Ko gan vēl piebilst par Ginta Zilbaloža animācijas filmu "Straume" pēc visapkārt izskanējušajiem kritiķu ditirambiem un sajūsmas pilnajiem izsaucieniem sociālajos tīklos? Vai tiešām censties apšaubīt Kannu un Anesī prestižo festivālu žūrijas kompetenci? Vai tuvāko draugu un paša meitas viedokli, kas no "Straumes" seansa izgāja ar neviltotu smaidu sejā? Kāpēc Zilbaloža radītais mākslas darbs ir tik īpašs, ka liek mums itin nopietni sapņot pat par prestižāko godalgu kinoindustrijā?
Sākumā maza liriska atkāpe. Kad pirms dažiem gadiem ar sievu Liepājā aizgājām uz tobrīd vēl nevienam nezināmā jaunā latviešu animatora-pašdarbnieka pirmās pilnmetrāžas filmas "Projām" seansu, bijām vienīgie cilvēki zālē, un varēja redzēt, ka kinoteātra darbinieki ir vīlušies, ka viņiem tomēr nāksies ieslēgt projektoru. Tikmēr uz "Straumes" seansu darba dienas vakarā drošības pēc biļetes nopirku jau iepriekš, lai tiktu vēlamajās vietās. Zāle nebija pilna, taču noteikti bija aizpildīta krietni pāri pusei. Tas skaidri iezīmē ceļu, ko Ginta Zilbaloža radošais talants mērojis piecu gadu laikā, un kur tas viņu novedis. Paliec uzticīgs saviem sapņiem, un galu galā tie piepildīsies.
Kā gan Gintam Zilbalodim, kura CV ir "tikai" Rozentāla mākslas virziena vidusskolas izglītība, ar paša spēkiem izdevās tikt līdz Kannu sarkanajam paklājam? Iedzimts talants? Spītība un neatlaidība? Fenomenālas darba spējas? Protams, panākumu atslēga ir visa minēto īpašību kombinācija. Kā arī mūsdienu tehnoloģijas, kas padarījušas kino un īpaši animācijas izveides procesu ievērojami demokrātiskāku. Taisnību sakot, ikviens no mums, ja vien būtu vēlme un gana jaudīgs dators, varētu mājās izveidot ko līdzīgu "Projām", tomēr skaidrs, ka "Projām" un "Straumes" vizuālo vēstījumu varēja radīt tikai to autors Gints Zilbalodis, kura režisora rokraksts iezīmējies vienlaikus ar unikalitāti un konsekvenci.
Pirmkārt, protams, jānorāda uz autora apzināto atteikšanos no runātā dialoga kā galvenā vēstījuma nesēja. Tas pavēris "Straumei" vieglu ceļu uz skatītāju un kritiķu sirdīm ne tikai pašmājās, bet arī ārpus Latvijas, jo nav riska, ka kaut kas varētu "pazust tulkojumā", kā arī ļāvis Zilbalodim savu filmu stāstus veidot vienkāršus un universāli saprotamus, nepārprotami metot laipu atpakaļ uz mēmā kino laikmeta šedevriem, vai tas būtu Holivudas "Zelta laikmets", vācu ekspresionisms vai krievu montāžas eksperimenti. Tiesa, netrūkst labu piemēru arī no jaunāko laiku kino, kaut vai Džordža Millera "Trakais Makss: Skarbais ceļš", kas arīdzan apvieno blokbāstera un mēmā kino iezīmes.
Starp citu, ne velti pieminēju "Skarbo ceļu" – tā savā būtībā ir "ceļa filma", un tas laikam ir arī Ginta Zilbaloža iemīļotākais žanrs, kas raksturo gan "Projām", gan "Straumes" vienkāršos naratīvus. Manuprāt, par abām šīm filmām ir pilnvērtīgi runāt kā par māksliniecisku kopumu (piemetot klāt arī agrāk tapušo īsfilmu "Ūdens"), jo tajās visās ir dažādi caurviju motīvi un elementi (neparastās kaķu statujas parādās arī "Projām"), kas ļauj mums uzlūkot Zilbalodi nevis kā autoru, kas vēlas stāstīt stāstus, bet gan kā autoru, kurš primāri vēlas radīt pasauli un ielaist mūs tajā iekšā – lai mēs to apbrīnotu, priecātos, skumtu un arī baidītos no tās neizprotamības un noslēpumainības. Tā ir pasaule, kurā viss ir iespējams.
Viens no būtiskiem caurviju motīviem Zilbaloža daiļradē šķiet apokalipse. Kaut gan "Projām" galvenais varonis ir cilvēks, viņš nonācis neparastā vietā, kurā laiks šķiet apstājies un cilvēce izzudusi, turklāt šo varoni visas filmas garumā vajā neizskaidrojama postoša entītija. Tikmēr "Straumē" pasaules bojāeja jau ir centrālais sižeta virzītājspēks, tomēr režisoru neinteresē mums sniegt nekādus skaidrojumus par gigantiskajiem plūdiem un cilvēku noslēpumaino izzušanu (redzam tikai viņu kādreizējās eksistences liecības). Jautājumi filmas skatīšanās gaitā rodas arī par citām autoru fantāzijā dzimušajām norisēm un parādībām (piemēram, ko slēpj tumšās, smailās klintis, kas notika ar Putnu neparastajā, taču viennozīmīgi brīnišķajā "debesbraukšanas" ainā utt.), tomēr atbildes uz tiem paliek skatītāju ziņā, un tas ir vēl viens "Straumes" trumpis – lasījuma brīvība, mūsu priekšā ir visīstākais atvērtais mākslas darbs.
Tas viss veido "Straumes" pievilcību visplašākajām skatītāju masām un vienlaikus nepadara to "lētu" savos centienos piedāvāt ko baudāmu gan bērniem, gan pieaugušajiem. Ja esat kino gardēdis, jūs noteikti uzrunās vizuālās un tematiskās atsauces uz Tarkovski un Kubriku (protams, es varu kļūdīties, bet sitiet mani nost, ja "2001: Kosmiskā odiseja" un "Stalkers" nav bijuši Zilbaloža iedvesmas avoti un citātu bibliotēkas), bet datoranimācijas neparastā, brīžiem pat līdz asarām aizraujošā faktūra un pieeja filmas vēstījuma emocionālās iedarbības veidošanā atgādinās par Zilbaloža intervijās piesauktā japāņu animācijas ģēnija Hajao Mijadzaki daiļradi (šo saikni pēc "Straumes" noskatīšanās apliecināja arī mana meita, liela Mijadzaki cienītāja). Vienlaikus Zilbaloža komanda nav pilnībā izvairījusies arī no zināma "disnejiskā" sentimenta un humora dzīvnieku savstarpējās attiecībās, tomēr, kā jau minēju, šie centieni uzjautrināt skatītāju ar fizisko komēdiju nešķiet prasti un organiski iekļaujas filmā.
Vēl kāda būtiska nianse, par ko noteikti jārunā Zilbaloža animācijas kontekstā, ir viņa filmu ciešā saikne ar datorspēļu pasauli. To daudzi pamanīja jau "Projām", kas gan vizuāli, gan saturiski raisīja asociācijas ar 3D pasaules izpētes datorspēli, kurā galvenais personāžs vienkārši izpilda kvestu. Šī saikne nav zudusi arī "Straumē" – gan personāžu un pasaules vizuālais attēlojums, gan neparasti dinamiskās kameras kustības, kas dažbrīd burtiski virpuļo apkārt varoņiem, nepārprotami liks atminēties trešās personas skata konsoļu spēles, kurās spēlētājs, grozot kursorsviru, var līdzīgi rotēt kameru apkārt savam personāžam. Starp citu, varbūt tikai sagadīšanās, taču 2022. gadā iznākusī augsti novērtētā datorspēle "Stray", kas arīdzan stāsta par (spēlētāja vadīta) kaķa klejojumiem postapokaliptiskā pasaulē, varētu būt viens no lielākajiem "Straumes" līdziniekiem un iedvesmas avotiem.
Jebkurā gadījumā šādas paralēles arīdzan palīdz vairot "Straumes" pievilcību pāri valstu robežām un nacionālajām gaumēm. Tomēr, kā jau tas mēdz būt ar absolūtu skatītāju un kritiķu mīlestību guvušiem darbiem, šāda sajūsma neizbēgami raisa arī skepsi – vai tad tiešām filma, kā mēdz teikt, ir nevainojama? "Straumes" gadījumā nejūtos animācijas eksperts, lai spriestu par tās tehniskajām kvalitātēm, – salīdzinājumā ar režisora vienpersoniski radīto "Projām" atšķirība, protams, ir milzīga, un vismaz Latvijas mērogiem iespaidīgais (taču uz pasaules fona pieticīgais) budžets "Straumē" ir redzams un arī sadzirdams, es teiktu, ka šī filma droši var mēroties ar daudzām Holivudas filmām, kuru izmaksas sasniedz vairākus simtus miljonu dolāru.
Jā, līdzīgi kā ar "Projām", arī "Straumei", protams, var "piekasīties" par trūcīgo vēstījumu, taču, kā jau iepriekš minēju, manā skatījumā, tā ir priekšrocība, nevis trūkums – veidotāji ir parūpējušies par jautājumiem, mājieniem un vizuālajiem kodiem, kurus atšifrēt atstājuši skatītāja pārziņā. Ja atvērtu mākslas darbu lasīšana nav jums tuva, tad pieņemu, ka "Straume" var garlaikot un šķist pretencioza. Vēl viena lieta, par ko aizdomājos tieši "Straumes" iespējamo trūkumu sakarā (to gan būtu nepareizi nosaukt par trūkumu, drīzāk īpatnību), ir tās latviešu kino neraksturīgais kosmopolītisms, proti, tā ir latviešu filma (lai gan daļēji tapusi arī Francijā), kurā faktiski nekas neliecina par to, ka tā būtu latviešu filma. Te nav postapokaliptisku latviešu lauku sētu atlieku, nekur neplīvo Latvijas karogs, nav jūras krastā izskalotas Brīvības pieminekļa trīs zvaigznes (uz mirkli iedomājos, vai šāda atsauce uz oriģinālās "Pērtiķu planētas" finālu ar Brīvības statujas atlūzu man "Straumē" šķistu lēts triks vai raisītu sajūsmu, – nespēju atbildēt). Vārdu sakot, varbūt tas būtu mīlīgi, ja savā nākamajā filmā Zilbalodis mēģinātu ienest mazliet lokālās dvesmas, bet nekādā gadījumā neuztveriet to kā manus centienus teikt priekšā, kas un kā viņam jādara.
Vai "Straumei", ņemot vērā visus līdzšinējos panākumus un atzinību, ir reālas izredzes ceļā uz "Oskara" balvu? Tas ir miljona dolāru jautājums. Arī burtiski, starp citu, jo nav nekāds noslēpums, ka mārketings šodien izšķir visu, un labs mārketings maksā naudu. Taču panākumi Kannās un Ansī noteikti ir liels atbalsts filmas ceļā vismaz uz nomināciju, kas jau pati par sevi būtu fantastisks sasniegums. Nejūtos tik spēcīgs "Oskara" aizkulisēs, lai prognozētu, kurā tieši kategorijā, taču domāju, ka labākas izredzes "Straumei" tomēr ir starptautiskās filmas, nevis animācijas kategorijā, kur tai lieti noderētu kādas ASV lielās studijas atbalsts. Bet es varu kļūdīties, turklāt "Oskars", kā zināms, pēdējos gados ir kļuvis atvērtāks eksotiskiem un neierastiem citvalstu kino piedāvājumiem.
Atliek tikai novēlēt "Straumei" un tās veidotājiem veiksmi – viņiem tā noteikti noderēs. Un aicināt tos, kas filmu vēl nav redzējuši, steigties uz kinoteātriem, jo "Straume" ir filma, ko vērts redzēt uz lielā ekrāna un dzirdēt no lielajiem "Dolby Surround" skaļruņiem. Un vēl es ceru, ka Gints Zilbalodis paliks uzticīgs sev un savam pasaules redzējumam animācijā, lai kur arī nākotnes brāzmainie vēji viņu aiznestu tālākajās karjeras gaitās. Bet noslēgšu šo recenziju ar mazu sapnīti par viņa radītu, teiksim, studijas "Ghibli" ekvivalentu tepat Latvijā, kas arī nākotnē turpinātu nest mūsu animatoriem slavu visā pasaulē. Dream Big!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
