Kā aprēķināt laimi? Sociālantropoloģe Agnese Cimdiņa par filmu "Laimes aģents"

"Mums katram dota tikai viena dzīve. Kāpēc izniekot to, jūtoties skumji?!" – tā filmā "Laimes aģents" vaicā kāda butāniete. Butānā, kas atrodas gleznainajos Himalaju kalnos starp Indiju un Ķīnu, valsts attīstība tiek mērīta bruto laimes izteiksmē. Par to, kā notiek šī laimes mērīšana, režisori Aruns Batarajs un Dorotea Zurbo uzņēmuši dokumentālu filmu, kuras etnogrāfiski saistošo sižetu jau pavisam drīz varēs baudīt arī Dokumentālo filmu foruma programmā. Vēstījums ir gards kumoss visiem, kam rūp laime, labs dokumentāls kino un pasaules kultūrsociālā daudzveidība.

5. septembrī kinoteātrī "Splendid Palace" pēc filmas "Laimes aģents" seansa notiks Agneses Cimdiņas vadīta saruna par laimes dokumentēšanu. Sarunā piedalīsies LU profesors Mārcis Auziņš un filmu režisore Ieva Ozoliņa.

Pievēršoties dzīvei mazā, lokālā mērogā, filma intriģējoši aktualizē lielus, vispārcilvēciskus jautājumus – kas ir laime, kas – laba dzīve, un kas – dzīves jēga? Mūsdienu eiropietim, kurš ieradis ticēt nemitīgam progresam, šie savstarpēji saistītie jautājumi, iespējams, liek palauzīt galvu, jo zinātne tos nespēj izkalkulēt un viennozīmīgi atbildēt, savukārt nemitīgā dzīšanās pēc sasniegumiem laimes izteiksmē nav izsakāma.

Kā antropoloģe esmu piedzīvojusi neskaitāmas sarunas par labu dzīvi un tās jēgu gan fjordu ieskautos Ziemeļos un tuksnešu klātos Austrumos, gan arvien tukšākos Latvijas laukos vai biznesa metropolēs. Kopsaucējs šajās sarunās bijis tas, ka vienas definīcijas labai dzīvei nav. Tomēr ieklausoties, kam cilvēki piešķir vērtību un nozīmi, varam nojaust, kā rodas izpratne par labu dzīvi un ar to saistītā laimes sajūta. Pareizo un nepareizo atbilžu šādās sarunās nav, katra no tām ir subjektīvi izjusta un tādēļ grūti vienādojama vai salīdzināma ar citām.

Tikmēr laikraksti, blogi un žurnāli ir pārpildīti ar padomiem, kā mums ikdienā paaugstināt savu "laimes līmeni". Piemēram, pateicība, fiziska aktivitāte, daba, meditācija un sociālās attiecības padarot mūs laimīgākus, taču stabila zinātniska pamata šim apgalvojumam nav¹. Kas tad veido laimi un vai tā var būt mērāma? Sociālantropoloģijā mēdzam apgalvot, ka mūs veido attiecības ar citiem. Proti, mēs vairāk esam tas, kas ir starp mums, nevis iekš mums. Šī sajūta, ka cilvēka attiecībām ar apkārtējo un apkārtējiem ir fundamentāla nozīme laimes uztverē, atspoguļojas arī filmas varoņu dažādajās attiecībās ar tuviniekiem vai ilgās pēc tām. Taču laimes indekss neaprobežojas ar to vien.

Filmā laime tiek atspoguļota kā Butānas valdības filozofija, ko virza nevis peļņa, bet gan cilvēku kolektīvā labbūtība. Vēsturiski Butāna bijusi viena no izolētākajām valstīm pasaulē, tikai pēdējās desmitgadēs tā atvērusi durvis internetam, mobilajiem sakariem un starptautiskai aviosatiksmei. Tomēr, lai modernizācija būtu līdzsvarota ar Butānas seno kultūru, būtisks uzsvars tiek likts uz nacionālās kopējās laimes (GNH – Gross National Happiness) filozofiju, pretstatot to nacionālā kopprodukta idejai.

Nelielā Butānas karaliste nereti tiek dēvēta par laimes zemi tieši šo iedzīvotāju laimes mērījumu dēļ. Laimes ideja te no abstrakta jēdziena pārtapusi valstiski stingri definētā un kvantitatīvi nosakāmā lielumā. Ideja par nacionālo bruto laimi tika ieviesta Butānā 20. gs. 70. gados un vēlāk kļuvusi par valsts identitātes pamatu. Laimes indeksu valsts izmanto politikas veidošanā, tiecoties stiprināt saikni starp valsti un tās iedzīvotājiem un iedzīvotāju apmierinātību ar dzīvi. Taču, kā vēstī filma, realitāte, tāpat kā abstraktā laime, ir daudz kompleksāka par valstiski noteiktiem laimes parametriem.

Filma atspoguļo divu Butānas laimes aptaujas veicēju gaitas – viņi kā tautas skaitīšanas darbinieki ceļo pa Himalaju karalisti, lai ievāktu datus par cilvēku laimes uztveri. Šo darbu viņi dara valsts iestādes – Nacionālā Laimes centra – uzdevumā, iet no ciema uz ciemu, no mājas uz māju, lai ievāktu datus Butānas bruto nacionālās laimes indeksa noteikšanai. Iedzīvotājiem tiek uzdoti 148 jautājumi, daudzi no tiem jāvērtē skalā no viena līdz desmit. Jautājumos mijas piederības, skaudības un dusmu sajūtas mērījumi ar īpašumā esošo cūku, kazu un traktoru skaitu. Pēc tam šie dati tiek izmantoti, lai aprēķinātu bruto nacionālās laimes rādītāju un noskaidrotu, cik cilvēki jau ir laimīgi un cik vēl nav, un kāda politika būtu nepieciešama, lai laimes līmenis valstī augtu.

Sekojot abiem laimes datu vācējiem, mēs iepazīstam Butānas vietējos iedzīvotājus un viņu izpratni par labu dzīvi. Mēs kļūstam liecinieki dzīves pieredzēm, kur sirsnība mijas ar rūgtumu un skumjām. Kāds pavecāks vīrs izkar 108 lūgšanu karogus savai mirušajai sievai un atzīst, ka kopumā ir laimīgs, taču pauž skumjas un nožēlu par sievas zaudēšanu; viņa stāstu caurvij pazemība un pieņemšana. Kāds pašapmierināts, turīgs vīrs ar trim sievām apgalvo, ka viņa laimes līmenis ir 10, taču sievas stāsta citu stāstu, kurā izdzīvošana ir atkarīga no vīra labvēlības. Kāda jauna meitene smaidot apgalvo, ka ir laimīga, jo vakar viņas govij atnesies teliņš. Tikmēr cita viņas vienaudze, kura domā "kāpēc tik skumja dvēsele kā es piedzima tik laimīgā zemē", ir spilgta pretruna laimes līmeņa kritērijiem. Viņas ikdiena, dzīvojot ar kopā ar māti alkoholiķi un uzņemoties rūpes par mājsaimniecību un mazo māsu, atspoguļo kontrastu priekšstatam par to, cik brīnišķīga ir viņas valsts. Viņai nerūp elektrotehnika, kam laimes aptaujā paredzēts augsts punktu skaits, bet gan mātes slimīgā atkarība...

Jautājumi, kas tiek uzdoti laimes aptaujā, šķiet īpatnēji un nomācoši. Piemēram, cik kazu, govju, vistu, cūku vai televizoru ir iedzīvotāju īpašumā? Šādi rādītāji neatbilst visu butāniešu izpratnei par laimi. Piemēram, transpersona, kura dzīvo kopā ar savu nedziedināmi slimo māti, vairāk alkst pēc pieņemšanas, piederības sajūtas un reinkarnācijas nekā pēc cūku vai kazu ganāmpulka. Kāda respondente uz visiem jautājumiem atbild "nav", "nav", "nav", "nav", "nav" un "nav", un drīz vien kļūst skaidrs, ka laimes aptauja ir vērsta uz salīdzinoši šauru priekšstatu par apmierinātību ar dzīvi. Iedzīvotāji tiek arī lūgti novērtēt savu miegu no viena līdz desmit, tāpat arī apmierinātību ar valdību un savu "vēlamo laimi", kas liek domāt, ka cilvēks pats varētu izvēlēties būt ne pārāk laimīgs.

Neanalizējot laimes politiku valstī, kur daudzi dzīvo trūkumā, bez pilsonības un piederības sajūtas, filmas veidotāji dziļi izjustā veidā ļauj individuālajiem stāstiem runāt pašiem par sevi, un tas ir acīmredzamā pretrunā ar laimes propagandu, kas rotā televīzijas ziņu reportāžas un pacilājošās popdziesmas. Filmas režisori, atspoguļojot laimes uztveri, nevairās no smagām tēmām – alkoholisms, vientulība, neiederēšanās vai bailes zaudēt māti kā stingrāko atbalstītāju.

Visspilgtāk laimes pretrunas atspoguļojas pašā "laimes aģentā" jeb datu vācējā. Četrdesmit gadus vecais Ambers datus par Butānas iedzīvotāju laimi uzklausa cieņpilni, apzinīgi un pašpārliecināti, bet ārpus darba viņš pašaizliedzīgi rūpējas par savu slimo, novecojošo māti. Viņa kvēlākā vēlēšanās ir apņemt sievu, tomēr izredzes iegūt šo laimi apgrūtina fakts, ka viņam nav pilsonības un līdz ar to nav skaidru izredžu par nākotni. Viņš nemitīgi šķirsta telefona lietotnes potenciālās sievas meklējumos un atkārtoti sniedz pieteikumus Butānas pilsonības atgūšanai, kas viņam tikusi atņemta – līdzīgi kā daudziem citiem Butānas nepāliešiem. Ambera dzīvesstāsts tiek šķetināts paralēli laimes datu vākšanai, atspoguļojot pretrunu – uzcītīgi strādājot valdības uzdevumā un vācot datus par laimi, paša Ambera izredzes ir ierobežotas. Nepiepildītā cerība uz laulību, bērniem un Butānas pilsonību, kura viņam kā nepāliešu imigrantu dēlam nepienākas, viņa paša laimes indeksu samazina līdz 5.

Kaut arī filmas sižets rit Butānā, filmas veidotāji neizbēgami liek domāt par vispārcilvēcīgiem jautājumiem, kas skar attiecības starp vietu un cilvēku, vidi un cilvēku, sociālekonomisko iekārtu un indivīdu, starp laika ritumu un ikvienu no mums. Kur rodas mūsu domas, bailes, ilgas un sapņi? Kur paliek fundamentāli cilvēciskais, kad viss pārējais strauji mainās? Vai tad, ja nolobām kultūras garozu, ārējās normas, tehnoloģiju viedumu un politiskās iekārtas, sirds dziļumos mūs virza viena un tā pati dzīves dziņa? Vai butāniešu atziņas "lai kādas sāpes tu nestu, tev jāiemācās būt laimīgam" un "ja mums dota tikai viena dzīve, kāpēc izniekot to, jūtoties skumji?" varam pieņemt kā atgādinājumu par laimes būtību, kas, neskatoties uz strikti definētajiem laimes indeksa parametriem, Butānā šķiet tikpat netverama kā plašākā pasaulē?

Nacionālā Kino centra rīkotais Dokumentālo filmu forums (Baltic Sea Docs) ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu prezentāciju forums Baltijas valstīs. Kamēr Baltijas jūras reģiona, Kaukāza un Austrumeiropas valstu filmu veidotāji Dokumentālo filmu foruma industrijas sadaļā starptautiskai profesionāļu auditorijai prezentē savu topošo filmu projektus, vietējiem skatītājiem forums ik gadu piedāvā iepazīties ar spilgtu pēdējo gadu pasaules dokumentālā kino izlasi. Šogad foruma filmu programmas seansi no 3. līdz 8. septembrim notiek kinoteātrī "Splendid Palace" Rīgā, kā arī Cēsīs, Rēzeknē, Talsos un Liepājā. Tai pat laikā atsevišķas filmas visā Latvijā skatāmas arī tiešsaistē Nacionālā Kino centra platformā www.filmas.lv. Plašāk par programmu – Dokumentālo filmu foruma mājaslapā.

1 Pie šāda secinājuma nonākuši pētnieki D. Folk & E. Dunn, "A systematic review of the strength of evidence for the most commonly recommended happiness strategies in mainstream media", Nature Human Behaviour, July 2023.