Vēsture, kā zināms, ir pilna ar negaidītiem pavērsieniem, un šķiet, ka franču softkora pornogrāfijas žanra klasikas – 1974. gadā tapušās filmas "Emanuēla" – nokļūšana sava laika kultūras fenomena statusā ir viens no tiem. Filmas un jo īpaši tās daiļās zvaigznes – Silvijas Kristelas – satriecošo popularitāti 70. gados nespēja aizēnot pat negantākie kritiķu uzbrukumi, taču, gadu desmitiem ritot, tā spējusi kļūt par zīmīgu aizgājušā laikmeta artefaktu, kura vilinājumam ļaujas gan feminisma, gan postkoloniālisma pētnieki. Pašiem filmas veidotājiem šodien tas noteikti būtu pārsteigums, jo viņu nolūki pirms 50 gadiem bija gluži triviāli un nebūt ne zinātniski.
Ar ko gan "Emanuēla" tolaik spēja tā izcelties uz visnotaļ bagātīgā dažāda līmeņa pornogrāfijas filmu klāsta, kas jau pārņēmis Rietumu kinoteātrus? Neaizmirsīsim, ka Holivudā tobrīd pilnā sparā bija aizsācies tā dēvētais "porno zelta laikmets" – pornogrāfiska rakstura softkora un hārdkora filmas ražoja pieklājīgos apmēros un demonstrēja kinoteātros, un tikai pāris gadus iepriekš par absolūtu kases grāvēju bija kļuvusi leģendām apvītā "Dziļā rīkle", paverot pornogrāfijai ceļu uz meinstrīma skatītāju maciņiem un, tā teikt, sirdīm.
Francija šāda mēroga vaļībām uz lielā ekrāna pietuvojās lēnāk, tomēr 1968. gada studentu nemieri un sekojošā seksuālā revolūcija bija izkustinājusi iesīkstējušo buržuāziju. Sabiedrībā virmoja interese par poligāmiju un atvērtajām attiecībām, tikmēr politiķi pamazām atlaida cenzūras žņaugus.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
