Zināms, ka mākslinieki rada savus darbus ar atšķirīgu pārliecību – kāds lepojas ar savas mākslas apolitiskumu, tikmēr cits neslēpj savu politisko uzskatu manifestēšanu, un abu pārliecība ir respektējama. Bet ko darīt, ja autora politiskā pārliecība sāk traucēt mākslas darba uztveršanai – ignorēt to, vai tomēr apzināties, ka dzīvojam pasaulē, kur viss ir savstarpēji saistīts, kur nu vēl māksla un politika? Ar šādu jautājumu saskāros pēc visnotaļ respektējamās režisores Agņeškas Holandas jaunākās, ar pamatīga skandāla slavu jau apveltītās filmas "Zaļā robeža" noskatīšanās.
Holandas filmogrāfija ir samērā eklektiska, tostarp arī kvalitātes ziņā, tomēr jau viņas agrīnie darbi izpelnījās kritiķu atzinību un pat "Oskaru" nominācijas. Viņa strādājusi gan vēsturiskajā, gan fantāzijas, gan kriminālajā žanrā, kā arī pie tādiem ievērību guvušiem seriāliem kā "Noklausīšanās" un "Kāršu nams". Tomēr jau no pavirša acu uzmetiena kļūst skaidrs, ka tieši politiskās tēmas Holandai ir īpaši tuvas, īpaši Holokausta drāmās "Eiropa, Eiropa" un "Tumsā", kā arī Holodomora traģēdijas izgaismotāja – velsiešu žurnālista Gareta Džonsa – gaitām veltītajā "Mr. Džonss", par ko "Delfi" esmu rakstījis jau iepriekš.
Lai cik tuva Holandai būtu vēsturiskā faktūra, viņa nav izvairījusies arī no laikmeta aktualitātēm, piemēram, 2017. gadā iznākušajā ar Berlīnes "Zelta lāci" godalgotajā Olgas Tokarčukas romāna ekranizācijā "Zvēra taka" – viegli sirreālā detektīvkomēdijā ar dabas aizsardzības un feminisma motīviem vēstījumā. "Zvēra taka" apliecināja, ka režisorei rūp notiekošais dzimtajā Polijā – un viņa nekautrējās mudināt savus tautiešus domāšanā un pasaules uztverē pietuvoties Rietumu vērtībām.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
