Vairs man nezvani. Žurnāliste, filmu autore Zane Ozoliņa par filmu "Pārtverts"

Krievu neatkarīgais medijs "Meduza" katru dienu ziņo par karu Ukrainā, piefiksējot, cik dienas tas jau norisinās. Brīdī, kad rakstu šo tekstu, ir 915. diena. Taču, lai cik cītīgi un pašaizliedzīgi strādātu žurnālisti, jau ilgāku laiku ir iestājies nogurums no ziņām par karu, un ikdienas līdzīgo ziņu plūsma spēj radīt aizvien mazāk emociju. Cilvēka uztvere notrulinās jebkurā karā, pat vistuvākajā.

Šajā kara šausmu laikmetā ik septembri cilvēcību palīdz atgūt Baltijas jūras dokumentālo filmu forums, kura programmā vienmēr ir vismaz viena filma no Ukrainas, ļaujot un arī liekot citādāk, dziļāk un jūtīgāk paskatīties uz Krievijas agresijas nomocīto valsti. Režisores Oksanas Karpovičas filma "Pārtverts" veidota, savirknējot Ukrainas spēku pārtvertos Krievijas karavīru telefonsarunu ierakstus un pretstatot tiem kadrus no kara izpostītās Ukrainas.

Mums, kas dzīvo ārpus Krievijas, gribas ticēt, ka, nomainot eliti Maskavā, var mainīt arī Krieviju. Tomēr šīs "mierīgo iedzīvotāju" telefonsarunas sniedz niansētāku ainu par to, kas notiek Krievijas iedzīvotāju domās – liela daļa ir cieši pārliecināti, ka viss šis ir amerikāņu plāns, ka amerikāņi ievilkuši Krieviju karā un vēlas to ekonomiski iznīcināt, tāpēc vainojami ir tikai "viņi" (un "Gejropa").

Dažas no šīm sarunām mums jau ir šķietami pazīstamas no ziņu sižetiem un sociālo tīklu informācijas drumslām, taču tikai šķietami. Piemēram, "tos, kuri izvēlējās palikt, tos šaujam nost, paši vainīgi, ka palika," izskan kāds no izteikumiem, attaisnojot civiliedzīvotāju brutālu nogalināšanu. Filmā ir saruna, kur Krievijas karavīrs mājiniecei stāsta, ka ukraiņiem nav nepieciešama nekāda "atbrīvošana", bet sarunbiedrene viņu mēģina "politiski izglītot" par amerikāņu bāzēm, kurām tur esot jābūt. "Nu, neesmu es redzējis," viņš atbild. Filma ietver arī bērnu izteikumus – piemēram, "Ātrāk nogalini visus ukraiņus un brauc mājās!" Tas ir citāts no vēstules, ko maza meita sūta tēvam uz fronti.

Atlasītās sarunas, kurās izpaužas skaudība un cinisms, filmas montāžā tiek pretstatītas ainām ar cilvēkiem, kas stāv rindā pie baznīcas pēc pārtikas, vai sievietēm, kuras patvērušās pagrabā, klausoties aizvainojošus apzīmējumus par ukraiņiem. Filmas vidū skaņa iezīmē tuvojošos draudus – zemes ceļa kadriem seko aina no daudzdzīvokļu pagalma sporta laukuma, kur jaunieši spēlē volejbolu, it kā ignorējot gaisa trauksmes sirēnas, kas skan filmas skaņu celiņā. Nākamajā kadrā redzams sabombardēts daudzdzīvokļu nams, pie kura daži iedzīvotāji cenšas apjaust nodarīto postu. Tas ir mirklis, mazs laika sprīdis, kas mierīgu pagalmu pārvērš par neapdzīvojamu vietu.

Filmā nav karadarbības frontē, skatītājs redz tikai sekas - izpostītus ceļus, sagrautas mājas, izvandītus dzīvokļus. Filmu caurvij kara postījumu kadri, kas dokumentē Ukrainas spītu un cīņas sparu. Mēs jau tik daudz esam sekojuši kara notikumiem, ka filmām ir grūti pārsteigt vai šokēt. Taču kadrs ar upi Ukrainas laukos un maigā vecmāmiņas balsī izteiktais mudinājums "sacepiet tos hoholus šašlikos" tomēr liek nodrebēt. Un, kad jau šķiet, ka esmu kļuvusi imūna pret šīm sarunām, sākas strīds starp Krievijas karavīru un viņa dzīvesbiedri, kura īpaši vēršas pie "tiem, kas noklausās", ar to domājot Krievijas specdienestus.

Filmas režisore kara pirmajā gadā strādāja kopā ar ārvalstu žurnālistiem Ukrainā un komandantstundas laikā, kad filmēt nevarēja, klausījās pārtvertos sarunu ierakstus. Filmas veidotāju izejmateriāls bija 900 sarunas, kas kopā veidoja 300 stundas garu materiālu. Režisore gribēja saprast, kāda domāšana un mentalitāte veido Krievijas uzbrukumu, un īpaši izvēlējās sarunas ar sievietēm – karavīru sievām, mātēm, draudzenēm –, jo tieši šīs sarunas atklāja visvairāk. Vienā sarunā karavīrs savai mātei, kura visās iespējamajās baznīcās lūgusi par dēlu aizlūgt, bravūrīgi stāsta, kā nošauj un spīdzina civiliedzīvotājus. Savukārt citā sarunā kāda sieviete mierina karavīru, kura sirdsapziņa tomēr neļauj aptvert to, ka viņš nogalinājis bērnus: "Tie jau nav bērni, bet nacisti!"

Vai atceraties, karam sākoties, eksprezidents Valdis Zatlers kādā TV raidījumā aicināja – zvaniet saviem paziņām, radiem Krievijā, stāstiet, kas notiek, pārlieciniet! Filma "Pārtverts" apliecina arī citu patiesību – ir ļoti grūti, gandrīz neiespējami mainīt kāda pārliecību par pasaules kārtību. Pat karavīrs – dēls vai vīrs, kurš saka "nesaprotu, kāpēc mēs te esam, te nevienu nevajag glābt", – nespēj pārliecināt Krievijas iedzīvotāju, kura "politiski izglītojusies" no Kremļa televīzijas raidījumiem.

Filmas smagums pieaug ar katru minūti, līdz tuvu filmas noslēgumam sākas aina, kas mani samulsina, – rindā pie ēdnīcas stāv Krievijas karavīri, kurus gūstā saņēmuši ukraiņi. Iespējams, tie paši karavīri, kuru sarunas mēs tikko esam dzirdējuši. Cilvēki, kuru sarunas noklausoties, mēs negribam iztēloties sastopamus uz ielas, kafejnīcā, nekur. Filmas režisore īpaši uzsvērusi, ka viņas mērķis nevienā brīdī nebija identificēt telefonsarunās fiksētos karavīrus (to gan mēģinājuši darīt mediji, piemēram, "The New York Times"). Bet kaut kur viņi taču ir, šie cilvēki. Vienam no viņiem draudzene saka: "Vairs man nezvani."

Nacionālā Kino centra rīkotais Dokumentālo filmu forums (Baltic Sea Docs) ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais kopprodukciju forums Baltijas valstīs. Kamēr dažādu valstu filmu veidotāji Dokumentālo filmu forumā starptautiskai profesionāļu auditorijai prezentē savu topošo filmu projektus, vietējiem skatītājiem forums ik gadu piedāvā iepazīties ar spilgtu pasaules dokumentālā kino izlasi. Šogad foruma filmu programmas seansi no 3. līdz 8. septembrim notiek kinoteātrī "Splendid Palace" Rīgā, kā arī Cēsīs, Rēzeknē, Talsos un Liepājā. Tai pat laikā atsevišķas filmas visā Latvijā skatāmas arī tiešsaistē Nacionālā Kino centra platformā www.filmas.lv. Plašāk par programmu – Dokumentālo filmu foruma mājaslapā.