Neiespējamā labsajūtas filma. Režisore Ilze Burkovska-Jakobsena par "Dzīve ir skaista"

Dzīve ir skaista. Protams. Ir. Viss atkarīgs no tā, kādā tuneļa šaurībā vai planētas plašumā mēs definējam un vēlamies redzēt savas dzīves apjomus. Vai dzīve skaitās dzīvota tikai konkrētajā vietā, kurā plaušas apgādā ķermeni ar skābekli, vai tomēr dzīvei pieskaitāms arī zibenīgais un jebkur nokļūstošais domu lidojums? Bet esot arī tādi cilvēki, kuriem nomoda analogā dzīve aizrit vienīgi virtuālajā telpā…

Tātad fiziskā un garīgā dzīve dod iespēju balansēt viena otras skaistumu jeb neglītumu nemitīgā mijiedarbībā esības ļodzīgajos svaru kausos. Filmā "Dzīve ir skaista" nav daudz saulainu debestiņu, ir gara ziema un nebeidzami vāli sniega šķipeļu. Problēmas krīt kā sniegs, bet cilvēks tīra pagalmu, gaidot pavasari un vēl vairāk – "kad tas viss beigsies".

Itin bieži cilvēkiem Latvijā personīgās dzīves gludumam šķēršļus rada valstiskā līmenī nenovērstas nepareizības, alkatības māsa korupcija vai dienišķi sūrā nabadzība. Tomēr, par spīti trūkumiem, vismaz ap 18. novembri mēs tā kolektīvi saņemamies un sev atgādinām – mums ir pašiem sava valsts, kuru celt un pilnveidot. Mēs mēģinām atrast vienojošo un mierinošo, lai mūsu kopīgajam "projektam Latvija" pievienotu secinājumu, ka ne vien Ventas rumba, bet arī pati dzīve ir skaista.

Piedzimt par palestīnieti ir daudz sūrāks liktenis. Palestīniešu beztiesīgums savas teritoriālās pašnoteikšanās veidošanai ir kļuvis par eksplodējošu bumbu, kuras laika deglis sen jau nodedzis. Tieši šādā brīdī mēs sastopam filmas "Dzīve ir skaista" galveno varoni un režisoru Muhamedu Džabaliju. Muhameds ir ieradies Norvēģijā, lai vienu mēnesi uzturētos Palestīnas sadraudzības pilsētā Trumsē, un secina, ka atgriešanās mājās paredzētajā laikā vairs nav iespējama. Vienīgais robežpunkts, kuru viņš var izmantot, tiek slēgts uz nenoteiktu laiku, un Norvēģijā viņš ir "stateless" – bezvalstnieks. Viņu sagaida dzīve laika kapsulā, kurā bezvalstnieks cīnās ar birokrātiju, vicinot rokas un kājas kā bezsvara stāvoklī peldošs astronauts.

Apjukuma, nenoteiktības un nervozas gaidīšanas attēlošanai kinematogrāfisku līdzekļu netrūkst. Bet katra indivīda gadījumā pārdzīvojums ir citādāks, un Muhameds Džabalijs savā dokumentālajā filmā neatkārto citur redzētus vienmuļības atainojuma izskaistinājumus vai sakāpinātas izmisuma ainas. Viņa stāsts ir tieši un tikai viņējais, ļoti piesātināts, jo aptver septiņus gadus ilgu cīņu par iespēju atgriezties mājās. Sirsnīgi gan izklausās īsa Muhameda atbilde draugam Hermanim, kurš sarunā lieto vārdu "cīņa" par iesniegumiem, tiesāšanos un lūgumu uzturēšanās atļaujai. "Nē, nē, cīņa ne," atbild Muhameds. "Dialogs. Tā būs saruna." Šī nosvērtā attieksme režisoram palīdz izveidot godīgu emocionālo saikni starp skatītāju un stāstītāju. Viņš meklē risinājumus, nenokauj cerību un pāri visam – nezaudē labestīguma stīgu sevī.

Skarbā, polārnakts tumšo rotaļu izgaismotā debess Norvēģijas ziemeļos nenoliedzami spēlē savu lomu stāsta vizuālajā plānā, kamēr cilvēciskais siltums no Muhameda Džabalija atbalstītāju grupas staro pāri ekrāna rāmjiem.

Man personīgi būtu gribējies vēl vairāk iepazīt Muhameda mammu, jo režisora aizkadra balss sarunājas tieši ar mammu, un tas, protams, dara filmu daudz intīmāk uzrunājošu, nekā cita veida aizkadra teksta būvēšanas metode. Filma "Dzīve ir skaista" mudina aizdomāties arī par filmas adresātu plašāk. Neskatoties uz aizkadra formas paņēmienu "runāties ar mammu", filma, visticamāk, ir tēmēta "paēdušo Rietumu" skatītājam, kurš par palestīniešu apstākļiem ir gana labi informēts un vienlaikus gana noguris no nemitīgās šāviņu, eksploziju un bada attēlu lentes savā ziņu plūsmā. Džabalijs smaida, kaut arī nav nekā viegla un iepriecinoša, ko pavēstīt, tomēr, kā jau minēts, viņa gadījumā dzīves skaistums var atklāties arī kaimiņonkuļa piktumā par nepareizajā vietā iešķūrētiem nokrišņiem.

Tieši saskare ar labvēlīgajiem, enerģiskajiem cilvēkiem Trumsē ir Džabalija filmētās dzīves skaistuma kodols, ne balvas prestižos starptautiskos festivālos vai uzvaras sīvajās cīņās par finansējumu jauniem darbiem. Plašais Norvēģijas kinoļaužu atbalstošais plecs un tuvākā draugu loka neatlaidība noteikti ir daļa no iemesliem, kāpēc šajos kara šausmu apēnotajos laikos Muhameds var tik pārliecināti apgalvot – dzīve joprojām ir skaista. Vai autors to domā arī ironiski? Manuprāt – nē.

Filmas sākumā Muhameds telefonsarunas laikā dod solījumu, atjokojot mammas rūpēm par dēla matu nerātno paskatu. Tādēļ gribu pievērst jūsu uzmanību detaļai, kura mani aizkustināja, – pavērojiet varoņa matus filmas sākumā un beigās.

Interesanti, ka IDFA festivāla žūrija, 2023. gada rudenī piešķirot filmai balvu, nosaukusi to par "neiespējamo feel-good jeb labsajūtas filmu". Nekā neiespējama šajā stāstā nav. Jo dzīve ir skaista arī tad, ja nav cukursalda vai pulēta kā pastkartīte. Pat tad, ja esi no Gazas Palestīnā.

Nacionālā Kino centra rīkotais Dokumentālo filmu forums (Baltic Sea Docs) ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu prezentāciju forums Baltijas valstīs. Kamēr Baltijas jūras reģiona, Kaukāza un Austrumeiropas valstu filmu veidotāji Dokumentālo filmu forumā starptautiskai profesionāļu auditorijai prezentē savu topošo filmu projektus, vietējiem skatītājiem forums ik gadu piedāvā iepazīties ar spilgtu pēdējo gadu pasaules dokumentālā kino izlasi. Šogad foruma filmu programmas seansi no 3. līdz 8. septembrim notiek kinoteātrī "Splendid Palace" Rīgā, kā arī Cēsīs, Rēzeknē, Talsos un Liepājā. Tai pat laikā atsevišķas filmas visā Latvijā skatāmas arī tiešsaistē Nacionālā Kino centra platformā www.filmas.lv. Plašāk par programmu – Dokumentālo filmu foruma mājaslapā.