Esmu šokā. Vai arī nē? Kuratore Auguste Petre par Barbaras Viseres filmu "Jau(n)radīts"

Kāda būtu (mākslas) pasaule, ja izrādītos, ka lielāko daļu laikmetīgo kultūru raksturojošu darbu ir radījušas sievietes? Pēc kādiem principiem mākslai tiek un var tikt piedēvēts kulta statuss? Cik daudz patiesības un kontekstuālu nianšu noklusē vēstures grāmatas? Kā slava spēlējas ar mākslinieka prātu? Šie ir tikai daži no jautājumu virknes, kas uzplaiksnī pēc holandiešu mākslinieces un režisores Barbaras Viseres (Barbara Visser) filmas "Jau(n)radīts / Alreadymade" (2023) noskatīšanās – šajā pusotru stundu garajā detektīvromānā Visere šķetina īstenības sarežģītos līkločus, kuriem pakļauts pasaules mākslas superzvaigznes Marsela Dišāna (Marcel Duchamp) redīmeids ar nosaukumu "Strūklaka" (Fountain).

1917. gadā Ņujorkā norisinājās Pirmā gadskārtējā Neatkarīgo mākslinieku biedrības izstāde, kurā piedalījās vairāk nekā 1000 autori, eksponējot aptuveni 2500 gleznas, skulptūras un citādus, avangarda mākslai piederīgus objektus. Tostarp izstādē tika anonīmi iesniegta "Strūklaka" – otrādi apgriezts pisuārs, kurš kreisajā malā ar melnu krāsu parakstīts kā "R. Mutt" darbs. Kaut arī izstādē, kas sava plašā vēriena dēļ tiek dēvēta par "The Big Show" jeb Lielo izstādi, varēja piedalīties ikviens Neatkarīgo mākslinieku biedrs un darbu atlase nebija žūrijas kontrolēta, "Strūklaka" viesa bažas vairākiem biedrības dibinātājiem (kuru starpā arī Dišāns) un tā arī netika eksponēta, vēlākā preses paziņojumā skaidrojot, ka "Šī "Strūklaka" noteikti ir ļoti noderīgs objekts tam paredzētā vietā, taču tā vieta nav mākslas izstāde un to nekādā gadījumā nevar uzskatīt par mākslas objektu."¹ Pēc atteikuma oriģināldarbs nonācis izgāztuvē, no tā saglabājusies viena vienīga Alfrēda Stiglica (Alfred Stieglitz) fotogrāfija.