūziķim tas nav viegls uzdevums, bet ārkārtīgi interesants – sapīt bizes kopā tā, lai nav jūtams, kas ir dramaturģija, kas skaņu partitūra. Tur nepieciešama arī liela uzticēšanās no režisora puses.
Pēdējās desmitgades spilgtākās teātra mūzikas lappuses man saistās ar Vladislava Nastavševa paša radīto teātra mūziku savām izrādēm. Kopumā teātrim raksturīga mazāka sasaiste ar dziesmu kultūru. Vairāk režisori izvēlas skaņu dizaina, ne dziesmu partitūras ceļu. Tāda mode. Bet visa attīstība notiek cikliski. Tas drīz atkal varētu mainīties.
Skaņas noformējums un mūzika ir izrādes zemapziņa. Reizēm tikai pēc izrādes atklāj, cik būtiskas bijušas skaniskās stīgas, kas nostieptas viscaur pieredzētajam, aktieru, režisora, dramaturga paustajam. Taču citkārt zemapziņa ir skaļa un nonāk priekšplānā. Man kā mūziķim tas nav viegls uzdevums, bet ārkārtīgi interesants – sapīt bizes kopā tā, lai nav jūtams, kas ir dramaturģija, kas skaņu partitūra. Tur nepieciešama arī liela uzticēšanās no režisora puses.
Pēdējās desmitgades spilgtākās teātra mūzikas lappuses man saistās ar Vladislava Nastavševa paša radīto teātra mūziku savām izrādēm. Kopumā teātrim raksturīga mazāka sasaiste ar dziesmu kultūru. Vairāk režisori izvēlas skaņu dizaina, ne dziesmu partitūras ceļu. Tāda mode. Bet visa attīstība notiek cikliski. Tas drīz atkal varētu mainīties.
Foto: Janne Korko
Anna Ķirse:
Teātra mūzikai būtu jādarbojas kā vēl vienam tēlam, līdz ar to tā var būt gan pirmajā plānā, gan otrajā, gan priekšplānā, gan fonā. Ir izrādes, kurās režisors ar mūzikas palīdzību grib izcelt teksta dramaturģiju, ir tādas, kurās strādā ar kontrastiem. Katra izrāde ir atšķirīga, nav vienas formulas.
Teātra mūzikai būtu jādarbojas kā vēl vienam tēlam, līdz ar to tā var būt gan pirmajā plānā, gan otrajā, gan priekšplānā, gan fonā. Ir izrādes, kurās režisors ar mūzikas palīdzību grib izcelt teksta dramaturģiju, ir tādas, kurās strādā ar kontrastiem. Katra izrāde ir atšķirīga, nav vienas formulas.
Foto: Jānis Deinats
Mārcis Judzis:
Man ļoti patīk rakstīt mūziku teātrim. Rakstīšanas process ir kā saslēgšanās ar kosmosu un ar katru varoni atsevišķi. Izdzīvoju katru izrādes varoni līdz pēdējai notij. Ļoti smalks darbs ir kopējās izrādes noskaņas radīšana. Šim procesam diriģents ir režisors. Bieži vien mūzika izrādē ir teju nemanāma, bet darbību vai vārdu pastiprinoša. Tā darbojas kā otrā maņa, kas skatītājam dod emocionālāku līdzpārdzīvojumu. Protams, ir reizes, kad "jāiebliež" vai kopā jāuzdzied.
Teātra mūzika ir brīvs lidojums, tai robežu nav, un tas man visvairāk patīk. Ja kāda izrādes dziesma kļūst par radio hitu, tu saproti, ka kosmoss nav tevi pievīlis. Lielākā balva ir skatītāju un klausītāju novērtējums.
Dailes teātrī esmu uzaudzis. Man bija 17 gadi, kad piedalījos izrādē "Man arī būtu bail". Ar grupu "Dzelzs Vilks" šajā izrādē spēlējām. Tagad, 20 gadu laikā, nevienā mūsu koncertā nav izpalicis izrādes hita "Ļauj man tevi pavadīt" atskaņojums. "Dzelzs Vilkam" un man teātris ir dzīves sastāvdaļa. Dailes teātris ir mūsu mājas!
Man ļoti patīk rakstīt mūziku teātrim. Rakstīšanas process ir kā saslēgšanās ar kosmosu un ar katru varoni atsevišķi. Izdzīvoju katru izrādes varoni līdz pēdējai notij. Ļoti smalks darbs ir kopējās izrādes noskaņas radīšana. Šim procesam diriģents ir režisors. Bieži vien mūzika izrādē ir teju nemanāma, bet darbību vai vārdu pastiprinoša. Tā darbojas kā otrā maņa, kas skatītājam dod emocionālāku līdzpārdzīvojumu. Protams, ir reizes, kad "jāiebliež" vai kopā jāuzdzied.
Teātra mūzika ir brīvs lidojums, tai robežu nav, un tas man visvairāk patīk. Ja kāda izrādes dziesma kļūst par radio hitu, tu saproti, ka kosmoss nav tevi pievīlis. Lielākā balva ir skatītāju un klausītāju novērtējums.
Dailes teātrī esmu uzaudzis. Man bija 17 gadi, kad piedalījos izrādē "Man arī būtu bail". Ar grupu "Dzelzs Vilks" šajā izrādē spēlējām. Tagad, 20 gadu laikā, nevienā mūsu koncertā nav izpalicis izrādes hita "Ļauj man tevi pavadīt" atskaņojums. "Dzelzs Vilkam" un man teātris ir dzīves sastāvdaļa. Dailes teātris ir mūsu mājas!