Anna Heinrihsone:

Vispirms ir lasīšana. Lasu lugu vai uzveduma materiālu, un bieži vien tas rosina lasīt vēl kādus paralēlus tekstus. Informācija un līdz ar to ideja veidojas kā ķēdes reakcija, posms pie posma. Ja viss balstītos tikai uz iedvesmu, diez vai mēs varētu sevi saukt par profesionāļiem. Darbs, domas, meklējumi audzē pārliecību, kā rast risinājumu, kurš ir visprecīzākais. Lai trenētu uztveri, es vēroju. To daru, staigājot pa pilsētas ielām vai pie jūras. Man ir svarīgi atrast pareizo iešanas ātrumu, kad varu pievērsties tikai savām domām. Ļoti bieži daudz kas noskaidrojas, kad no rīta skatos pa logu vai laukos vienkārši lūkojos pļavā.

Kostīmi izrādē nav modes skate. Taču arī teātrī, tāpat kā visās citās radošajās jomās, ir kādas vēsmas, kuras pārņem vienlaicīgi visu pasauli neatkarīgi no tā, kur mākslinieks strādā. Man vienmēr aktuāli ir bijis atrast noskaņas atslēgu, pēc tam seko krāsa – un tikai tad forma un tehniskais risinājums. Ļoti jāuzmanās no pašmērķīguma, jo izrāde ir kolektīva doma. Tāpat kā arhitektūrā, arī teātrī tas, kas kalpo mirkļa modernajam, visātrāk kļūst vecmodīgs.

Ir grūti nosaukt kādu atsevišķu izrādi kā "virsotni". Katrā darbā ir bijuši izaicinājumi un "kalni", kurus pievarēt. Laba gandarījuma sajūta ir pēc Indras Rogas izrādes "Hamlets" Valmieras teātrī, jo izveidojām sarežģītu emocionālo struktūru, kur mijās dažādu gadsimtu stili. Katrs no tiem bija pamatots ar varoņa psiholoģiskajām iezīmēm. Vienmēr ir lieliska sajūta, ja redzi, ka, pateicoties scenogrāfijai vai kostīmam, aktieris pārtop citā personībā un izrāde kļūst dzīva.

Jurate Silakaktiņa:

Pirmais impulss tam, kādi varētu būt kostīmi, rodas, izlasot lugu. Bieži vien tieši šī pirmā, tīri instinktīvā sajūta arī ir tā, kas realizējas uz skatuves. Lai gan tiek radītas vēl vairākas versijas, neizskaidrojamā kārtā pirmā ir īstā. Tad es uzklausu režisoru, kā arī meklēju iedvesmu mākslā. Man ir nopietna mākslas grāmatu kolekcija, kas ļoti palīdz. Dažkārt iedvesmu dod daba – toņi, faktūras.

Skatoties vecās izrādes, vienmēr var pateikt, kuros gados tās tapušas, tieši tādēļ, ka arī teātra kostīmus iespaido aktuālā mode. Tajā pašā laikā es nekad netaisīšu ultramodernas lietas, jo izrādi spēlē vairākus gadus un kostīmiem arī pēc pāris gadiem ir jābūt aktuāliem. Domāju, ka agrāk teātra kostīmi vairāk izcēla dažādus sociālos slāņus, šobrīd valda lielāka nosacītība. Lai gan veidot izrādes, kuru kostīmi ir kā viena modes kolekcija, arī vairs nav gluži aktuāli. Viss iet uz riņķi, vienu brīdi precīzi vēsturiskie kostīmi tika uzskatīti par "naftalīnu", tad atgriezās savas slavas zenītā.

Esmu procesa cilvēks, un teju katra izrāde, pie kuras esmu strādājusi, man ir mīļa. No Dailes teātrī veidotajiem kostīmiem ar īpašu prieku atceros "Melanholisko valsi" (2005. g.), "Vinsentu Brikstonā" (2004. g.) un "Pielūdzēju Nr.1" (2017. g.), jo tur saslēdzās visi komponenti, un tās vienkārši bija kvalitatīvas izrādes.

Baiba Litiņa:

Ir grūti izcelt kādas teātra kostīmu mākslas tendences, jo izrādes kostīmi vienmēr tiek radīti konkrētai lugai, aktieriem, kā arī tas ir radošās grupas kopdarbs. Piemēram, izrādē "Zemdegas" ir stilizēti 70. gadu tērpi, taču diezgan daudzas detaļas un krāsu salikumi ir aktuāli arī mūsdienās. Tas darīts apzināti, lai izrādi padarītu tuvāku mūsdienu skatītājiem, īpaši tiem, kas šos gadus nav piedzīvojuši. Piemēram, rūtiņu raksti, ādas mētelis brūnos toņos, ādas imitācijas jakas, lielas safari tipa kabatas, krāsu salikums – zils ar brūnu –, platas un kļoša tipa bikses, zābaki ar kantainu purngalu, apavi ar platformas zoli. Īstenībā šīs modes tendences ir atnākušas no septiņdesmitajiem gadiem, un modes pasaulē pēdējos gados daudz citē 20. gs. modes desmitgades.

Darbu sāku ar Regīnas Ezeras romāna "Zemdegas" lasīšanu – tas bija mūsu izejas punkts, luga tapa vēlāk. Pētīju 70. gadus – skatījos kinofilmas, tā laika fotogrāfu, piemēram, Ulda Brieža, darbus. Ļoti daudz iedvesmas ņēmu no savu vecāku fotoalbumiem. Paralēli skatījos arī tā laika PSRS izdotos modes žurnālus, tie kalpoja kā iedvesmas avots aksesuāriem, detaļām, arī auduma rakstiem, toņu salikumiem. Daudz iedvesmojos no Latvijas dabas toņiem, kas sastopami ziemā un agrā pavasarī, – zaļie, pelēcīgie, zilganie un brūnie toņi. Vēlāk, lasot lugu un zinot lomu sadalījumu, meklēju katram varonim piemērotākos risinājumus, lai izceltu viņa raksturu, radītu tēlu un brīžiem pilnīgi aizietu prom no aktiera paštēla.

"Pirms aktieri ienāk pie mums, lielākoties viņi visi jau ir savās lomās. Domās un sajūtās. Mēs varam vērot to, kā ar katru savu darbību tuvinām aktieri lomas vizuālajam tēlam. Te notiek iemiesošanās process. Izmainās acu skats, vaibsti, tāpēc, pabeidzot darbu, tā tiešām vairs nav Ieva Segliņa, tas ir Rainis," – aktieru pārvērtības raksturo grima māksliniece Baiba Bindemane.

Viņa uzsver, ka grimētavā un frizētavā katra darbība ir izplānota līdz sekundei, lai visu paveiktu iespējami ātri. "Aktieris šeit nonāk mirkli pirms iziešanas pie skatītāja. Šī ir pēdējā pieturvieta. Tāpēc mums ļoti precīzi jāpaveic savs darbs un jādara tas gana ātri, jo aktierim ir liels stress, nedrīkstam viņu te pārāk ilgi aizkavēt, pārturēt." Ņemot vērā to, ka aktieri grimētāja krēslā sēžas, pilnībā uzticoties, šajā darbā vajadzīga ne tikai profesionalitāte un iztēle, bet arī stresa noturība. "Tu nevari ķerties klāt aktierim nepārliecinoši, ar trīcošām rokām," saka Bindemane. Viņas pašas pieredze šajā amatā teātrī sniedzas jau vairāk nekā 10 gadu garumā (pirmā Baibas izrāde bija "Marija Stjuarte"), bet profesionālās karjeras sākums bijis televīzijā.