Kā jums patīk latviešu dokumentālais kino? Pie skatītājiem dodas filma par Juri Podnieku

Līdz ar filmas pirmizrādi publicēts Jura Podnieka 16 mm kinomateriāls, kurā viņš aktualizē Rīgas kinostudijas dokumentālā kino popularitāti, uzdodot jautājumus cilvēkiem pilsētas ielās 1979. gadā. Materiāls nav iekļauts filmā.

Režisors un operators Juris Podnieks ir veidojis liecības par divdesmitā gadsimta svarīgākajiem notikumiem, atstājot būtisku nospiedumu Latvijas dokumentālajā kino. “Apbrīnojama ir Podnieka spēja runāt filmās par būtiski svarīgiem notikumiem, bet nozīmīgākais ir tas, ka šajos pasaules mēroga notikumos viņš vienmēr ir mācējis saglabāt cilvēka dvēseles pārdzīvojumus. Arī mūsu filma meklē un atklāj tos garīgā un fiziskā spēka avotus, kas Jurim Podniekam bija svarīgi viņa īsajā, bet apbrīnojami radošajā  dzīves laikā,” saka filmas režisore Antra Cilinska.

Režisores vairāk nekā trīs gadu garumā šķetinājušas Jura Podnieka dzīves lappuses, kuras viņš pats atklāj savās dienasgrāmatās. “Jura Podnieka sev uzdotais jautājums 1985. gada dienasgrāmatā skan tā: “Vai vispār ir iespējama šī simbioze: publicistika un līdz jutekliskumam novesta tēlainība?” Atskatoties mēs redzam, ka Podnieka filmās publicistikas un tēlainības apvienojums ir viņa kino valodas īpašais spēks! Mēs filmas “Podnieks par Podnieku” veidošanas procesā mēģinājām gan tēlu rast, gan sabiedriski politisko stāju atklāt. Jura tiekšanās pēc pašatklāsmes un sabiedriski politisko notikumu izpratnes mums šodien ir ārkārtīgi būtisks paraugs un iedvesmas avots," pauž filmas režisore Anna Viduleja.

“Mans draugs reiz teica, ka ir tāds cilvēks ar kinokameru. Kad viņš mani iepazīstināja ar Juri, tad es sapratu, ka šim cilvēkam ir arī konkrēts vārds astoņdesmitajos gados Latvijā – Juris Podnieks. Visur viņš bija ar kameru. Visur viņš sajuta, kur jaunajiem vajag palīdzēt,” atmiņās dalās žurnālists, savulaik populārā raidījuma “Labvakar” viens no vadītājiem Jānis Šipkēvics.

Režisors Juris Podnieks bija sava laika liecinieks – drosmīgs, aizrautīgs un līdzjūtīgs. Viņa filmas ir aizkustinājušas miljoniem skatītāju visā pasaulē. Viens no spožākajiem latviešu dokumentālā kino saimes pārstāvjiem, kurš tieši un skaudri spēja runāt par laiku, sabiedrību, indivīdu un nāciju. Dzīvē un savās filmās Juris Podnieks meklēja atbildes uz sarežģītiem jautājumiem tautas vēsturē, mudināja skatītājus domāt un celt pašapziņu, meklējot ceļus Latvijas tautas pastāvēšanai nākotnē.

“Tāda cilvēka nav, kurš būtu bijis milzīgas impērijas sabrukšanā, to visu fiksējis, lai parādītu citiem. Es domāju, ka šajā ziņā Juris ir vienkārši unikāls. “Nevar aprobežoties domās tikai par Latviju, jādomā plašāk, kā pasauli padarīt labāku”, – tā teica Juris. Es domāju, ka tā ir īstā dokumentālista misija. Un man ir tāda cerība, ka pēc šīs filmas varbūt radīsies jauniem cilvēkiem interese par dokumentālo kino. Pašreiz ir daži veterāni, kuri strādā dokumentālajā laukā, bet būtībā jaunie cilvēki domā – ka tik es atkal varētu uzņemt vienu aktierfilmu. Ceru, ka pēc šīs filmas kāds sapratīs, ka dokumentālais kino ir ļoti spēcīgs medijs, kas var ietekmēt sabiedrību. Skatos filmu jau trešo reizi un apbrīnoju, ka tā ar katru reizi kļūst dziļāka. Kaut kas tajā atveras. Tā ir labas, var teikt pat izcilas filmas zīme,” stāsta kinokritiķis Agris Redovičs.

Jura laikabiedrs un kolēģis Anrijs Krenbergs (skaņu režisors) dalās atmiņās: “Mēs gribējām izmainīt šo pasauli, bet ne tādā ziņā kā pasauli, bet tikt vaļā no Padomijas. Un mēs to darījām kā tobrīd varējām. Tā kā sadarbojāmies ar Anglijas telekanālu, mēs tobrīd bijām vienīgā filmēšanas grupa, kas kaut vai daļēji varēja izvairīties no cenzūras. Taisot filmu “Mēs”, uzfilmēto materiālu tūlīt sūtījām uz Angliju, neviens šeit viņu neredzēja. Līdz ar to tas būtu briesmīgi, ja mēs šo privileģēto iespēju neizmantotu. Ko tad mēs varējām darīt? Protams, ar savu darbu mēģināt pateikt un parādīt cilvēkiem, kas īstenībā notiek. Un, ja teiktu, ka mums nebija bail, bija bail. Nebaidās tikai muļķis, jo viņš nezina, ka ir jābaidās.”

Savukārt Jānis Šipkēvics dalās atmiņās par raidījumu “Labvakar”, kurā pēc nāves tika godināts Juris: “Juris ir vienīgais cilvēks šajā valstī, kuram vienam pašam veltīts raidījums “Labvakar”. Atceros raidījuma beigas, kad mēs aicinājām cilvēkus, pieminot Juri, aizdedzināt sveci un izlikt to uz palodzes. Pēc raidījuma no televīzijas 10.stāva loga paskatījos uz pilsētu - logos cita pēc citas iedegās sveču gaismiņas. Bija redzams tik daudz gaismiņu, kas liecināja, ka Juris bija kruts. Tu redzi, kā Latvija piemin Juri. Droši varu teikt, ka Juris joprojām ir trendā, jo viņš ir moderns, viņš ir “good looking boy”, viņš ir asprātīgs, viņš ir humoru mīlošs un arī mūzikas fans.

No 18. marta filma skatāma kinoteātros visā Latvijā. “Tiem, kuri zina, kas ir Juris Podnieks, šī filmas būs lielsks atskats vēsturē, laikā un atkalredzēšanās ar Juri Podnieku. Tiem, kuri par viņu neko nezina, filma būs lieliska iespēja uzzināt un iepazīt lielisku dokumentālā kino režisoru – Juri Podnieku gan kā cilvēku, gan radošu personību. Un mazliet tikt aizrautam ar viņa neizmērojamo kino dokumentālista azartu un mīlestību pret savu profesiju,” režisore Antra Cilinska aicina noskatīties filmu.

Juris Podnieks (1950–1992) bija viens no ievērojamākajiem latviešu dokumentālistiem, izcils operators un vēlāk arī režisors. Juris Podnieks sāka kā operators, kopā ar Hercu Franku strādājot pie filmām "Aizliegtā zona" (1975) un “Vecāks par desmit minūtēm" (1978). "Strēlnieku zvaigznājs" (1982), Podnieka pirmā pilnmetrāžas filma, lauza priekšstatus par latviešu strēlniekiem, runājot par būtiskiem tautas vēstures notikumiem. Podnieka filma "Vai viegli būt jaunam?" (1986) bija kā svaiga gaisa malks stagnējošā valstī, kur viņš uzsāk nebijuši atklātu sarunu ar jauniešiem.

"Mēs" (1989) ļoti spilgti parāda nenovēršamo padomju impērijas galu, kas pilnībā izdzīvota filmā "Impērijas gals" (1991). 1990. gadā Podnieks sāka darbu pie sava meistardarba "Krustceļš", kas emocionāli runā par Baltijas tautu likteni un neatkarības centieniem.

1991. gada 20. janvārī Podnieks kopā ar operatoriem Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni izgāja Rīgas ielās, lai filmētu padomju spēku uzbrukumu barikāžu laikā. Abi kinooperatori tika nošauti. Nākamajā dienā Podnieks nāca klajā ar paziņojumu: "Mēs devāmies kaujas laukā, lai ar kameras palīdzību meklētu patiesību – tas bija mūsu vienīgais ierocis. Tie, kuri šāva uz mums, ir sistēmas vergi – marionetes varas rokās. Tieši šī sistēma mūs visus šos gadus ir žņaugusi."

Juris Podnieks gāja bojā nelaimes gadījumā 1992. gada 23. jūnijā 41 gada vecumā.