Attīstības pūliņu skaistums un posts. Režisore Ieva Ozoliņa par filmu "Kopš es sevi atceros"

"Nefilmē rokas, man nav kārtībā manikīrs!"

"Nesatraucies, mammu", atskan mierīga balss aizkadrā.

Sieviete apsēžas kadrā, pasmaida. Kopta, atturīgi ģērbusies, vienīgais dekoratīvais elements viņas tērpā ir ķēdītē iekārts, sarkaniem akmeņiem rotāts piekariņš – tradicionāla Gruzijas rota. Redzams, ka viņa pieradusi būt publikas priekšā, tomēr viņas uzvedība ir mazliet saspringta, mazliet kontrolējoša. Kaut arī redzu šo sievieti pirmoreiz, man šķiet, ka es viņu jau pazīstu – visas skolotājas kaut kādā ziņā ir līdzīgas. Filmas materiālā atstāts mirklis, kad lēca meklē fokusu sievietes sejā, un tas piešķir kadram personiskumu. Viņas ir divas vien. Šī būs svarīga saruna.

"Māt, par ko es bērnībā raudāju visvairāk?" – režisore uzreiz ķeras pie galvenā jautājuma.

"Laikam par to, ka es tevi spiedu spēlēt klavieres…" – māte trāpa uz pareizo atbildi ar trešo mēģinājumu.

Katrs bērns ir slinks un viņš mazliet jāmotivē, jāpieradina pie grūtībām, kā uzskata māte. Bet kam pieder mēraukla, cik tālu drīkst iet? Un kādas sekas pārlieku liela disciplinēšana atstāj uz turpmāko dzīvi? Par šiem jautājumiem ir filma "Kopš es sevi atceros". Lai uzrakstītu par filmu, runājos ar vecākiem, kas sūta savus bērnus pulciņos, ar pieaugušajiem, kuriem vecāki nebija ļāvuši pamest ārpusskolas nodarbības, un ar profesionāliem mūziķiem, kuri bērnībā garas stundas sēdējuši pie instrumenta, kamēr vecāku "neapspiestie" draugi pagalmā varēja mierīgi dauzīties. Interesanti, ka visi mūziķi, kuri savu dzīves ceļu profesionāli saistījuši ar mūziku, bija redzējuši vai vismaz zināja spēlfilmas "Cirtiens / Whiplash" (2013) , un "Shine / Spīdums" (1996). Pirmā stāsta par jauna, centīga mūzikas audzēkņa attiecībām ar despotisku skolotāju, kamēr "Spīduma" centrā ir tēvs, kurš nepieļauj nekādu nepaklausību un nolaidību. "Mans skolotājs bija tieši tāds – nežēlīgs," stāsta Latvijā un pasaulē pazīstama, izcila mūziķe. "Bet mana mīlestība uz mūziku un viņa personības lielums, kura paspārnē es atrados, bija spēcīgāki par manām bailēm un dusmām. Kad pirmoreiz dzirdēju, kā viņš spēlē, vienīgais, ko vēlējos, bija – kaut es arī kādreiz tā spētu. Man ļoti patika tas, ko darīju, bet ir arī gadījumi, kad nepatīk, un piespiešana bērnu un vecāku attiecībās pāraug ārprātīgā naidā."

Filmas "Kopš es sevi atceros" struktūra ir trīsdimensionāla. To veido režisores saruna ar māti, nosacīti ilustrē ikdienas vērojums dažādās bērnu mākslas un mūzikas skolās un pāršķeļ statisku ainu iestarpinājumi. Šo kadru izmantojums montāžā ir režisores metode sava redzējuma iestrādāšanai.

Viena aina. Nelielajā telpā ar izbūvētu paaugstinājumu un flīģeli viņi ir trīs – aptuveni desmit gadus veca meitene, viņas klavierskolotāja un senatnīgā, ovālā rāmī pie sienas ielogots kāda droši vien nozīmīga komponista portrets ar baltu krūtežu. Meitene cenšas, cik spēj. Komponista skatiens, šķiet, satumst brīdī, kad skolotāja uzbrēc mazajai pianistei un atzinīgi uzsmaida, kad vairākas taktis pēc kārtas izdodas bez aizrādījumiem. Vērojot ainu pēc ainas, rodas apjausma – mēs redzam it kā bērnu izglītībai radītas iestādes, tomēr brīžiem šķiet, ka tās veidotas skolotāju dēļ. Pieaugušo domas un vārdi, kurus izrunā bērnu mutes, uzspīlēti patētiska dzeja, kustības, kas nav bērnu kustības.

Statiska kamera vēro audzēkņus – mazliet izklaidīgus, nogurušus, domājot ko citu, skatoties telefonos. Režisores virzītais kameras skatiens nav kritisks, drīzāk cieņpilns un empātisks. Šķiet, tas saka – bet vai kāds ir uzdevis jautājumu bērniem, ko izvēlētos viņi paši?

Filma ir patiesa tajā atspoguļotās dilemmas dēļ. Mēs redzam neviltotu gandarījumu mazo audzēkņu acīs brīdī, kad pēc cītīgas trenēšanās iecerētais patiešām izdevies un saņemta vērtīgā skolotāju atzinība. Tomēr – kā saprast, kad vajag piespiest, bet kad nepieciešams atkāpties?

Režisore Maka Gogaladze ir radījusi pārlaicīgu, universālu darbu, kas uzdod jautājumus, bet atbildes katram jāmēģina formulēt pašam. Sabiedrības vērtības allaž būs mainīgas. Pastāvēs, kas pārvērtīsies, – šis apgalvojums ir attiecināms uz jebkuriem procesiem. Bet kā nepazaudēt pašu pamatu? Vai spartiskā audzināšanas režīma ieguvumi būs lielāki par zaudējumiem? Kā saglabāt pieņemošas, izprotošas un piedodošas paaudžu attiecības? Pašai režisorei, šķiet, tas ir izdevies. Par to liecina Makas Gogaladzes veidotā konfrontējošā, bet tomēr sirsnīgā un humorpilnā saruna ar mammu. Iespējams, arī tāpēc, ka abas spēj atklāti sarunāties.

Taču atslēga, kas padara šo filmu neaizmirstamu, slēpjas pašās beigās. Pēc filmas noskatīšanās gribas pasēdēt, padomāt un tad paņemt telefonu un piezvanīt savai mammai. Tāpat vien.

Nacionālā Kino centra rīkotais Dokumentālo filmu forums (Baltic Sea Docs) ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu prezentāciju forums Baltijas valstīs. Kamēr Baltijas jūras reģiona, Kaukāza un Austrumeiropas valstu filmu veidotāji Dokumentālo filmu forumā starptautiskai profesionāļu auditorijai prezentē savu topošo filmu projektus, vietējiem skatītājiem forums ik gadu piedāvā iepazīties ar spilgtu pēdējo gadu pasaules dokumentālā kino izlasi. Šogad foruma filmu programmas seansi no 3. līdz 8. septembrim notiek kinoteātrī "Splendid Palace" Rīgā, kā arī Cēsīs, Rēzeknē, Talsos un Liepājā. Tai pat laikā atsevišķas filmas visā Latvijā skatāmas arī tiešsaistē Nacionālā Kino centra platformā www.filmas.lv. Plašāk par programmu – Dokumentālo filmu foruma mājaslapā.