Par ko ir vērts taisīt filmu? Recenzija par Lienes Lindes 'Melno samtu'  (2)

Lindes pirmā pilnmetrāžas spēlfilma "Melnais samts" tiek dēvēta kā par komēdiju, tā drāmu, dramēdiju, melno komēdiju, paaudzes portretējumu un vēl daudz kā citādi. Nav melots, ka filma, līdzīgi kā franču "jaunā viļņa" kino to darīja aizvadītā gadsimta piecdesmitajos gados, apzināti lauž žanriskās konvencijas, tādējādi veikli izslīdot jebkuram pārgudram apzīmējumam vai vienādojošai kategorijai starp pirkstiem. Lai kāda būtu tās žanriskā piederība, Lindes pilnmetrāžas spēlfilmas debija nepārprotami ir stāsts par Martu Blūmu (lomā aktrise Inga Tropa), trīsdesmitgadnieci, kas piestrādā kādā Rīgas konceptveikalā un savu brīvo laiku pavada, izklaidējoties ar draugiem vai apreibinoties Toma (lomā Gatis Ungurs), sava visnotaļ nelabvēlīgā romantiskā partnera, kompānijā. Tomēr jau pirmajā ainā top skaidrs, ka Martai Blūmai ("March bloom" – (uz)ziedēšana martā) kaut kā pietrūkst. Pieskatot draudzenes meitu, Tropas atveidotais personāžs sapņo par karjeru kinoindustrijā – par savu mūžīgi netveramo filmu.

Lienes Lindes filmas nosaukums – "Melnais samts" – rosina asociācijas ar amerikāņu kinorežisora Deivida Linča daiļradi, proti, viņa filmu "Zilais samts" ("Blue Velvet", 1986), kas savukārt liek sagaidīt spēcīgu sirreālisma pakāpi un sapņiem raksturīgu sižeta uzbūvi. Savukārt pati Linde atkārtoti atsaucas uz dāņu kino kustību "Dogma 95", kas nāk ar saviem priekšstatiem par filmas stilu un attieksmi pret reālismu. Tomēr "Melnais samts" uzskatāmi nav iespaidojies ne no vienas, ne otras estētikas. Lindes darbs drīzāk ir parādā jau minētajam franču "jaunajam vilnim" jeb "Nouvelle Vague". "Melnajā samtā" ir viss, ko varētu sagaidīt no kādas Trifo vai Godāra filmas: vairāki vērienīgi, gari kadri, profesionālu aktieru un amatieru mikslis (jāmin, ka šī ir Kaspara Beķera pirmā kinoloma), nelineārs un saraustīts laika attēlojums, darbība, kas, šķiet, lielākoties uzņemta reālās vietās, bet nepārtraukti apšauba robežu starp objektīvo un subjektīvo, kā arī atvērts un interpretācijai ārkārtīgi pateicīgs vēstījums.

Šis stilistiskais mantojums top taustāms jau no "Melnā samta" pirmajām epizodēm, kad pēc filmas nosaukuma parādīšanās Marta vairs nesapņo par savu režisores karjeru, atlaidusies uz draudzenes meitas istabas grīdas, bet gan kādā prestižā balvu ceremonijā jau tiek pagodināta ar labākās režisores titulu. Tādējādi Linde ātri vien liek skatītājam noprast, ka filma nepretendē atspoguļot vienu – objektīvu – realitāti. Šī apbalvojuma saņemšanas aina ir arīdzan parocīga, lai ilustrētu kādu citu aspektu, kuru "Melnais samts" aizguvis no franču "jaunā viļņa", proti, pašrefrenciālisms. Uzskatāmākais piemērs šajā sakarā, protams, ir fakts, ka Lindes filma pieder tā sauktajam "kino par kino"; Tropas personāžs piegādā kostīmus no konceptveikala kādai filmai, pēc pasūtījuma montē kāzu jubilejas apsveikuma video, kaļ plānus savam magnum opus, kā arī atkal un atkal skatās Larsu fon Trīru. Taču šī būšana ciešā saiknē ar autori izpaužas arī citādi. Piemēram, kad Marta izsaukta uz skatuves, lai saņemtu savu godalgu, starp zālē sēdošajiem iespējams saskatīt pašu režisori, kura, domājams, zaudējusi labākās režijas balvu savam tēlam, vai arī vēlāk, kad Ungura atveidotais personāžs iesaka Martai, par ko uzņemt filmu, iesprukusi atsauce uz Lindes īsfilmu "Septiņas neveikla seksa reizes" (2016).

Lai gan nupat minēju Trifo un Godāru, Lindes filma drīzāk pielīdzināma Anjēzes Vardas "Kleo no 5 līdz 7". Papildus uzskaitītajām līdzībām ar "Nouvelle Vague" filmas vieno arī tas, ka to vēstījumi cieši apvīti ap centrālo tēlu – sievieti, kuras identitāte nebūt nav nejauša, bet gan tieši atsaucas uz to, kā pasaule pret viņu izturas un kā viņa savukārt izturas pretī. Turklāt abās filmās spoguļi ir simbolikas piesātināti, galvenās varones katra vēršas pie sava veida zīlnieces pēc palīdzības un abām dzīvē zīmīga loma ir kaķim. Kā "Kleo no 5 līdz 7", tā "Melnajā samtā" dominē subjektīvais reālisms – tāds, kas reālistiski ataino nevis ārējas patiesības, bet gan iekšējas. Labs piemērs no Lindes filmas ir Martas telefons, kas, ikreiz iezvanoties, liek visai viņas pasaulei drebēt kā Edgara Alana Po stāstā "Nodevīgā sirds" ("The Tell-Tale Heart"). Tāpat gan Vardas, gan Lindes filmā svarīgs motīvs ir "filma filmā" jeb franču "mise en abyme"; gan Marta, gan Kleo (Korina Maršāna) kādā brīdī noskatās filmu (vai filmas), kas liek uzdzirkstīt dziļai pašrefleksijai vai savā veidā palīdz izgaismot plašākā vēstījuma galveno domu.

Salīdzinot "Melno samtu" ar "Kleo no 5 līdz 7", vēl būtu vērts minēt Vardas ideju par "cinécriture" jeb rakstīšanu ar kino. 2019. gadā mūžībā aizgājušās franču režisores filmas bija ārkārtīgi personīgas, un tajās visi kinematogrāfiskās izteiksmes līdzekļi no scenārija līdz aktierspēlei, mūzikai, operatora darbam un mizanscēnai palīdzēja nodrošināt autores pašizpausmi. Kaut kas līdzīgs sakāms arī par Lindes filmu – arī tajā kino piedāvātais rīku klāsts izmantots, lai tapinātu visai atklātu un vismaz šķietami personīgu vēstījumu. Citiem vārdiem sakot, arī "Melno samtu" varētu uzskatīt par "cinécriture" piemēru. Un kā pēdējo salīdzinājumu būtu vērtīgi izcelt abu režisoru darbos iztirzāto tematiku. Kā "Kleo no 5 līdz 7", tā "Melnajā samtā" apspēlēta sievietes loma sabiedrībā, sieviešu–vīriešu attiecības, pašizpausmes iespējas un to trūkums, dzimumu lomas un stereotipi, kā arī to atspoguļojums kino. Šajā sakarā gan jāteic, ka Lindes vēstījums šķiet paplāns.

Jāpiekrīt citiem kritiķiem un skatītājiem, kas par filmu izteikušies visnotaļ pozitīvi, tādā ziņā, ka tiešām priecē redzēt, ka tādi jautājumi kā depresija, pašnāvība, seksuālā vardarbība, uz dzimumu un/vai seksuālo orientāciju balstīta diskriminācija, bezbērnība, piekļuve abortam un sabiedrības attieksme pret sievietēm, kuras veic šādu izvēli, vispār atspoguļoti Latvijas kino (un daži no tiem pirmoreiz). Tomēr jāsaka, ka šis atspoguļojums dažkārt šķiet visai virspusējs, tādējādi riskējot aplūkotos problēmjautājumus sensacionalizēt – tos piesaukt tikai, lai filmu sauktu par mūsdienīgu un ap to ģenerētu skatītāju diskursu. Piemēram, aborta jautājumam filmā netiek atvēlēts gana daudz laika, lai ap to apvītās sistemātiskās un sociālās problēmas būtu iespējams padziļināti izzināt. Un tas pats diemžēl jāsaka par Beķera atveidoto geju. Kaspara personāžs (tā sauc gan aktieri, gan tēlu) filmā vienkāršots līdz teju vai karikatūrai – klasiskajam "gay best friend". Viss, ko par Kasparu uzzinām, ir tas, ka viņš kādu laiku dzīvojis Berlīnē un nu uz mēnesi atgriezies Latvijā, uzzinām arī, ka viņš ir Martas labākais draugs un, protams, ka ir gejs. Filmai, kas apzināti izaicina ar dzimumu un seksualitāti saistīto lomu attēlojumu kino, Kaspara personāžs šķiet zaudēta iespēja pateikt ko vairāk. Tā vietā, lai izaicinātu LGBTQ+ piederīgo reprezentāciju, "Melnais samts" atkārto visus jau atpazīstamos stereotipus un pat neaizdomājas pavaicāt: vai tiešām Latvijā, būdams gejs, vari tik vienkārši pieiet pie kāda svešinieka – sava dzimuma pārstāvja – un sākt koķetēt, nebaidīdamies, ka dabūsi pa seju? Salīdzinoši nesenā Matīsa Kažas filma "Neona pavasaris" (2022), manuprāt, bija daudz niansētāks un interesantāks LGBTQ+ piederīgo portrets. Lainei (Marija Luīze Meļķe) bija savas vēlmes un pārdzīvojumi ārpus viņas homoseksuālās/biseksuālās identitātes.

Gana daudz laika netiek atvēlēts arī seksuālajam uzbrukumam, kuru Marta piedzīvo. Lai arī paša akta ambivalentais attēlojums, kā citi kritiķi ir minējuši, šķita vietā, Tropas personāža sekojošais pārdzīvojums turpmākajā filmā kaut kur izčib. Protams, viņa puisi pamet, taču jāprasa: vai ar vienu vai pat pāris ainām ir gana, lai ko tādu atrisinātu? Nesenā atmiņā filmai "Kā nodarboties ar seksu" ("How to Have Sex", Volkere, 2023) bija daudz vairāk, ko sacīt šajā sakarā. Kas līdzīgs būtu sakāms arīdzan par depresijas/pašnāvības tēlojumu. Lai gan Linde apzināti un klaji problematizē šo jautājumu atveidi kino un to, kā šādi atveidojumi vienkāršo izpratni par to, ko nozīmē depresija, "Melnajam samtam" tā arī neizdodas šo izpratni padziļināt vai sarežģīt. Mūsdienās, šķiet, zili mati, netīru trauku kalni un prokrastinācija ir tikpat saistīta ar priekšstatiem par to, kā jāizskatās depresijai, cik vannā pārgrieztas vēnas. Šādi depresijas tēlojumi liek domāt: kad latviešu kino redzēsim tēlus, kas ārēji izskatās sakopti un kam šķietami viss dzīvē izdodas, taču tos tāpat privāti nomāc paralizējošas eksistenciālas bažas? Kā labu depresijas tēlojuma piemēru gribētos minēt tā paša Larsa fon Trīra "Melanholiju" ("Melancholia", 2011). Lai gan filma nebūt nav veidota pēdējos gados, to šajā sakarā gana atbilstoši pieminēt kaut tāpēc, ka fon Trīrs tik bieži piesaukts Lindes filmā.

Lielākoties "Melnā samta" trūkumi izriet no tā, ka filmas veidotāji, šķiet, nav spējuši izlemt, par kuru vai kuriem problēmjautājumiem būtu vērts runāt, tādējādi it kā parāda daudz ko, taču nekādi nespēj ar to visu adekvāti tikt galā. Veroties kamerā, Tropas personāžs vaicā: "Par ko ir vērts taisīt filmu?" Un liekas, ka "Melnais samts" tā arī nevar izdarīt savu izvēli šajā jautājumā. Tādējādi cieš ne tikai tas, kā atainoti minētie jautājumi, bet arī tas, ar kādu pārliecību filma tiek pasniegta. Vairākkārt radās iespaids (un, iespējams, šī ir problēma ar latviešu kino kā tādu), ka kāds filmas elements – vai tā būtu aktierspēle vai mūzika, vizuālais noformējums vai scenārijs – it kā nebija pienācīgi nopulēts vai filmas veidotāji līdz galam neuzdrīkstējās paveikt ko jaunu un iepriekš neredzētu.

Lai nu kā, "Melnais samts" ir solis pareizajā virzienā. Kopā ar aizvadītā gada "Sēkli" (Harjo, 2023) un citām jauno režisoru filmām Lindes pilnmetrāžas spēlfilmas debija pārstāv kustību latviešu kino, kas reizē runā par mūsdienu cilvēkam aktuālām un līdz šim Latvijas kino neatspoguļotām problēmām un piešķir pienācīgu vērtību indivīda izjustajai jeb subjektīvajai realitātei. Slavējami ir arī tas, ka "Melnais samts" nebaidās atsaukties uz Eiropas un pasaules kino kustībām un izaicināt skatītāju, nepiedāvājot tam atbildes uz visiem filmā skartajiem jautājumiem. Tomēr, lai šī uzdrīkstēšanās un vēlme izaicināt nestu augļus, jāspēj atbildēt uz jautājumu: "Par ko ir vērts taisīt filmu?"