Esmu šokā. Vai arī nē? Kuratore Auguste Petre par Barbaras Viseres filmu "Jau(n)radīts"

Kāda būtu (mākslas) pasaule, ja izrādītos, ka lielāko daļu laikmetīgo kultūru raksturojošu darbu ir radījušas sievietes? Pēc kādiem principiem mākslai tiek un var tikt piedēvēts kulta statuss? Cik daudz patiesības un kontekstuālu nianšu noklusē vēstures grāmatas? Kā slava spēlējas ar mākslinieka prātu? Šie ir tikai daži no jautājumu virknes, kas uzplaiksnī pēc holandiešu mākslinieces un režisores Barbaras Viseres (Barbara Visser) filmas "Jau(n)radīts / Alreadymade" (2023) noskatīšanās – šajā pusotru stundu garajā detektīvromānā Visere šķetina īstenības sarežģītos līkločus, kuriem pakļauts pasaules mākslas superzvaigznes Marsela Dišāna (Marcel Duchamp) redīmeids ar nosaukumu "Strūklaka" (Fountain).

1917. gadā Ņujorkā norisinājās Pirmā gadskārtējā Neatkarīgo mākslinieku biedrības izstāde, kurā piedalījās vairāk nekā 1000 autori, eksponējot aptuveni 2500 gleznas, skulptūras un citādus, avangarda mākslai piederīgus objektus. Tostarp izstādē tika anonīmi iesniegta "Strūklaka" – otrādi apgriezts pisuārs, kurš kreisajā malā ar melnu krāsu parakstīts kā "R. Mutt" darbs. Kaut arī izstādē, kas sava plašā vēriena dēļ tiek dēvēta par "The Big Show" jeb Lielo izstādi, varēja piedalīties ikviens Neatkarīgo mākslinieku biedrs un darbu atlase nebija žūrijas kontrolēta, "Strūklaka" viesa bažas vairākiem biedrības dibinātājiem (kuru starpā arī Dišāns) un tā arī netika eksponēta, vēlākā preses paziņojumā skaidrojot, ka "Šī "Strūklaka" noteikti ir ļoti noderīgs objekts tam paredzētā vietā, taču tā vieta nav mākslas izstāde un to nekādā gadījumā nevar uzskatīt par mākslas objektu."¹ Pēc atteikuma oriģināldarbs nonācis izgāztuvē, no tā saglabājusies viena vienīga Alfrēda Stiglica (Alfred Stieglitz) fotogrāfija.

Šis gadījums mākslas vēsturē tiek traktēts gan kā sociāls eksperiments un robežu izaicināšana, gan kā intelektuāli provokatīvs mēģinājums pierādīt, ka mākslas vērtība saistāma ar darba ideju, nevis izvēlēto materiālu. Kaut arī redīmeids izstādē tika iesniegts anonīmi, 18 gadus pēc šī gadījuma Dišāns atzinies autorībā un 1950.–60. gadu laikā radījis vairākas replikas, bet mākslas teorētiķu un vēsturnieku aprindās populārs kļuvis uzskats, ka visa māksla pēc Dišāna ir konceptuāla.

Pirmo reizi vienu no "Strūklakas" replikām man laimējās redzēt 2016. gadā Tate galerijā Londonā; tolaik vēl nezinot darba kontekstu, pieplaku pie stikla kupola, kas to sedza, un izpētīju slavenā pisuāra veidolu. Savukārt šāgada pavasarī, nonākot vienā Parīzes "Bourse de Commerce" telpā ar vairākiem Dišāna redīmeidiem, "Strūklaka" vairs neatstāja tik dziļu iespaidu. Nez, kā Dišāns justos, zinādams, ka vairs nepārsteidz savu auditoriju?

Toties pārsteidz Viseres filma, kas pievēršas autorībai vizuālajā mākslā un sieviešu mākslas patiesi būtiskajai ietekmei. Filma faktiski sākas ar franču rakstnieces Žoržas Sandas (George Sand) citātu par autortiesību tirdzniecību un pārkāpumiem. Tas ir aktuāls jautājums jebkurā mākslas disciplīnā un īpaši vizuālajā mākslā, kur tiešu (vai netiešu) kopēšanu neregulē konkrēts triepienu skaits vai izmantotais materiāls, bet gan zināšanas. Tieši šī apziņa par zināmu mākslas formu nodrošina jaunu prakšu rašanos, autoriem vienlaikus pārmantojot un apropriējot konkrētas tradīcijas, atsaucoties uz saviem iedvesmotājiem vai vienojoties redzējumā par aktuālu mākslas virzību (filmas kontekstā šis aktuālais virziens ir dadaisms, kas Rietumeiropu pāršalca 20. gadsimta pirmās desmitgades vidū – kā protests karam, antiburžuāziska kultūras un esības forma, augsne radikālas mākslas attīstībai). Jāsaka gan, ka zināšanas var kļūt arī par maldinātāju vai aizsegu mākslas kopēšanas gadījumos. Tieši ar šo tēmu ļoti intelektuāli flirtē Visere, psiholoģiski šķetinot Marsela Dišāna personību, pievēršoties vispārējai mākslas pasaules antropoloģijai un "Strūklakas" mistiskajam gadījumam – atsevišķos avotos par tā patieso autori norādīta vācu dzejniece, māksliniece un dadaisma personība Elza fon Freitāga Loringhovena (Elsa von Freytag-Loringhoven).

Par dadas baronesi dēvētā fon Freitāga ir aizraujošs, gluži vai mītisks tēls, par kuru mākslas vēsture klusē biežāk nekā par viņas līdzgaitniekiem vīriešiem. 20. gadsimta sākumā Ņujorkā viņa ne vien radījusi vairākus dadaismu raksturojošus redīmeidus, bet arī pati iemiesojusi šī mākslas un domāšanas veida būtību, faktiski performējot un izaicinot normalitātes robežas līdz pat savai nāvei 1927. gadā – desmit gadus pēc "Strūklakas" noraidījuma Lielajā izstādē un astoņus gadus pirms Dišāna atzīšanās darba autorībā. Tieši šis kļūst par filmas galveno naratīvu, smalki spēlējoties ar dažādām varbūtībām, dzimuma lomām mākslā, arī mākslas tirgus nozīmi autorības piesavināšanās kontekstā. Te arī attaisnojas iepriekšminētais jēdziens "detektīvromāns" – nepārkāpjot banalitātes robežas, Visere filmas naratīvu burtiski saliek kā puzli, tā starp citu pieminot arī fon Freitāgas mīlestību pret Dišānu un citus ar autortiesību pārkāpumiem saistītus gadījumus. Tādējādi filmu Jau(n)radīts varētu skatīties vēl stundām ilgi, gluži kā tūkstošo reizi pārskatot kārtējo Erkila Puaro izmeklēto gadījumu. Domāju, arī viena no šīs filmas kvalitātēm ir tā, ka par aizdomās turamo var uzskatīt gandrīz jebkuru no minētajiem personāžiem – atrisinājums šajā stāstā nav iespējams, un tikai skatītāja ziņā ir tas, ko ar iegūto informāciju iesākt tālāk.

Nacionālā Kino centra rīkotais Dokumentālo filmu forums (Baltic Sea Docs) ir nozīmīgākais dokumentālā kino industrijas pasākums Baltijas valstīs. Kamēr dažādu valstu filmu veidotāji Dokumentālo filmu forumā starptautiskai profesionāļu auditorijai prezentē savu topošo filmu projektus, vietējiem skatītājiem forums ik gadu piedāvā iepazīties ar spilgtu pēdējo gadu pasaules dokumentālā kino izlasi. Šogad foruma filmu programmas seansi no 3. līdz 8. septembrim notiek kinoteātrī "Splendid Palace" Rīgā, kā arī Cēsīs, Rēzeknē, Talsos un Liepājā. Tai pat laikā atsevišķas filmas visā Latvijā skatāmas arī tiešsaistē Nacionālā Kino centra platformā filmas.lv. Plašāk par programmu – Dokumentālo filmu foruma mājaslapā.

Atsauces:
¹ https://www.artforum.com/features/the-big-show-the-first-exhibition-of-the-society-of-independent-artists-part-i-212382/